“Politisko diskusiju līmenis ir visai nekulturāls”. Intervija ar graudaudzētāju Valteru Brusu 7
Tērvetes graudaudzētājs Valters Bruss ir cienīts vīrs lauksaimnieku vidū. Zemnieku saeimas un “Latraps” organizācijas biedrs apsaimnieko 1800 ha zemes. Šoreiz intervijā Brusa kunga sabiedriski politiskas domas. Par ražu, ko vedīsim klētī pēc Saeimas vēlēšanām.
Rīgā gaiss biezē, politiķi elektrizējas, dažiem ir bažas, ka vēlēšanu iznākums būs ļoti neprognozējams. Jums ir skaidrība, kā tās varētu noslēgties?
Valters Bruss: Nav skaidrības. No mana redzespunkta vēlēšanas šķiet interesantas, jo ir daudz jaunpienācēju, lai arī politiskajos spēkos darbojas vairāk, mazāk redzētas sejas un starp dažiem nav īsti nekādu atšķirību konsekvencēs, lielos uzstādījumos. Izskatās, arī šoreiz cilvēki balsos pārsvarā par personālijām, ne programmatiskām ievirzēm. Es zinu, par ko noteikti nebalsošu. Tas atvieglo izvēli. Taču ir bažas, jo pēc ilga laika startē izteikta populistu partija “KPV LV”. Pēc Zīgerista panākumiem arī citi mēģināja iet populisma ceļu, bet cilvēki lāgā nepavilkās. Nenosodu, nesaku, cik labi vai slikti ieņemt populisma nišu, bet, manuprāt, Kaimiņa partija ir diezgan klasisks populisms, kāds eksistē daudzviet un pieņemas spēkā Eiropā, un Kaimiņam izdevies ievirzīt šai tendencē arī vēlētājus. Nu populisti veļ vilni. Man šķiet, ka paši ne vienmēr domā to, ko stāsta vēlētājiem, bet labi zina, ko cilvēki grib, lai viņiem stāstītu. Parasti gan, nonākot pie varas, populisti kļūst pragmatiskāki…
Neesat drošs, vai Kaimiņa partija parlamentā spētu pāraugt par pragmatiķiem?
Šobrīd uztrauc, ka politisko diskusiju līmenis ir visai nekulturāls. No visām iesaistītajām pusēm. Ir robežas, kuras nebūtu jāpārkāpj, jo pienāks 7. oktobris, kad būs jāsaprot, ko darīt, ar ko vēl var sēsties pie viena galda, ja līdz 6. oktobrim esam bez žēlastības ecējušies. Pat apvainojot oponentu vecākus, bērnus. Šādi izrunājoties, vēlāk grūti strādāt kopā. Es tā nespētu.
Politiķi nav tik principiāli.
Varbūt, tomēr jāpadomā, pirms runāt, cik otri slikti. Gaidu pozitīvās, darāmo darbu programmas no partijām.
Kā veidojat priekšstatu, par ko balsot? Runājat ar cilvēkiem, lasāt programmas, pazīstat politiķus no iepriekšējām reizēm?
Sekoju visam kopā, velkot vidējo aritmētisko. Katram vēlētājam laikam ir rāmji, kuriem pāri nekāpt. No esošajām partijām nekad nebalsošu par “Saskaņu”. Neizskatu šo variantu. Nekad neesmu balsojis arī par Nacionālo apvienību un ZZS.
…zemnieks būdams?
Tādi rāmji vēsturiski man veidojušies, piedaloties visās vēlēšanās no 90. gadiem. Neesmu bijis sevišķi stabils kādas vienas partijas piekritējs, nereti ņemu citu listi nekā to, ko iepriekš. Mums partijas krīt, dzimst jaunas.
Ziniet, kāds Kaimiņa nopelns? Viņš pratis politikai piesaistīt jauniešus. Daži no viņiem Artusu tikai zina kā vienīgo politiķi. Un tā ir jauna izvēle.
Nenoliedzami, viņš atradis pieeju cilvēkiem, kuri nav interesējušies par politiku, tostarp jaunatnei. Ar jaunām tehnoloģijām, ar uzdrīkstēšanos, kas nereti robežojas ar nekaunību. Skaļi uzsverot sliktās lietas, “KPV LV” izveidojies savs atbalstītāju loks. Cita lieta, ka atbalstīt populistus nepiedien pieaugušiem, nobriedušiem cilvēkiem, kas abām kājām stāv uz zemes un dara savu darbu, jo tajā programmā nav reāla piedāvājuma risināt sliktās lietas.
