Monika Zīle: Politisko kaislību duļķes un nogulsnes 41
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Nereti tiecamies nevis problēmu atrisināt, bet darīt to mazāk pamanāmu.” Juris Rubenis
Uz pozitīvu rezultātu pirms 14. Saeimas vēlēšanām noskaņotajiem, bet cauri balsošanas sietam izkritušajiem tagad pieļauto kļūdu meklēšanas un pārdomu laiks.
Daži no aktīvās politikas un valstisku lēmumu pieņemšanas svirām atstumtie nolēmuši darboties jaunās jomās, citi solās nepazust un atgriezties, iespējams, mērķējot uz startu Eiropas Parlamenta vēlēšanās pēc diviem gadiem.
Bet sabiedriskajā telpā joprojām nerimst neseno politisko kaislību atvilnis – gan tradicionālā zūdīšanās par elektorāta īso atmiņu un atkārtotu kāpšanu uz labi zināmiem grābekļiem, gan sazvērestības teorijās balstīts rezultātu apšaubījums.
Taču vairs nav jēgas prātot, kāds varēja būt spēku samērs pēc vēlēšanām.
Ir jāpieņem iznākums, citējot vienā Imanta Ziedoņa epifānijā sacīto par dienām, “kad var redzēt šķietami nesakarīgu lietu sakarību”.
Lai cik neloģiski varbūt izklausītos, bez emocijām un absolūti lietišķi jāuztver Alekseja Rosļikova vadītās “Stabilitātei” iesoļošana Saeimā. Jo beidzot redzam vaigā Kremļa politiku atklāti balstošos jeb pārstāvjus no tā dēvētās 5. kolonnas, kuras esamību valdošajās aprindās centās vispār nepieminēt vai garāmejot un nevērīgi.
Sak, ir jau daži margināļi, kas pirmsvēlēšanu programmā gatavojas “atvērt jaunu lappusi politikā un atgūt mūsu brīvību no režīma”.
Arī solījumos atcelt “nepārdomāto skolu reformu” jāredz vien balsu zvejošanas āķis. Tiesa, dažās asākajās pirmsvēlēšanu uzrunās “Stabilitātei” līderis jau bija gatavs okupāciju slavinošu pieminekļu nojaukšanu akceptējušos sadzīt koncentrācijas nometnēs.
Bet programmā šī retorika samīkstinājās līdz “deputātu personiskajai kriminālatbildībai par politiskiem lēmumiem” un izpaudās kā neaizskarama vārda brīvība.
Līdztekus šīm tiesībām demokrātija ļauj pretendēt uz Saeimas deputāta mandātu gan melnā tirgus projektā “spirtjik, vodka, sigareti” ņipri šiverējušajam, gan visnotaļ pikantas pakalpojumu sfēras pārstāvei. Bet lai nu paliek nodarbes un hobiji, nav ko staigāt riņķī apkārt.
Vairākums no “Stabilitātei” listes ievēlēto tautas kalpu, par nodomiem Saeimā runājot, atkārto tikai sava līdera viltīgi definētās “režīma” izmaiņu mantras, bet jaunā deputāte Glorija Grevcova ir tieša kā snaipera lode – viņas profilu sociālajos tīklos papildina “Doņeckas un Luganskas tautas republiku” karogi.
Sekotājiem, kas interesējas par Valsts drošības dienesta attieksmi pret šādām simpātiju ilustrācijām, Grevcova savos soctīklu monologos liek saprast – Kremļa kārtība ir Latvijas nākotne un tās karognesējiem ne no viena nav jābaidās.
Ja likums tomēr pieļāva tādas ideoloģijas sludinātāju partijas dibināšanu, tad ceļā uz Saeimu šo grupējumu noteikti vajadzēja apturēt, – uzskata valstij lojāli pilsoņi.
Viņu neviltoto sašutumu var saprast. Bet jāsaredz arī pozitīvais “Stabilitātei” iekļūšanai Saeimas deputātu korpusā. Pirmkārt, nu taču pat aklais redz, kāda “Potjomkina sādža” ir no budžeta dāsni barotais Sabiedrības integrācijas fonds.
Otrkārt, “Stabilitātei” panākums liek saprast, ka Krievijas karogu Jēkaba ielā pacelt gribētu arī daļa jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pasaulē nākušo cittautiešu un valdošā koalīcija šajā sakarā nedrīkstēs aprobežoties ar klusu šausmināšanos.
Treškārt, “Stabilitātei” uzvara iezvana šai Saeimai vairāku likumu grozījumu neatliekamību, lai pēc diviem gadiem Eiropas Parlamentā no mūsu valsts nenonāktu būtne, kurai blakus Tatjana Ždanoka izskatīsies kā inteliģenta kundzīte.
