Guntis Ščerbinskis: Politiskais zvaigžņu stāvoklis 4
Ne visām nācijām laimējas, kad īstajā laikā un vietā uz valsts vadītāja amatu pretendē kandidāts ar izteiktām valstsvīra īpašībām un stāju. Latvijas jaunāko laiku vēsturē tas notiek jau otro reizi – pirmā bija Vaira Vīķe-Freiberga. Būtu grēks laist garām šo otro iespēju. Diemžēl politiskais izkārtojums šajā situācijā mums ļauj cerēt vien uz Saeimas balsošanas aizklātumu, kurā deputāti atļausies paust savu, nevis partijas deklarēto nostāju.
Pat nesaucot šo Valsts prezidenta amata kandidātu vārdā, visiem skaidrs, ka runa ir par valsts un sabiedrisko darbinieku, Eiropas kopienas tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Šī kandidāta, iespējams, vienīgais mīnuss ir tikai tas, ka pietrūkst izteikta inteliģences spiediena uz politiķiem, lai panāktu viņa ievēlēšanu. Sabiedrība kopumā savu atbalstu Levitam ir nepārprotami paudusi dažādās aptaujās, forumos un savstarpējās sarunās. Turklāt šoreiz sabiedrisko domu nevar norakstīt uz kādu “protesta balsojumu”. Ar šo savu nostāju cilvēki rāda, ka dzīvo ar nepiepildītu sapni azotē par Latviju, kurā ir vairāk vienlīdzības, labklājības, tiesiskuma un citu klasisku eiropeisku vērtību. Cilvēki pauduši arī ilgas pēc valstsvīra, ar kuru varētu lepoties gan mājās, gan pasaulē.
Lai ar pašreizējo ievēlēšanas kārtību un esošajiem politiskās vides tikumiem mūsu valsts tiktu pie izcila Valsts prezidenta, patiešām jābūt īpašam zvaigžņu stāvoklim. Svarīgas ir ne tikai kandidāta īpašības un kvalitātes, bet arī tas, uz kāda pamata pie varas turas pašreizējā koalīcija, kurš politiskais spēks virza attiecīgo pretendentu un citas nianses. Tikpat būtiski, lai dzīvē sevi apliecinājis, cienījams cilvēks vispār piekristu kandidēt šādos apstākļos, rēķinoties ar iespējamu nomelnošanu un ķengāšanu, kas var noslēgties ar nesekmīgu iznākumu.
Politiskajās aprindās minētais arguments, ka Levits augstajam amatam ir nederīgs, jo pēdējā laikā dzīvojis un strādājis ārpus Latvijas, neiztur kritiku. Šāda retorika ir pat kaitīga, jo rāda, ka valsts patiesībā uzgriež muguru tiem talantiem, kuri gūst panākumus arī starptautiskā mērogā. Iespējams, ka tas jau ir tāds nerakstīts likums un uz augstākiem amatiem nevar cerēt ne bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs, ne ekspremjers Valdis Dombrovskis. Vai mazajai Latvijai ir tik daudz talantīgu valstsvīru, lai atļautos šādu cilvēku norakstīšanu? Galu galā jau tas ir arī nedraudzīgs signāls jebkuram aizbraucējam no Latvijas, ka mīļi aicinājumi atgriezties un reemigrācijas plāni ir tikai uz papīra vai tukšu lozungu līmenī.
Tāpat kā valsts aizsardzības spēju stiprināšana, arī sekmīgi izraudzīts Valsts prezidents ir investīcija mūsu drošībā. Šis apstāklis ir būtisks gan pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos, gan tāpēc, ka augstajam amatam tiek virzīts arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Viņš sevi ir apliecinājis ministra amatā, un būtu diezgan bezatbildīgi pamest šo nozīmīgo posteni jaunai politiskā tirgus nejaušībai pēc prezidenta vēlēšanām. Turklāt Vējoņa virzītāju vicināšanās ar jaunu kandidātu dienu pirms vēlēšanām ir diezgan nepieklājīgs žests pret cienījamo aizsardzības ministru. Cienīga atbilde uz to varētu būt savas kandidatūras atsaukšana par labu valstiskām interesēm.
