Politiskie notikumi “vecajā kontinentā”: Solis uz priekšu, divi atpakaļ 2
Tā varētu raksturot aizvadītās svētdienas politiskos notikumus „vecajā kontinentā”. Sākumā vienotās Eiropas projekts ieguva nelielu atelpu. Tiesa gan, tikai uz dažām stundām. Vispirms Austrijā notikušajās prezidenta vēlēšanās uzvarēja bijušais „zaļo” līderis Aleksandrs van der Bellens. Viņa pretinieks, Brīvības partijas kandidāts Norberts Hofers jau atzinis sakāvi.
Bellena uzvara gan bijusi visai knapa- 52% pret 48% balsu. Kāda līdzība ar Brexit balsojumu un Trampa uzvaru Amerikā- arī tur sabiedrība sadalījās divās gandrīz vienlīdzīgās daļās!
Līdzīgi kā Latvijā, arī Austrijā valsts prezidentam pirmām kārtām ir ceremoniālas funkcijas. Tad kāpēc šīm vēlēšanām tika piešķirta tāda uzmanība? Lieta tāda, ka balsojums par prezidentu bija pārvērties par attieksmes izteikšanu pret Tuvo Austrumu un Āfrikas bēgļiem. Austrija ir viena no valstīm, kas atrodas jaunās „tautu staigāšanas” ceļā no Turcijas uz apsolīto „laimes zemi”- Vāciju. Līdzīgi kā kaimiņos esošās Ungārijas premjers Viktors Orbāns, arī Hofers un viņa Brīvības partija iestājās par stingru bēgļu plūsmas kontroli un pret liela bēgļu skaita uzņemšanu Austrijā. Nu jau uzvarējušais van der Bellens šajos jautājumos ir krietni pielaidīgāks.
Līdzīgi kā Latvijā, arī Austrijā prezidents nozīmē valdības veidotāju, ko tad apstiprina parlaments. Aptaujas rāda – ja šodien valstī notiktu parlamenta vēlēšanas, tajās pārliecinoši uzvarētu Brīvības partija. Tas gan netraucēja Eiropas liberālajiem spēkiem svinēt uzvaru pār „tumsonīgajiem eiroskeptiķiem”. Tieši tā naktī no svētdienas uz pirmdienu medijos tika interpretēts Austrijas vēlēšanu iznākums.
Tomēr šie prieki bija īsi. Kad uz rīta pusi tika saskaitītas Italijas konstitucionālajā referendumā nodotās balsis, kļuva skaidrs, ka premjers Mateo Renci ir zaudējis. Itāļi visai pārliecinoši (59 % pret 41%) noraidīja viņa piedāvāto valsts pārvaldes reformu, kas vismaz man šķiet visai sakarīga- Senāta deputātu skaita samazināšana, efektīvāka lēmumu pieņemšana, naudas taupīšana utt. Tad kāpēc tauta to noraidīja? Izskatās, ka balsojums nav bijis tik daudz par Renci piedāvāto reformu, cik par pašu premjeru un viņa saimniecisko politiku.
Ja šāds referendums būtu noticis pirms gadiem divdesmit, tas Vācijas vai Francijas laikrakstos būtu izpelnījies mazu, gandrīz nepamanāmu ziņu ārzemju notikumu apskatā. Turpretī šodien ziņa par Renci zaudējumu rotās avīžu pirmās lappuses. Kāpēc? Iemesls ir vienotā Eiropas valūta- eiro. Jau vairākus mēnešus tupinās spekulācijas, kas notiks ar Itāliju, ja premjers atkāpsies.
Vai būs jaunas vēlēšanas? Ja būs, kas uzvarēs- vai tiešām galēji labējie un kreisie populisti? Un, visbeidzot, kas notiks ar „sliktajos kredītos” slīkstošajām Itālijas bankām? Atcerēsimies- savulaik 2008. gada krīzi „palaida” bankas Lehman Brothers sabrukums Amerikā.
Ja Austrijas balsojums bija vairāk simbolisks raksturs, tad notikumu attīstībai Itālijā var būt jau daudz globālākas un ilglaicīgākas sekas. Iekšpolitiski sastricinājumi, kas „pirmseiro” laikmetā tā būtu vien Itālijas privāta lieta, šodien draud pārvērsties par visas Eiropas un tātad arī Latvijas problēmu.
