Alīda Vāne: Politiskās iniciatīvas dzen izmisumā 12
Latvijas Slimnīcu biedrība (LSB) veselības ministra amatā vēlas redzēt tādu cilvēku, kuram rūpētu pacientu problēmas. LSB uzsver, ka tās patlaban ir samilzušas un saasinājušās, jo akūti nepietiek valsts finansējuma. Tādēļ slimniekiem jāgaida garās rindās. Pacientu līdzmaksājumi tiekot ieturēti pat par neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu. Turpretī Stradiņa slimnīcas vadītāja Rūta Valtere, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Jānis Gardovskis un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anda Čakša parakstījuši atklātu ministrijai adresētu atzinības vārdu pilnu vēstuli, ka veselības aprūpes joma tiekot attīstīta pareizajā virzienā un ka no ministrijas paveiktā būšot ilgtermiņa ieguvumi. Ko par šo viedokļu atšķirību saka Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības vadītāja Alīda Vāne, kura ir pieredzējusi speciāliste veselības aprūpes administrēšanā?
A. Vāne: – Pastāv ļoti krasa atšķirība starp Rīgu un pārējo Latviju. Rīgā gan vidējās algas, gan nodarbinātība kopumā ir daudz lielāka nekā ārpus Rīgas. Galvaspilsētā cilvēkiem ir vairāk naudas – kad beigusies valsts noteiktā ambulatorā kvota, viņi iet pie maksas speciālistiem. Daudzi rīdzinieki var atļauties par 25 latiem apmeklēt, piemēram, loru vai par 50 latiem, piemēram, profesoru gastroenterologu Anatoliju Danilānu. Savukārt pie mums, laukos, cilvēks nevar atļauties ārstam samaksāt pat 10 latus, jo viņam nav naudas. Ārstiem nav izdevīgi strādāt ārpus Rīgas, jo pastāv niecīgas iespējas nopelnīt naudu ārpus valsts pasūtījuma. Ir taču starpība, vai ārsts no septiņiem latiem, ko valsts maksā par viena slimnieka ārstēšanu, saņem algā kādus divus latus vai privātpraksē par to pašu – 15 latus no pacienta.
– Bet vai tad valsts, kuru pārstāv Veselības ministrija, ir tik nevarīga, ka tikai noskatās uz to, kas notiek, bet nespēj iejaukties?
– Mūsu valstī kopš krīzes pārvarēšanas ir spēkā “jaunās politiskās iniciatīvas”, kurām piešķir naudu no valsts budžeta. Mani šis trīs vārdu savienojums dzen izmisumā, jo, līdzko to piemin, uzreiz rodas jautājums – kas domās par pamatvajadzībām? Es nesaku, ka nevajag apaugļot sievietes, kurām ir grūti tikt pie bērniņa, tā ir jauna, skaista politiskā iniciatīva… Bet, ja valsts nevar samaksāt par mediķu sniegto neatliekamo palīdzību, ja naudas trūkst, lai pacienti (to skaitā bērni) varētu apmeklēt ārstus speciālistus, ja onkoloģiskajam slimniekam nereti ir jāgaida rindā pat pieci mēneši, lai valsts budžeta ietvaros viņiem veiktu, piemēram, datortomogrāfisko izmeklējumu, tad kaut kas nav kārtībā ar sistēmu kopumā. Onkoloģiskās kaites skar arvien jaunākus cilvēkus, gan divdesmitgadīgos, gan trīsdesmitgadīgos, un nav normāli, ja cilvēkam jāņem “ātrais kredīts” , lai izmeklētos. Ja budžets patiešām būs tāds, kādu to nākotnē plāno, – ar katru gadu tie procenti no iekšzemes kopprodukta kļūst arvien mazāki –, tad jāapzinās, ka situācija neuzlabosies.
Jaunajā veselības aprūpes finansēšanas likumprojektā, kas ir nodots Saeimā, mēs beidzot redzam, kas ir tas minimums, ko valsts plāno nodrošināt. Tas ir neliels – neatliekamā medicīniskā palīdzība, dažas specializētās programmas, piemēram, tuberkulozes, infekcijas slimību ārstēšana utt., kā arī valsts kompensējamās zāles tām. To ar piešķirto valsts budžeta naudu varētu arī pavilkt. Bet par pārējo nākotnē, izskatās, būs jāmaksā no savas kabatas.
Mēs bijām ļoti koncentrējušies uz stacionāro ārstniecību, tagad virziens ir mainījies – prioritāra ir ambulatorā medicīna un ģimenes ārsti. Krīzes laikā Lietuvā arī nogrieza naudu, bet, kad iestājās labāki laiki, atdeva to atpakaļ un stacionāru ārstiem vispār algas nesamazināja. Kad ārpus slimnīcu nodaļām strādājošie mediķi nezina, kā pacientu ārstēt, viņu sūta uz slimnīcu pie tā ārsta, kuram ir praktiskā pieredze sarežģītu gadījumu ārstēšanā. Nepārdomātas veselības aprūpes politikas dēļ reģionālo un lokālo slimnīcu ārstu alga ir nožēlojami maza. Kāpēc, piemēram, ginekologiem, kuri pārsvarā strādā kā privāti praktizējoši ārsti, bet saņem arī valsts pasūtījumu, būtu jāstrādā stacionārā par 500 latu algu uz papīra. Viņi savā privātpraksē mēnesī no valsts vien saņem divus trīs tūkstošus latu. Par to var pārliecināties Nacionālā veselības dienesta mājas lapā internetā. Citās valstīs tos ārstus, kas strādā stacionāros, paceļ pāri visiem.
– Kāda situācija ar medicīnas kadriem ir Balvu, Gulbenes pusē?
– Astoņdesmit procenti ārstu strādā, entuziasma vadīti. Gan tie, kas nodibinājuši ģimenes, kuriem savā laikā te uzcelta māja. Gan tie, kas sapratuši, ka Rīgā uz darbu būtu jābrauc stunda vienā un tikpat otrā virzienā. Daļa ir sapratuši, ka šajā reģionā, kur bez Balviem un Gulbenes ir arī Alūksne ar vairāk nekā 70 tūkstošiem iedzīvotāju, ārstam nav konkurences, jo viņš savā jomā ir vienīgais speciālists visā teritorijā. Mūsu pusē ir ārsti, kas nopelna vairāk nekā 1000 latu mēnesī, strādājot stacionārā, ambulatori un uzņemšanas nodaļā… Daudziem ārstiem un māsiņām viņu mājas ir slimnīca. Bet es nedrīkstu visu laiku ārstam pārmaksāt krietni virs valsts noteiktā atalgojuma tā iemesla dēļ, ka nav iespējams gūt papildu ienākumus no maksas pakalpojumiem. Pacienti bieži nespēj samaksāt pat pacienta iemaksu. Faktiski slimnīcai nav naudas attīstībai. Vienlaikus mēs redzam, ka Rīgā privātās klīnikas aug kā sēnes pēc lietus – “Orto” klīnika, kurā investēti miljoni, līdzās tai “Veselības centra 4” īpašnieks Māris Rēvalds gatavojas atvērt vēl vienu privāto klīniku, pacienti dodas uz “Premium Medical”, privāto klīniku “ARS”, kur lielākā daļa ir maksas pakalpojumi. Tas nozīmē, ka Rīgā ir liels pieprasījums.