Eksperti analizē programmas. Nekur jau neesot izpratnes – ne par demogrāfiju, ne aizsardzību, ne izglītību. Viss sarakstīts pavirši, virspusēji, bez zināšanām.
Es jau nepārmetu vienam pašam Kaimiņam, bet zinu, ka par “KPV LV” nebalsošu. Vērtējot pašreizējo politisko procesu, izskatās ka Saeimā ievēlēs septiņas astoņas partijas, opozīcijā, visticamāk, paliks “Saskaņa” un “KPV LV”, kamēr pozīcija ar pieciem sešiem spēkiem būs saskaldīta un mazefektīva. Lūk, tās ir manas bažas.
Cilvēki nav diez ko mierā ar esošo varu. Esot augstprātīgi, aizsēdējušies amatos.
Liekas, par maz novērtējam, kas mums ir, pārāk akcentējam, kā nav. Latvijas valstij, sabiedrībai sasniegumu ir diezgan daudz. Pat politikā godīguma, demokrātijas līmenis ir cēlies, ja salīdzina ar periodu pirms gadiem desmit. Mēs augam. Pirms desmit gadiem tas skaitījās muļķis, kurš maksāja nodokļus, bet sabiedrības viedoklis ir mainījies. Nevarēšu piekrist, ka pašreizējā valdība ir sliktākā un katastrofālākā, jo ir arī paveiktie darbi. Likās, Kučinska valdība nemūžam nedabūs cauri nodokļu reformu, kad tik daudz iesaistīto pušu, kam tā nepatiks. Dabūja cauri. Izglītībā pieņemta reforma, kas pēc 27 neatkarības gadiem virzās vienotas valsts izglītības virzienā. To vajadzētu novērtēt un nenonicināt. Jā, iepriekš esam uztaisījuši ekonomisku bedri, atpaliekam no Igaunijas, Lietuvas. Būtu skaisti, ja mēs būtu līderi un uz kaimiņiem noskatītos no augšas. Bet vienkārša risinājuma vienā gadā panākt, apsteigt visus nav. Šobrīd neredzu globālas kļūdas, kādas bija “gāzi grīdā” posmā, kad attapāmies dziļā bedrē.
Kāpēc tad tik daudz neapmierinātu cilvēku un ir bāze, kur populistiem darboties?
Man pēdējos gados biznesa līkne nav gājusi lejup, kaut nav arī lēciena augšup. Darbs, ko darām, ir stabils, grūts, ieņēmumi svārstās atkarībā no laikapstākļiem un biržas iepirkuma cenām. Bet ne visiem klājas vienādi. Ja kādam sāk iet labāk, daudziem šķiet – kaut kas nav kārtībā ar manu dzīvi. Un daudzi raduši tajā vainot kādu citu, arī valsti, nevis jautāt sev – kāpēc man neiet labāk? Protams, ir liela kategorija cilvēku, pirmām kārtām, pensionāri, kuru labklājības celšana vairs nav pašu spēkos. Viņi nostrādājuši darba mūžu, šobrīd saņem ļoti pieticīgas pensijas. Bet, liekot roku uz sirds, pensijas pielikums nekad nebūs 100 eiro gadā. Pieaugums būs pakāpenisks un nepietiekams pensiju saņēmējiem. Diemžēl man nav ilūziju, ka kāda partija šajā lietā panāks kardinālas izmaiņas.
Kad parunā ar cilvēkiem, galvenā pretenzija ir – mūs neuzklausa, nevis tieši materiālā stāvokļa (ne)uzlabošanās. Arī tāda kā psiholoģiska nedrošība.
Jā, bet ievelšu akmentiņu mediju lauciņā. Gadiem ilgi translēts, uzsvērts, ka viss ir slikti un valdības nekam nav derīgas. Subjektīvi man liekas, ka pēdējos gados daļa sabiedrības vairs negrib tikai sliktās ziņas, biežāk atskan balsis – nē, viss nav galīgi draņķīgi! Mums ir ar ko lepoties, un tā nav propaganda, acu aizmālēšana, bet cilvēkos radusies sajūta. Jā, tas nav dominējošais noskaņojums un balsu vairākums, jo citiem pirmā sajūta ir – mūs neuzklausa. Kopumā, lēnām, bet Latvija attīstās, turklāt pareizā virzienā. Valstī ir problēmas ar politiķu neprofesionālismu, bet vai tagad ievēlēsim jaunu, kristālskaidru Saeimu? Pēc četriem gadiem šie ievēlētie liksies tikpat nomelnojami.
