Māris Zanders: Politiskie seržanti, leitnanti un noliktavas pārziņi 5
Politikā personībai ir nozīme. Mūsu attieksmi pret kādu politisko grupu nereti būtiski ietekmē simpātijas vai nepatika pret konkrētās partijas atpazīstamākiem politiķiem. Līdz ar to, sākoties gadam, kurā viens no galvenajiem notikumiem būs parlamenta vēlēšanas, ir vērts izteikt piezīmes par politisko grupu līderiem, jo, iespējams, viņu veiksmes un kļūdas ietekmēs grupas rezultātu kopumā.
Sākšu ar kungiem, kuri gan politikā nav pirmo dienu, tomēr līderu statusā ir samērā nesen. Arvils Ašeradens. Ja salīdzina viņa pirmās publiskās izpausmes pēc kļūšanas par “Vienotības” valdes priekšsēdētāju ar aizvadītā gada nogali, vērojams zināms progress. Mazāku juceklīgumu varbūt veicina lielāka brīvības sajūta – zaudēt tāpat nav ko. Cita lieta, ekonomikas ministra statuss rada ierobežojumus. No vienas puses, tas vedina uzdot ļoti konkrētus jautājumus (piemēram, par valsts ieguldījumiem enerģētikas infrastruktūrā), no kuriem “tikai” partijas līderis varētu mēģināt “aizpeldēt”. No otras puses, ministra izteikšanās brīvībai ir dažādi ierobežojumi, kas var radīt iespaidu, ka “Vienotības” līderis izvairās no atbildes vai nepārzina jautājumu. Savukārt “Vienotības” Saeimas frakcijas jaunā vadītāja Hosama Abu Meri vājā vieta ir cita. Vismaz pagaidām viņš savu nonākšanu šajā amatā interpretē apmēram tā: es nekad no darba neesmu baidījies, uzņēmos arī šo. Problēma ir tā, ka tas var radīt iespaidu, ka politika Hosamam ir tikai viens no darbiem, tikpat labi frakcijas vadītāja posteņa vietā viņš kā enerģisks cilvēks varēja uzņemties vadīt arī kādu, teiksim, sporta federāciju. Mazliet nenopietni.
Jānis Bordāns. Ja kāds redzēja Bordāna uzrunu Jaungadā, progress nenoliedzams. Teksts gan vairāk atgādināja nevis apsveikumu, bet politiska mītiņa uzrunāšanu, bet šoreiz runa nav par to. Tas nozīmē, ka Jaunās konservatīvās partijas līderis (vai viens no) šogad var sagādāt pārsteigumus – vismaz no politiskās retorikas prasmju viedokļa. Cita lieta, ka Bordānam ir diezgan, šķiet, distancētas attiecības ar humora izjūtu, kas var radīt iespaidu par paštaisnumu.
Divām politiskajām grupām, manuprāt, problēma ir ar nepārprotamu “seju” trūkumu. Ja runājam par Nacionālo apvienību, tad te, protams, var iebilst, ka nacionāļu vēlētājs primāri balso par uzstādījumiem, nevis personālijām. Tomēr pašvaldību vēlēšanās Rīgā 2017. gadā varēja redzēt, ka pārāk paļauties uz to NA arī nedrīkst – dažādi vērtētā Baibas Brokas kandidatūra šīs partijas tradicionālajiem atbalstītājiem radīja zināmu stresu. Nevērtējot šo paziņojumu saturu, lielāko rezonansi publikā izraisa to nacionāļu izpaudumi, kuri partijas līderi nav, savukārt publikai nav jāiedziļinās partijas iekšējā dzīvē, lai adekvāti novērtētu Raivja Dzintara reālo ieguldījumu. Abas NA redzamākās dāmas – Saeimas priekšsēdētāja un kultūras ministre –, kā man šķiet, galvenokārt tiek vērtētas kā konkrēto posteņu ieņēmējas, nevis partijas vadības pārstāves.
Līdzīga situācija ir reģionāļiem. Pieņemu, ka pašai Latvijas Reģionu apvienībai liekas pilnīgi pietiekami, ja tajā ir reģionos atpazīstami ļaudis. Zināma loģika ir, tomēr tā neatceļ jautājumu, kas ir LRA līderis Saeimā, kāds ir LRA kā Saeimā jau strādājušas un strādājošas grupas vēstījums vēlētājiem. Saturiski potenciāls ir Edvardam Smiltēnam, tomēr laika periods, kurā viņš no iespējamā “Vienotības” līdera nonāca LRA sabiedrotajos, vēlētājiem var likties aizdomīgi īss.
ZZS ir vieglāk, jo Māris Kučinskis – ar visiem saviem mīnusiem un plusiem, pat par spīti tam, ka par spilgtu politiķi viņu uzskatīt grūti, – savā premjera pilnvaru laikā ir radījis iespaidu (pretēji sākotnējai skepsei), ka, tā teikt, nejaušība viņš nav. Domāju, ka Kučinska lielākā problēma šogad būs tā, ka viņam būs jāatbild arī uz jautājumiem par veselības nozarē notiekošo – pati Anda Čakša ļoti cienījamu iemeslu dēļ ir nogājusi aizkulisēs, vienlaikus pretendējot atgriezties uz skatuves, kas nozīmē, ka Kučinskis sarežģījumus nozarē nevarēs norakstīt uz “aizgājušās” Čakšas kļūmēm. Lielākā intriga ir Dana Reizniece-Ozola. Nenoliedzami talantīgā finanšu ministre savā amerikāniskajā “just do it!” nereti staigā pa ļoti plānu ledu.
