Māra Libeka: Muciņa apbrīnojamās spējas vienlaikus vadīt lielāko medicīnas iestādi un nodarboties ar mežsaimniecības jautājumiem 46
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Labākai Latvijai nepieciešama tāda politiskā kultūra, kur cilvēki tiek iecelti amatos, nevis vadoties pēc partijiskās vai ideoloģiskās piederības, vai piederības ekonomiskajam grupējumam, bet gan vadoties pēc kompetences un cilvēciskajām īpašībām.
Politiskajā kultūrā ietilpst arī cieņpilna attieksme pret citiem cilvēkiem, pret sabiedrības kopējo labumu, spēja ieklausīties citos un savas jomas pārzināšana, kā arī spēja paredzēt sevis pieņemto lēmumu sekas ilgtermiņā,” tas ir citāts no Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankēviča uzrunas Latvijas iedzīvotājiem valsts proklamēšanas 103. jubilejā.
Uzzinot atkal un atkal jaunus faktus par mūsu valsts gadiem būvēto politiskās kultūras savdabīgumu, rodas sajūta, ka pamats tam ir radīts tik stingrs, ka neviens nemūžam to nespēs izkustināt, lai kā censtos.
Laikam gan vairs nekāds pārsteigums nebūtu, ja, piemēram, kāds Rīgas cirka valdes loceklis iesēstu, piemēram, “Latvenergo” padomes krēslā un kāds no turienes tiktu aizvirzīts, piemēram, uz Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra valdi.
Dažas dienas pēc tam, kad arhibīskaps Stankēvičs bija dalījies ar savu sapni par Latvijas nākotni, parādījās ziņas par kārtējo pie varas nākušo politiķu jeb, kā to dēvē psihoterapeiti, dominanto tēviņu politiskās kultūras īpatnību, proti, zemkopības ministra Kaspara Gerharda sakomplektēto valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” padomi.
Tajā sava silta vieta ierādīta arī pašreizējam Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājam Rinaldam Muciņam, un ne jau bez slimnīcas kapitāldaļu turētājas Veselības ministrijas atbalsta valsts sekretāres Indras Dreikas personā.
Ilggadējais valsts pārvaldes ierēdnis Muciņš tikai pirms nepilniem diviem gadiem pārņēma universitātes slimnīcas problemātisko saimniecību, par ko ir atalgots ar 86 tūkstošiem eiro gadā.
Bet tagad viņš lielākās medicīniskās iestādes stratēģisko attīstību virzīs vienlaikus ar mežsaimniecības, medību un rekreācijas jautājumiem vienā no lielākajiem valsts uzņēmumiem.
Padomes pārstāvja atalgojums nav mazāks par trim tūkstošiem eiro, un darbs kaulus nelauž, jo tūkstošus, uzraugot izpildinstitūciju jeb valdi un dodot tai pavēles, var saņemt, nestrādājot pilnas piecas dienas nedēļā. Pietiek, ja ir kāds, kas tevī redz potenciālu, ka esi universāls vadītājs, kurš spējīgs strādāt jebkur. Vēl ne tik sen, pateicoties likumā dotajām iespējām, bija ne mazums šādu universālu personu, kas bija tik izdarīgi, ka saņēma amatus pat piecās, deviņās un vienpadsmit valdēs un padomēs.
Gribu atzīmēt vēl kādu mūsu valsts politiskās kultūras īpatnību, ar ko Latvija atšķiras no nobriedušām demokrātijām.
Man ne reizi vien rodas jautājums: kā vienlaikus var strādāt par ārstu un būt Saeimas deputāts?
Jā, likums to atļauj, tātad dod iespēju vienam no šiem darbiem kļūt par “haltūru”. Turklāt paredzēts, ka, sākot no 2023. gada, šis blakus ienākums Saeimā nodrošinās vēl biezāku naudas maku. Somijā, Zviedrijā, Lielbritānijā un arī vēl virknē citu valstu pats par sevi ir saprotams, ka ārsts, kurš ieiet politikā, noliek malā savu halātu un sertifikātu un kļūst par pilnas slodzes parlamentārieti, jo tur politiskais darbs nav savienojams ar slimnieku ārstēšanu.
Var teikt tā, ka Saeima šajā gadījumā tiek uzskatīta par tādu kā piestrādāšanas vietu, kur, piemēram, var nenākt pacientu pieņemšanu vai operāciju dienās.
Un “noraut” balsojumu, kā tas ne tik sen gadījās, piemēram, Saeimas sēdē, balsojot par ostām, kad nepietika kvoruma.
Jā, es tik tiešām nesaprotu, kā, piemēram, neiroķirurgs vai anesteziologs un reanimatologs vienlaikus var būt Saeimas deputāts uz pilnu slodzi ar vairāk nekā trīs tūkstošus eiro lielu atalgojumu. Bet likums to pieļauj, alkatībai nav robežu, un politisko pseidovērtību ēra turpinās.
