Māris Antonevičs: Politisko ideju “marodierisms” 14
Cilvēkus, kas izmanto bezpalīdzīgu situāciju, lai gūtu sev materiālu labumus, mēdz dēvēt par marodieriem. Lai gan šis termins pēc būtības it kā attiecas uz laupīšanu kara apstākļos, to mēdz attiecināt arī uz neģēļiem, kas savai mantrausībai nolēmuši izmantot arī citas nelaimes, piemēram, dabas katastrofas. Arī pēc Zolitūdes veikala “Maxima” sagrūšanas izskanēja bažas, ka kāds varētu iekārot lielveikala drupās palikušās preces, tomēr policija šo teritoriju nožogojusi un rūpīgi apsargā. Marodieri, starp citu, var izmantot arī politiskās jukas, ja atceramies 2009. gada 13. janvāra Vecrīgas nemierus un slaveno izlaupīto “Latvijas balzama” veikalu vai līdzīgus notikumus Igaunijas galvaspilsētā Tallinā, kad tur notika protesti pret bronzas kareivja pieminekļa pārvietošanu.
Šoreiz par cita veida marodierismu, kas ārēji nav tik atbaidošs, bet tāpēc ne par matu cienījamāks, – nelaimes izmantošanu savu politisko ambīciju vai vēlmju apmierināšanai, tajā skaitā, piemēram, kādas sen lolotas, bet ar notikušo nesaistītas idejas popularizēšanai vai, gluži pretēji, gremdēšanai. Var saprast tos, kas Valda Dombrovska demisiju gaidīja un apsveica ar domu, ka valdība tiešām ir līdzatbildīga notikušajā traģēdijā, bet ne tos, kam tas bija tikai labs iegansts, lai beidzot realizētos sen iecerēts politiskais manevrs.
Politiskās intrigas gan Latvijā ir tik ierasta parādība, ka drīzāk būtu pārsteigums, ja sēru laikā tās būtu pierimušas, nevis uzjundījušās ar jaunu sparu. Lai gan partijas it kā vienojušās, ka sarunas par nākamo valdību sāks tikai šonedēļ, jau skaidrs, ka kādam politiskajam spēkam tā ir iespēja beidzot dzēst “sarkanās līnijas”, kādam citam – izdevīgāk pārdalīt ministru krēslus, vēl kādam – izdevīgi pārgrupēties pirms vēlēšanām.
Tomēr bez uzmanības nevajadzētu atstāt arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa izteikumus tajā pašā runā, kurā viņš Zolitūdes traģēdiju nodēvēja par masu slepkavību, sprieda par bezatbildību un politiskās sistēmas trūkumiem. Bet jau runas nobeigumā pēkšņi paziņoja, ka traģiskais notikums stiprinājis viņa politisko nostāju: “Skaidri parādījās, ka Latvijas cilvēki ir vienoti. Tur vairs neparādījās tautības. Mēs mēģinām rakstīt kaut kādus jaunus izskaidrojumus savai Satversmei. Cilvēki pierādīja, ka tur viss ir kārtībā.” Tātad Egila Levita rosinātā Satversmes preambula nav vajadzīga, bet kā arguments tās noraidīšanai – lielveikala sabrukšana. Savukārt paša A. Bērziņa rosinātās izmaiņas par varas pārdali starp parlamentu un premjeru gan esot pašā laikā – ar tādu pašu pamatojumu. Nāk prātā salīdzinājums – “uzvaras” pieminekļa nojaukšanas idejas autori varētu paziņot, ka nu beidzot pierādījies – betona konstrukcija jālikvidē, jo tā, iespējams, var apdraudēt cilvēkus. Labāk ar šādu argumentāciju tomēr neaizrauties, jo no tās līdz zaimošanai ir viens solis.
