Uldis Šmits: Politiskās atbildības rādiuss 0
Eiropā, protams, izraisīja satraukumu ASV nodoms izstāties no 1987. gadā ar Maskavu noslēgtā līguma par tuva un vidēja darbības rādiusa raķešu likvidāciju (INFT), par ko pavēstīja Donalds Tramps. Krievija ilgstoši pārkāpj šo divpusējo līgumu, turklāt tas neskar Ķīnu, kas attiecīgās ieroču sistēmas ir strauji attīstījusi.
Baltā nama nostāju atbalstīja Londona, savukārt Eiropas Komisija aicināja līgumslēdzējas puses iesaistīties “konstruktīvā dialogā, lai saglabātu šo vienošanos un nodrošinātu, ka tā tiek pilnībā un pārbaudāmi īstenota”. Diezgan naiva cerība. Un arī novēlota.
Jau 2014. gada vasarā Vašingtona pavēstīja par konstatētajiem līguma pārkāpumiem no Krievijas puses,
un ASV toreizējais prezidents Baraks Obama šajā sakarā konsultējās ar sabiedrotajiem par tālāko rīcību. Tie apgalvoja, ka bruņošanās sacensības novēršanas un Eiropas drošības labad jebkurā gadījumā jāturas pie līguma nosacījumiem, un jautājums kaut kā pagaisa no plašas publikas redzesloka. (Ja neskaita pārsvarā Lietuvas un Polijas amatpersonu satraukumu par Kaļiņingradas apgabalā izvietotajiem ieročiem.)
Tādējādi Eiropā drošība nav pieaugusi, bet bruņošanās ir turpinājusies. Nupat Ziemeļatlantijas alianse nāca klajā ar secinājumu: “Pēc gadiem ilgas noliegšanas un maldināšanas Krievija nesen atzina raķešu sistēmas (“Novator 9M729″) esamību, nenodrošinot nepieciešamo caurskatāmību un nesniedzot paskaidrojumus.”
Trampu, iespējams, pirmām kārtām uztrauc ar līgumu nesaistītā Ķīna, nevis Krievijas aktivitātes, bet šis apstāklis diez vai palielina Baltā nama un Kremļa “konstruktīvā dialoga” iespējas. Šobrīd tāds var notikt varbūt vienīgi uz eiropiešu interešu rēķina.
Jāvaicā arī, vai mums ir izdevīga situācija, kad līgums formāli ir spēkā, bet faktiski netiek pildīts?
Trampa kārtējais demaršs vismaz izgaismo patiesību, lai gan visai nepatīkamu. Patiesību, kuru daudzi vairās uzlūkot vaigā vai piesedz ar frāzi, ka negribam taču atgriezties aukstā kara laikos. Kaut arī tagadējais stāvoklis nav īpaši labāks un katrā ziņā ir pat krietni bīstamāks nekā ASV un PSRS visai raibās konfrontāciju ēras atslābuma posmos. Ronalds Reigans un Mihails Gorbačovs 1987. gadā vienojās likvidēt uz zemes bāzētās tuva un vidēja darbības rādiusa raķetes, un nevienam neradās šaubas, ka tas tiks izdarīts.
Šīsdienas noskaņas drīzāk atgādina periodu pirms Reigana un Gorbačova, kad Maskava izvietoja savās pārvaldītajās teritorijās pret Rietumeiropu notēmētās “SS–20”, bet NATO samitā 1979. gada beigās tika nolemts spert atbilstošus pretsoļus amerikāņu “Pershing–2” veidolā, kā arī uzsākt sarunas. Izraisījās tā sauktā eiroraķešu krīze, jo padomju vadītājus pārliecināt neizdevās. PSRS caur attiecīgajiem dienestiem toties iedarbināja vērienīgu “miera kustību”, kurā iesaistījās ne vien Maskavai paklausīgās Eiropas kompartijas, bet tāpat, piemēram, britu leiboristi un vesels pulks noderīgo idiotu, kas rīkoja demonstrācijas Apvienotajā Karalistē, Nīderlandē un citur, lai prasītu no savām valdībām vienpusēju atbruņošanos.
Uz to reaģēdams, Francijas prezidents Fransuā Miterāns, kurš atbalstīja amerikāņu militārās klātbūtnes pastiprināšanu Rietumvācijā, viņam raksturīgajā nīgri ironiskajā stilā izmeta:
“Es arī esmu pret eiroraķetēm, tikai konstatēju, ka pacifisti atrodas Rietumos, bet raķetes Austrumos.”
Vajadzēja laiku un kardinālas pārmaiņas Kremļa politiskajā domāšanā, lai tās tiktu aizvāktas, un šis process noslēdzās līdz ar PSRS sairumu. Bet sākums bija spēja un griba pieņemt atbildīgu lēmumu, kas izrādījās vēl tālejošāks par Eiropā izvietoto raķešu darbības rādiusu.
Tagad it kā atgriežamies gandrīz četrdesmit gadus attālā pagātnē, tāpēc toreizējā pieredze var izrādīties noderīga. Vai vismaz vērā ņemama.
