Uldis Šmits: Politiskās tirdzniecības apjomi 0
Zīmīgi – plaši apspriestais Ukrainas valdības lēmums apturēt Kijevas sagatavošanās darbus Ukrainas un Eiropas Savienības Asociācijas līguma parakstīšanai tika pieņemts ar pamatojumu “nodrošināt nacionālo un ekonomisko drošību”. Valdības rīkojums arī paredz gādāt, lai tiktu atjaunoti “zaudētie tirdzniecības apjomi” ar Krieviju. Respektīvi, minētie apjomi ir Ukrainai tik būtiski, ka to sašaurināšanās spēj saļodzīt valsti.
Vēlāk premjers Mikola Azarovs precizēja, ka Eiropa neesot skaidri pateikusi, vai ES kompensēs Ukrainas pēdējo četru mēnešu laikā ciestos un varbūt turpmākos zaudējumus. (Viņš gan sīkāk nepaskaidroja, ka šos zaudējumus rada Krievijas uzstutētie “sanitārie” un citu veidu šķēršļi.) Kamēr ES un Ukrainas sarunu politiskajā priekšplānā bija izvirzīts arī presē nepārtraukti apcerētais Jūlijas Timošenko atbrīvošanas jautājums, tikmēr kuluāru pazinēji apgalvoja, ka lielākais strīda ābols patiesībā esot Ukrainas prezidenta Janukoviča prasība – kas, rēķinot naudas izteiksmē, mums par to būs. Janukoviča taktika izpaužas manevrēšanā starp Eiropu un Krieviju, lai izsistu kādu taustāmu labumu no abiem vai sliktākajā gadījumā – no tā, kas vairāk apsola, tātad palīdz arī viņam noturēties virs ūdens vismaz līdz Ukrainas valsts prezidenta vēlēšanām 2015. gadā. Un skaidrs, ka Maskavai ir krietni plašākas iespējas ietekmēt stāvokli Ukrainā, gan, tā teikt, iedarbinot attiecīgus politiskos spēkus, gan izmantojot gāzes sviru vai jau pieminētos “tirdzniecības apjomus”.
Tieši tajā pašā laikā Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs viesojās Maskavā, un Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs šīs vizītes sakarā esot uzsvēris, ka abu valstu tirdzniecības apgrozījums aug. To varētu dēvēt par apsveicama fakta konstatāciju, tomēr, zinot, kā Maskava veido ekonomiskās attiecības un jo īpaši attiecības ar t. s. “tuvējo aizrobežu”, šo ziņu var uztvert arī citādi. Kā mēdz sacīt, plašākā politiskā kontekstā. Tajā ietilpst, piemēram, šogad izvērstais piena karš pret Lietuvu vai nesenās Maskavas vienpusēji ieviestās izmaiņas noteikumos par kravu pārvadājumu tranzīta galvojumiem, kas jūtami skar Baltijas valstis. Tāpēc Lavrova atgādinājuma jēga drīzāk ir šāda: tirdzniecības apgrozījums pieaug, bet jūs paši labi saprotat, kas jums jādara, teiksim, enerģētikas jomā un politikas jomā, lai pieaugums nepārvērstos par strauju samazinājumu. Latvija jau arī dara… Caur Krieviju iet ceļi uz Centrālāziju un arī Latvijas nodomi pārveidot Ziemeļu sadales tīklu par ienesīgu komerciālu maršrutu. Laiks rādīs, kādā veidā šo projektu īstenošana atspoguļosies starpvalstu attiecībās un vai Latvija kādā jaukā dienā pēc kādas austrumu pusē sarīkotas blokādes nebūs spiesta celt trauksmi par savu “nacionālo un ekonomisko drošību”.
Saprotams, ka Rīgas pavērsiens Āzijas virzienā prasa attiecībās ar Krieviju īstenot to, ko Rinkē vičs sauc par dialogu. ES izpratnē dialogs ar bijušās PSRS telpas valstīm ietver arī noteiktu nostāju pilsonisko brīvību ievērošanā. Kas varbūt izskatās mazliet liekulīgi, bet tā nu ir pieņemts. Rīga šo attiecību veidošanas aspektu labprāt paslaucītu zem paklāja tāpat kā Maskavas uzbļāvienus par “esesiešiem”, Baltijas valstu pierobežas militarizēšanu, gaisa telpas pārkāpumus un daudz ko citu. Taču formas pēc kaut kas jābilst, tāpēc Latvijai jāgatavojas 2015. gada pirmajā jeb ES prezidentūras pusgadā veikt sarežģītus diplomātiskus vingrojumus tās valdības izpildījumā, kas tiks izveidota pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām un tā vai citādi pievērsīsies ES Austrumu partnerībai. Tikmēr ir grūti paredzēt notikumu attīstību Moldovā un Gruzijā, kuras patiešām vēlas politiski izrauties uz Rietumiem, kā arī, protams, Ukrainā, kur nupat viens no ielās izgājušo protestēju plakātiem vēstīja: “Mēs neesam Padomju Savienība, mēs esam Eiropas Savienība!” Tas ir sauklis, kas būtu adresējams arī Latvijas politiķiem.
