Monika Zīle: Vai piecelt no slimības gultas rīdzinieku ir svarīgāk nekā tāla novada iedzīvotāju? 21
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Palīdzi man bēdu ciest, par to es palīdzēšu tev medu ēst.” Latviešu tautas paruna
Ir jāpiekrīt sociālajos tīklos ceļojošam viedoklim, ka mūsu valdība jau krietnu laiku atgādina Covid-19 trāpītu, kas nesekmīgi tēlo veselo.
Viena spilgta Ministru kabineta slimības pazīme ir valdības locekļu savstarpējā komunikācija tviterī, un tur mētātās repliku bultas rada nopietnas bažas, ka cīņa pret pandēmiju atvirzīta malā – pēc principa, ka viss taču paiet un reiz noslāps arī negantais vīruss, – un tagad koalīcija atrotījusi piedurknes politiskajai shēmošanai pirms pašvaldību vēlēšanām, kuru iznākums iezīmēs jau 14. Saeimas aprises.
Tā kā trūkst kvalitatīvas komunikācijas par sabiedrības ikdienā aktuālo problēmu risināšanu, katrs pats drīkst iztēloties valdības ceļa karti un pēc savas saprašanas izvēlēties iemeslus Ilzes Viņķeles atstādināšanai no veselības ministres amata.
Tostarp arī tādu, ka viņa tīšām veicinājusi apstākļus, kuru gaismā premjers izskatās vājš krīzes situācijas menedžeris un nomaināms. Lai gan šis viedoklis ir diezgan populārs dažās sociālo tīklu diskusijās, nebūs prāta darbs piedēvēt Viņķeles kundzei mistisku “piektās kolonnas” lomu vai uzspiest kaitnieces zīmogu.
Veselības ministrijas neizdarība un tūļīgā lemšana sakņojas labi izkoptajā mūsu varas ļaužu augstprātīgajā skatījumā uz cilvēkiem un viņu vajadzībām.
Jo spilgti tas izpaudās pašā gada nogalē, kad gaismā nāca fakts – atsevišķos Covid-19 saasinājumos izmantojamais preparāts atrodams tikai Rīgā un reģionālās slimnīcas to var saņemt, pēc attiecīgas konsultēšanās braucot pakaļ uz galvaspilsētu.
Jāteic gan, šīs zāles ir neviennozīmīgi vērtētas un pat izpelnījušās Pasaules veselības organizācijas (PVO) kritiku. Tās negarantē labvēlīgu iznākumu, tomēr smagos gadījumos tiek izmantotas.
Un, lūk, tieši tādā gadījumā, kad svarīga ik minūte, Liepājas mediķiem nācās organizēt zāļu transportēšanu no Rīgas. Vēlāk, skaidrojot šo loģistiku (?!), izskanēja šerminošs pamatojums, kādēļ preparātu glabā “vienās rokās”: esot jātaupa, ļoti dārgs, ārstēšanas kurss maksā divus tūkstošus eiro.
Lai gan pēc skandāla zāļu glabāšanas kārtība piedzīvojusi nelielas izmaiņas, vienalga paliek jautājums: kāda ir cilvēka dzīvības cena mūsu ierēdņu un politiķu izpratnē? Un vēl – vai izglābt rīdzinieka dzīvību ir svarīgāk nekā piecelt no slimības krāslavieti, gulbenieti, dobelnieku?…
Gada izskaņas uzrunā Krišjānis Kariņš vairākkārt akcentēja “mūs visus” un “kopā darāmo”. Spārnojošas vārdkopas. Bet stipri šaubos, vai tās mobilizēs varoņdarbiem pašvaldību vadītājus, kuri sava pamatīgi apcirptā budžeta apstākļos uzzina: Rīga dabūs 300 miljonus eiro dažādu transporta problēmu risinājumam.
Runa, protams, nav par to, ka galvaspilsētai jāiztiek sausā. Runa par attieksmi, kad “mēs visi” ir tikai lozungs. Arī tāpēc, ka mūsdienu tehnoloģiju nodrošinātā informācijas aprite ļauj iedzīvotājam salīdzināt Baltijas valstīs pieejamo atbalstu pandēmijas skartajiem un kārtējo reizi prātot, kur Latvijā izkūst Covid-19 seku pārvarēšanai atvēlētie miljardi.
Ak, jā – nupat tapis piecsimt tūkstošu eiro vērts pētījums par koronavīrusa iespaidu uz dzīves kvalitāti. Jāteic, īstenots savdabīgā žanrā – iespējams, apjoma audzēšanas nolūkos tajā ietilpst arī ēdienu gatavošanas receptes.
Ja taisnība, ka palienētas no Latvijas Lauksaimniecības universitātes “putrinieku” mājaslapas, tad droši izmantojamas.
Turklāt neba kura katra valsts spēj atļauties pusmiljona vērtu pavārgrāmatu.
Katrā ziņā bez šī pētījuma mēs dzīvotu laimīgā pārliecībā, ka pandēmija veicina tautsaimniecības uzplaukumu un labklājību, vai ne?…
