Anda Līce: Latvijai vajadzīgs “pavasaris” – esam noguruši no profesionāliem demagogiem 2
Gadalaiku maiņa reizēm sakrīt ar pārmaiņām valstu politikā, kā tas šopavasar ir noticis Ukrainā. Lai nu ko dažādi komentētāji ir teikuši par Volodimiru Zeļenski, viņš tagad būs Ukrainas prezidents. Gados jauns, dedzīgs, taču bez politiskās pieredzes, ko viņam pārmet kā galveno trūkumu.
Neviens gan ar šādu pieredzi nepiedzimst, to iemācās, un Zeļenskis nepavisam neizskatās pēc tāda, kas nav spējīgs mācīties. Taču tam ir maz laika. Šaubas vieš viņa spēja būt neatkarīgam no vecās politiskās sistēmas, oligarhiem un Kremļa. Tas būs atkarīgs no viņa politiskā mugurkaula un komandas.
Pats trakākais ir sistēma, tiklīdz kāds to apdraud, uz to lido akmeņi. Sistēmu vienpersoniski sagraut nav iespējams. V. Zeļenskim pārmetīs, kāpēc nekas nemainās tūlīt un uzreiz, jo tādi nu cilvēki ir – viņi vēlas, lai sākas izmaiņas, bet lai tās veic kāds cits, nevis viņi. Izskan cerība, ka Ukraina varētu atkārtot Gruzijas izrāvienu Saakašvili prezidentūras laikā. Ukraina stāv ārkārtīgi smagās krustcelēs, stagnācijas un korupcijas ziņā tā neatpaliek no Krievijas.
Kremlim pietuvinātie jau strādā pie scenārijiem, lai haoss kaimiņu valstī un drupšana no iekšpuses turpinātos. Vienu gan Ukrainai izdevās parādīt pasaulei – notikušās vēlēšanas patiešām bija demokrātiskas, un Kremlim tas ļoti nepatika. Neiztika arī bez populisma, to pierādīja stadionā rīkotās prezidenta kandidātu tā sauktās debates.
Jauna politika nenozīmē vienīgi gados jaunus cilvēkus. Runa ir par jaunu domāšanu.
Latvijai un Ukrainai ir daudz kopīgā. Arī Latvijai ir vajadzīgs politiskais pavasaris – mēs esam noguruši no profesionāliem demagogiem, politkorektiem meļiem un populistiem, kas atjaunotās neatkarības gados ir paspējuši partiju mēģēnēs izaudzēt savus klonus un tagad dodas “pelnītā” atpūtā.
Paaudžu maiņai politikā tāpat kā medaļai ir divas puses – notiek gan kadru nomaiņa, gan to atražošana. Latvijā iedzīvotāju skaits turpina samazināties, dzīves līmeņu starpība palielinās, taču trauksmes zvani ir knapi sadzirdami. Kāpēc mēs turpinām gulēt uz ausīm?
Rīgā nejūt Latvijas saraukšanos, kamēr laukos viss ir kā uz delnas.
Es redzu, kas gadu gaitā tur notiek, kā pēc kārtējās lauku skolas slēgšanas mirst apdzīvotās vietas, un esmu pārliecināta, ka teritorijas, ko dēvē par provinci, tiek iznīcinātas apzināti – tā ir globālo spēlētāju vēlme, kas sakrīt ar vietējo politiķu alkatību un tuvredzību.
Latvijas valsts politiķu pienākums ir tam pretoties ar visiem demokrātijas rīcībā esošiem līdzekļiem. Tas nav tikai kādas vienas ministrijas uzdevums, tā ir Valsts prezidenta, Saeimas un valdības atbildība.