Vai agronoma Brusa vērtējumā Māris Kučinskis pelnījis turpināt valdības vadīšanu, vai ir labāki kandidāti?
Varētu teikt, Latvijā ir simtiem labāku premjera amata kandidātu. Bet vai viņus kāds aicinās un vai viņi piekritīs! Ir arī iespējams, ka no partiju nominētajiem neviens netiks par Ministru prezidentu, jo nāksies meklēt kādu kompromisa figūru. Kučinskim ar harismu ir, kā ir, un teicu, ka par ZZS nebalsoju. Tajā pašā laikā viņš noteikti nav sliktākais valdības galva, kāds Latvijā bijis. Laiks rādīs, kādas Kučinska izredzes turpināt amatu.
Nelaimīgā kārtā vēlēšanu gads iekritis valsts jubilejas gadā. Vajadzētu būt pacilātam noskaņojumam, bet politiskos uzkarsumos par simtgadi aizmirsuši. Šogad cilvēki gribētu no partijām dzirdēt par ilgtermiņa vīzijām, prioritātēm, bet tas izpaliek.
Nav paveicies, ka mutuļo priekšvēlēšanas, bet svētku kulminācija droši vien vēl priekšā. Šķiet, esam mazliet pārķēruši ar simtgades pasākumiem, kas sāk nonivelēties. Katru saietu, katra štrunta saražošanu velta valsts simtgadei. Tas kaitina un pārsātina, nosit svētku sajūtu un lielumu. Dziesmu svētki bija to vērti un centrālais šīs vasaras pasākums, atzīmējot 100 gadus Latvijai, nevis jubilejas alus šķirne, torte vai konservi.
Kas lauku lielsaimniekam sakāms par daudzkārt minēto tematu – “nav kas strādā”?
To saka gadu desmitiem, un ir objektīvie, subjektīvie faktori. Nav tik traki, ka darbaroku nav vispār. Nav sagatavotu, profesionālu cilvēku konkrētajās darbavietās. Mūsu saimniecībā ir ilggadēji, pastāvīgi darbinieki, kuru profesija ir lauksaimnieks. Uz ražas novākšanu piesaistām papildu strādniekus. Iepriekš bija, no kā izvēlēties, tagad jāņem darbā, kas pieteikušies. Protams, ir jautājumi par atlīdzību, darba apstākļiem, vidi, sociālām garantijām no uzņēmēja puses, lai strādājošie jūtas labi un apmierināti. Grūtāk rast darbiniekus mums piederošajā restorānā “Zoltners”, apkalpojošā sfērā, kur kadru mainība ir liela. Šobrīd būvniecība ir nozare, kas nosūc visu brīvo darbaspēku. Tā bija nekustamo īpašumu buma laikā, tā ir tagad, ka no pārējām nozarēm daudzas darbarokas aiziet celtniecībā.
Valstiskā līmenī runā par divām lietām – vai orientēties uz Latvijas pilsoņu mājās aicināšanu, vai, kā vedina uzņēmēji, nodarbināt viesstrādniekus? Pašreiz valdība sliecas nevērt vaļā darba tirgu, vismaz ne mazkvalificētiem iebraucējiem.
No neatkarības atjaunošanas pirmās dienas viens no mērķiem, ko sasniegt, bija panākt mūsu cilvēkiem iespēju strādāt citās zemēs. Un tas nenotika ne ātri, ne pats no sevis. Šodien to pasniedz kā šausmīgu nebūšanu – redz, kā cilvēki politikas dēļ pametuši Latviju! Cilvēki devās turp, kur vairāk var nopelnīt. Un viņiem nav ko pārmest. Taču aizbraucējiem nav iemesla pārmest arī Latvijai, ka radīta iespēja braukt strādāt ārzemēs. Daļa aizbraukušo neatgriezīsies nekad. Ārzemēs ir viņu jaunās mājas. Daļa pārbrauks. Uz vecumdienām dzimtenē, latviskās nostalģijas dēļ vai lai bērnus izaudzinātu par latviešiem Latvijā. Taču ar tēvijā atsauktajiem nepiepildīs darba tirgu. Algas Latvijā turpinās augt, bet gan zemāk atalgotos, gan ļoti specifiskos darbos darbaspēka trūkums tikai pieaugs. Arī migrācijas vilnī uz Angliju, Īriju cilvēki pamatā devās strādāt vienkāršajās profesijās, kas nebija topā ne prestiža, ne turienes algas ziņā. Un es domāju, ka jau nākamajai Saeimai kāds lēmums migrācijas jomā būs jāpieņem.
