Monika Zīle: Politiskās virtuves garaiņu miglājs 9
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Katrs jaunais Saeimas sastāvs sevi uzskata par politiski nemirstīgu. Reizi četros gados visus Saeimas namus oktobra otrajā pusē pārņem šoks un sēras.” Iveta Kažoka, domnīcas “Providus” direktore
Cilvēkam, kurš modri neseko līdzi Latvijas politiskajiem notikumiem un tikai reizumis ieslēdz televizoru, iespējams, ir izveidojies priekšstats, ka mūsu jauno valdību tapina “Progresīvo” runasvīrs Kaspars Briškens. Viņš ir visur – ziņu izlaidumos, viedokļu apmaiņās un diskusijās par jebko. Tādā sakarā sociālo tīklu asprāšiem ir divas versijas; 1) Briškena kungs caur kādām laipnām rokām iegādājies sabiedrisko mediju mikrofonu abonementu; 2) ar viņa nemitīgo klātbūtni citplanētieši sabiedrībā monitorē tukšrunu klausīšanās mēru. Bet lietišķāk noskaņotie secina – kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas vēl nav piedzīvots, lai Ministru kabineta veidotājs vienu politisko spēku tik jaudīgi stieptu, stumtu un vilinātu valdībā kā Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) izpaudās ar “Progresīvajiem”. Nu, kad centieni nepiepildījās, dzirdam viņa dziļo skumju caurausto atziņu – bez “Progresīvo” klātbūtnes valdībā Latvija pilnvērtīgi neattīstīsies. Vai manu, vai… Bet nemeklēsim šajā paudumā jēgu un loģiku. Tādā mulsinošā domu gājienā K. Kariņš vienkārši ietērpa personīgo sarūgtinājumu par to, ka jaunajā valdībā tomēr nebija izdevies nostiprināt “JV” ietekmi ar palīgbruņiniekiem no “Progresīvo” draudzes.
Tagad trīs partijas raksta nākamās valdības memorandu, bet uguns politiskā ķēķa plītī turpina neganti rūkt, un šīs virtuves garaiņos uzrodas un gaist rēgi, māņu vīzijas un ķēmīgi tēli. Palaikam iznirst kāds ar “Stabilitātei” līdera A. Rosļikova vaibstiem un pēc Kremļa propagandas labākajiem paraugiem stāsta, ka krimināllieta pret valsts iestādei melojušo 14. Saeimas deputāti Gloriju Grevcovu ierosināta, atriebjoties viņa vadītajam politiskajam spēkam par nevēlēšanos iesaistīties topošās koalīcijas sarunās. Dūmu mākoni vēl biezāku savērpjot, A. Rosļikovs no šī miglāja cildina “moju komandu”, kas beidzot izmainīs parlamenta politisko klimatu un panāks rezultātu, pēc kura viņi esot ieradušies Jēkaba ielā. Bļaustīgo priekšnesumu vērojot, gribas aizsūtīt līdzjūtību katram šo partiju Saeimā ievedušajam – “Stabilitātei” vadoņa daudzinātajai komandai nav ne tādas politiskās pieredzes un izglītības resursa ne tik, lai spētu ko vairāk par Krievijā noskatītu melīgu mantru izkliegšanu.
Nesen dzirdēju pavisam svaigu izskaidrojumu Kaspara Briškena sēdēšanai sabiedriskajos medijos. Viņa nepārtrauktā klātbūtne tur esot jaunās valdības veidotāju viltība – jo ilgāk tauta vēros un klausīsies “Progresīvo” zeltamuti, jo mazāk būs iebilžu pret Ministru kabineta sastāvu. Sak, metam krustu, ka tur nav izteiktas liberāla kreisuma slimības skarto. Tiesa, “Progresīvie” solās gādāt sveķainu malku politiski piparotas zupas gatavošanai – līdz šim tādu neviens opozīcijas pavārs vēl neesot mācējis uzservēt.
Bet lai nu paliek tēlainas līdzības. Tas, vai 14. Saeima izdarīs ko valsts vēsturē paliekošu, atkarīgs arī no tā, cik prasīgs pret deputātiem būs elektorāts. Vēlētāji pie mums ir čakli tautas kalpu kritiķi, bet diemžēl pārāk kūtri, lai saņemtos aicināt no sava apgabala ievēlētos deputātus regulāri atskaitīties par veikumu.
