Monika Zīle: Politiskā mazasinība 3
Vērojot haotiskos jaunās valdības vadītāja meklējumus, neviļus radās aizmetnis satīriskam dēku romānam, kurš sāktos ar epizodi, kad nakts vidū pilsoni X no miega skavām izrauj paģērošs tālruņa zvans: “Vai jums gadījumā nav intereses par premjerministra amatu?… Apdomājiet līdz brokastlaikam.” Ir vismaz pusducis variantu sižeta tālākai attīstībai ar daudziem negaidītiem pagriezieniem, ieskaitot premjera meklēšanai radītā štāba ekspedīcijas pa Latvijas nostūru aizkaktiem, kur mīt politiskās konjunktūras baciļu neskarti tautiski tīrradņi, no viņu vidus tad arī izķer vienu. Iztēles rotaļa, protams. Bet var gadīties, ka ne gluži no gaisa ķertas epizodes. Nav izslēgts, turpinoties politiskajai mazasinībai jeb akūtam valstsvīru/sievu trūkumam, tās pārskatāmā nākotnē vērosim realitātes tuvplānā.
Lai gan premjera kandidatūras izvēli bija apgrūtinājuši jau pierastie partiju cīkstiņi, tie nav vienīgais traucēklis jaunās valdības tapšanai. Var patikt Solvita Āboltiņa vai ne, bet otra tāda paša svara līdera “Vienotībā” pagaidām nav. Ja nu pavisam godīgi – arī citi koalīciju veidojošie spēki nevar lielīties ar plašiem valdības vadīšanai piemērotu kandidātu sarakstiem. Kurš derētu – pats nevēlas uz nezināmu laiku pamest jau iekoptu lauciņu. Kurš gatavs uzņemties atbildīgo pienākumu – nebauda Saeimas vairākuma atbalstu: vai nu pieredzes pamaz, vai citu iemeslu pēc krīt cauri sietam. Visnotaļ dīvaina situācija, ņemot vērā aktivitātes pirms katrām Saeimas vēlēšanām: allaž no jauna dzimstošās partijas un citi varas ņemšanai radītie veidojumi it kā apstiprina lielas sabiedrības daļas gatavību apgūt politisko rūdījumu un pārtapt augsta līmeņa vadītāju personībās. Tomēr tas ir tikai šķitums, jo krietna tiesa pamet laukumu pēc saskaršanās ar pašu pirmo politisko dzirnavu gaņģi. Bet pārbaudi izturējušie nereti apjūk jaunajos spēles noteikumos, nav gatavi pierādīt sevi valstiskā auditorijā un palaikam kaut ko iepurpina tādu pašu kompleksu mocītu domubiedru grupās. Tas atlikums, ko tiešām drīkst dēvēt par politiķiem, ir stipri mazskaitlīgs, un nemainīgi kritiski pret Saeimu un valdību noskaņotā mūsu sabiedrība dara visu iespējamo, lai varas kalnā kāpjošie noslēgtos savos amatu steliņģos un ministriju lēņos. Šiem cilvēkiem būtu krietni vairāk iemeslu sevi jaudīgāk motivēt politiskā brieduma pakāpes un personības spilgtuma izpausmēs, ja lielo burkšķēšanu pa ķēķiem elektorāts nomainījis pret pastāvīga publiska dialoga uzturēšanas pieprasījumu. Diemžēl vēlētāji pēc nobalsošanas par kādu sarakstu gandrīz neizmanto tiesības aicināt deputātu godu dabūjušos regulāri atskaitīties. Līdz ar to šis krēsls daudziem šķiet vien apsaukāšanas vērta sinekūra*.
Talantīgi valsts vadītāji un citu veidu līderi aug, rūdās un briest kopā ar nozīmīgas sabiedrības daļas atbalstītu politisko spēku. Par to varam tikai skumji pasmaidīt, zinot mūsu varas partiju īsos mūžus. Patlaban daži asāku ēdienu cienītāji jau ieminējušies, ka vajadzētu atlaist šo Saeimu un sākt gaišās nākotnes valdības būvniecību tukšā vietā. Bet no pieredzes jau labi zinām, cik ērmīgi sanāk pēc šādiem projektiem celtie nami un kas paliek pāri, šķībajām sienām sabrūkot. Vienīgais jēdzīgais variants – iespējami spraigi trenēt politikas karavīrus visās publiskās komunikācijas disciplīnās, lai kaut ducis tuvotos ģenerāļa pakāpei.
* Sinekūra – amats, kas dod labus ienākumus, bet gandrīz vai vispār nav saistīts ar konkrētu pienākumu pildīšanu.