Sakiet, vai mums ir tīra pārtikas produkcija – maize, dārzeņi, gaļa?
Ja blakus stāvētu bioloģiskās lauksaimniecības un pārstrādes pārstāvis, viņš noteiktu teiktu, ka nav. Jo “indē zemi, lieto ķimikālijas”. No mana skatpunkta – pārtika ir tīra. Klimatiskie apstākļi ļauj audzēt labību, augļus, dārzeņus, nelietojot tik daudz augu aizsardzības līdzekļu kā dienvidzemēs, kur jākaro ar kukaiņiem, slimībām. Neizslēdzu, ka kāds apzināti vai netīšām uzber “ķīmiju” pāri mēram, bet tad tā ir pretlikumīga darbība. Ja zemnieks uz lauka strādā ar augu aizsardzības līdzekļiem pēc šobrīd pastāvošā regulējuma un paredzētajās devās, var teikt, ka pārtikā lietojamais uzturs ir drošs, nekaitīgs un ietekme uz vidi – minimāla. Domāju, diskusijas par pārtikas nekaitīgumu pastiprināsies, jo sabiedrības viedoklis loģiski ir zaļās domāšanas pusē. Komerciālā lauksaimniecība, bez šaubām, atstāj ietekmi uz vidi. Jautājums ir, cik lielu un vai var neatstāt vispār jelkādu iespaidu uz vidi, ja nodarbojas ar ražošanu?
Runājām par indēm, bet atgriežamies pie politikas. Latviskās partijas velk sarkanās līnijas pret “Saskaņu”. It kā “KPV LV” vienīgie ne. Taču saskaņieši apgalvo – esam “pārdzimuši” par sociālistiem un proeiropeiskāko spēku valstī.
Viņi var teikt, ko grib, es neticu, ne mazākā mērā neredzu Ušakova partijas pārvērtības. Man nav saprotams, kā cilvēkam, teiksim, bijušajam ministram Matīsam, tik ļoti gribas politikā, ka beigās ir vienalga, kas uzrunā, un viņš dod piekrišanu startēt “Saskaņā”. Kā saskaņieši īsteno varu, ir piemērs Rīgas pilsētā. Ja viņi nonāk valsts vadībā, diez vai dažos gados būs lielas pārmaiņas, kurss uz Maskavu un tamlīdzīgi. Pirmie lēmumi drīzāk būs populistiski ļoti pievilcīgi un sociālistiski, kas ļaus nostiprināt varu līdz nākamajām vēlēšanām. Kā ar bezmaksas biļeti Rīgas pensionāriem un citiem bonusiņiem. Tālākā laikposmā pamazām demontēs “sliedes uz Rietumiem” un slīgsim Krievijas, ne ES ietekmes zonā. To negribu piedzīvot. Tāpēc šobrīd jāvelk trekna sarkana līnija pret “Saskaņu”.
Tātad bažas par vēlēšanu iznākumu ir? Kā lauksaimnieks jūtaties drošs par savu saimniekošanu, savu zemi un valsti pēc 7. oktobra?
Es tiešām ticu – arī šīs vēlēšanas saprāta robežās pārdzīvosim, lai nebūtu radikālu pagriezienu. Kas tad ir mūsu lielākā vērtība? Pašiem sava valsts! Pirms 100 gadiem zvaigznes tā sastājās un bija latvieši ar lielu valstsgribu, kad mēs, neliela tauta, to ieguvām. Esmu redzējis interaktīvu karti, kas parāda, kā mainījušās Eiropas valstu robežas apmēram no XIV gadsimta. Kartē visu laiku robežas plūst, mainās, viļņojas. Latvijā arī bija vienkārši – 20 gadus esam neatkarīgi, tad 50 gadus okupēti un valsts mums vairs nav. Kas liek domāt, ka XXI gadsimtā viss paliks nemainīgi? Tāpēc man neliekas tik būtiski, no kuras partijas būs premjers un vai koalīciju veidos piecu vai sešu nokrāsu partneri – svarīgāk, lai lielākajā daļā tautas nezūd pārliecība par Latvijā izvēlēto, līdz šim pareizo virzienu un ka nedrīkst pieļaut apdraudējumus valstiskumam. Jāvēlē atbildīgi un apdomīgi, jo nedzīvojam tikai sev, aiz mums ir bērni, mazbērni.
