Franks Gordons: Politisks virpulis Izraēlā 0
Virpulis, par kuru te klāstīts, ir strikti iekšpolitisks, jo nebeidzamais konflikts ar palestīniešiem paredzamā nākotnē nav atrisināms. To tagad sāk noģist pat ASV prezidenta Trampa svainis Kušners.
Atgādināšu, ka š. g. 9. aprīlī Izraēlā notika parlamenta vēlēšanas, kurās premjerministra Benjamina (Bibi) Netanjahu nacionālkonservatīvā partija “Likud” ieguva 36 mandātus (no 120), bet trijos mēnešos izveidotais pretspēks – pēc būtības centriskā apvienība “Kahol-Lavan”, ko vada bijušais Izraēlas armijas ģenerālštāba vadītājs Benijs Gancs un sekulārais politiķis Jairs Lapids – 35.
Izraēlā ir parlamentāra demokrātija, un pēc valsts pamatlikumiem uzvarētājs var uzņemties valdības veidošanu, ja viņa vadītai vairāku partiju koalīcijai ir vismaz 61 mandāts. Nākamajā dienā pēc 9. aprīļa velēšanām Netanjahu varēja būt gandarīts, jo viņš bija drošs par 65 deputātu atbalstu, kamēr Ganca un Lapida rīcībā bija vien 55 deputātu atbalsts.
Varētu šķist – viss OK, Netanjahu piektais varas termiņš garantēts. Bet te nu, var teikt, plīsa pūslis, kas noturēja Izraēlas labējo spēku ļoti dažādās sastāvdaļas: bijušais ārlietu un aizsardzības ministrs Avigdors Libermans (dzimis Moldovā, Izraēlā ieceļojis jaunībā), kura partija 9. aprīlī ieguva vien piecus mandātus, kategoriski atteicās no dalības koalīcijā, jo abu “reliģisko” partiju ietiepības dēļ ticis mīkstināts likums, kas paredz ik gadus iesaukt armijā zināmu daļu no ultraortodoksāliem jauniešiem – reliģisko semināru – jeshivu audzēkņiem. Bez Libermana partijas “piecnieka” Netanjahu rīcībā būtu tikai 60 deputātu balsis, t. i., valdīt nav iespējams.
Un tad nu iedegas gandrīz vai šekspīriskas kaislības, sākas kaulēšanās, kas darītu godu jebkuram “Austrumu bazāram”. Jāņem vērā, ka Libermana elektorātu veido galvenokārt krievvalodīgie nesenie ieceļotāji, visumā sekulāri ļaudis, kas prasa atvieglot civillaulības u. tml.
Abas “reliģiskās” partijas 9. aprīļa vēlēšanās ieguva kopumā 15 mandātus, bez tām Netanjahu būtu bezspēcīgs. Šie “melnsvārči” (atļaujos tādu apzīmējumu) ir izspiedēji: katrās vēlēšanās viņi savu atbalstu dara atkarīgu no dāsnām valsts subsīdijām viņu skolu tīklam, kuras nemāca ne matemātiku, nedz angļu valodu, tātad dara absolventus nederīgus dzīvei modernā sabiedrībā.
Pats Libermans politiski atrodas “pa labi” no Netanjahu. Viņa izteikumi bieži ir visai kareivīgi, bet šoreiz viņš visu lika uz kārts – arī valsts stabilitāti.
Prezidents Rivlins jau pagarināja likumā paredzēto laiku koalīcijas veidošanai – un nekā… Libermans un “reliģiskie” palika pie sava. Tuvojās pēdējais brīdis un parlaments ar balsu vairākumu nobalsoja par pašizkliedēšanos! Āmen. Nebijis gadījums Izraēlas vēsturē!
Un 9. aprīlī ievēlētais parlaments jau bija sanācis uz svinīgu sēdi un katrs deputāts nolasīja zvērestu…Nu Izraēla bez parlamenta un tās valdība ir provizoriska, ar ierobežotām darba iespējām. Noteikts jaunu vēlēšanu datums – 17. septembris. Atkal jezga, plēšanās, milzu tēriņi. Neko darīt – demokrātija.
Netanjahu izmisis arī cita iemesla dēļ: viņam, kā zināms, draud apsūdzība triju vai pat četru ar korupciju saistītu pārkāpumu dēļ, un valdības juridiskais padomnieks Mandelblits, kura amats ir tiesiski neatkarīgs, gatavs sākt likumā paredzēto izklaušināšanu, pirms ievadīt kriminālprocesu. Netanjahu tagad izmisīgi lūdza, lai šo procedūru nesāk pirms 17. septembra velēšanām, lai nekaitētu viņa izredzēm, bet Mandelblits viņam strupi atteica: procedūra notiks tad, kad vajadzīgs.
Izraēlā ir daudz nebūšanu, bet tā tomēr ir tiesiska valsts.
