Politisko mājlopu atgriešanās 0
Latvija atkal tieši vai netieši ir izrādījusies ierauta dažādu ekonomisko sankciju un tirdzniecisku aizliegumu krustugunīs, kas atgādina par politikas ietekmi uz ekonomiku. No vienas puses, ir Eiropas Savienības sankcijas pret Baltkrieviju, ko Latvija, būdama ES valsts, vismaz nedaudz spēj iespaidot.
No otras – Minskas atbilde, kura sākotnēji tika pieskaņota neilgi pirms tam pieņemtajam Maskavas lēmumam apturēt dzīvo mājlopu importu no ES. Krievijas veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienests to pamatoja ar ES nolaidīgo kontroli un Eiropā konstatētajiem dzīvnieku saslimšanas gadījumiem, bet vēlāk pieļāva, ka dažu valstu produkcijai ierobežojumi varētu tikt atcelti. Latvijas zemkopības ministre, apcerot cūku eksportētāju paredzamos zaudējumus, bija izbrīnīta, “kāpēc aizliegums attiecas uz Latviju, ja pie mums nav konstatēts neviens saslimšanas gadījums. Zemniekiem tādēļ nav jācieš”. Atlika vien minēt, vai šis naivums bija tēlots vai patiess. Pavisam nesen sankciju tēma tika apspriesta arī Krievijas Valsts domē. Tā, kā zināms, pieņēma rezolūciju “par cilvēktiesību pārkāpumiem un nacisma reabilitācijas nepieļaušanu Latvijā”, un šajā sakarā parādījās ziņa, ka domes ārlietu komisijas vadība aicinājusi vērst pret Latviju arī ekonomiskas sankcijas un noteikt vīzu izsniegšanas ierobežojumus Latvijas politiķiem. Vai pat ieviest vispārēju naftas un gāzes piegāžu embargo visām Baltijas valstīm. Šie paziņojumi gan ir pilnīgi, kā pieņemts sacīt, neproduktīvi, bet, iespējams, tie ievada kādu Putina trešās prezidentūras ārpolitikas līniju. Tie arī atsauc atmiņā piecus gadus senus notikumus Tallinā, kuru priekšvēsture varbūt ir piemirsusies.
Maskavas pastiprinātās apsūdzības pret Igauniju “nacisma heroizēšanā” faktiski sākās jau ar Andrusa Ansipa stāšanos premjera amatā un ieguva globālas kampaņas apmērus 2006. gadā, kad Igaunijas parlaments pirmajā lasījumā pieņēma likumu par kara apbedījumiem, kas, starp citu, pieļāva PSRS uzstādīto monumentu, tātad arī 1947. gadā uzstādītā “bronzas zaldāta”, pārvietošanu.
“Monumentam ir jāapvieno nācija, bet šis konkrētais monuments šajā konkrētajā vietā nāciju šķeļ,” apgalvoja Ansips, kura vadītā valdība 2007. gada aprīli savu solījumu izpildīja. Par spīti kiberkaram un, kā tagad noskaidrojies, no Krievijas iesūtīto “Naši” aktīvistu izdarībām, Igaunijas starptautiskās pozīcijas nostiprinājās. Vēl svarīgāk, ka valsts nostiprinājās ekonomiski, neraugoties uz Krievijas neoficiāli, bet gluži reāli īstenotajām sankcijām. Rīgu ap to laiku vairāk uztrauca robežlīguma ratificēšana Krievijā, ar ko Latvijas politiķi saistīja arī saimnieciska uzplaukuma cerības (laikam tajā skaitā personiskajos darījumos), un šī perspektīva, spriežot pēc “Wiki Leaks” publiskotajiem dokumentiem, arī bijusi viens no iemesliem, kāpēc Kalvīša valdība nobremzēja Igauniju principiāli aizstāvošu rezolūciju Saeimā. Latvijas politiskā biznesa aprindās to nosauca par pragmatismu… Protams, būtu pārāk vienkāršoti skaidrot Igaunijas kredītreitingu un citus rādītājus ar tolaik izdarīto vēl krasāko pavērsienu uz Rietumiem. Arī Tallinas attiecībās ar Maskavu vismaz daļēji ir notikusi pakāpeniska atgriešanās pie normālākas, respektīvi, pārlieku nepolitizētas ekonomiskās sadarbības. Papildu garants tai varētu būt Krievijas pievienošanās Pasaules tirdzniecības organizācijai, kaut dalība PTO nekad nav bijis nepārvarams šķērslis ne Ķīnas vai dažu citu valstu piekoptajam ekonomiskajam protekcionismam, ne ekonomikas izmantošanai par spiediena līdzekli. ES sankcijas pret Baltkrieviju gan bija pareģojamas. Tāpat Krievijas sanitāro dienestu bardzība nav gluži pārsteigums – tā parasti izpaužas, kad Maskava izrāda politisku neapmierinātību. Bet ieganstu neapmierinātībai tuvākajā laikā, domājams, būs diezgan daudz… Tādēļ arī Latvijā izskanējušas runas par zemnieku gatavību meklēt citus noieta tirgus. Kas būtu īsti pragmatiska rīcība. Un, jo ātrāk viņi tos atradīs, jo labāk.
