Politiskā liekulība pirms starptautiskiem sporta pasākumiem 0
Jau 2007. gadā, kad UEFA izraudzījās Poliju un Ukrainu par 2012. gada Eiropas čempionāta rīkotājām, daudzi paredzēja dažādus organizatoriskus sarežģījumus. Bet ne tik lielas politiskas klapatas.
Poļu spējas gan neviens īsti neapšaubīja, kas arī saprotams. Kopš krīzes sakuma 2008. gadā Polija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kuras ekonomika nav piedzīvojusi recesiju. Arī Polijas politiskā ietekme ir pieaugusi. Varšava bija viena no ES Austrumu partnerības ierosinātājām. Šīs sadarbības iecere, kā zināms, aptvēra sešas bijušās PSRS republikas, Ukrainu ieskaitot. To griba vai gatavība integrēties “Eiropā” gan ir stipri atšķirīga. Un, no otras puses, tām tagad tiek piedāvāti Eirāzijas Savienības vēl neizdīgušie burkāni.
Briseles attiecības ar Kijevu sarežģījās pēc Viktora Janukoviča nākšanas pie varas Ukrainā, un konkrētais, jau plaši apcerētais, domstarpību iemesls ir viņa sāncenses cīņā par prezidenta amatu Jūlijas Timošenko tiesāšanas un apcietinājuma apstākļi. Ja arī Rietumos uzskata, ka kādreiz ietekmīgā “gāzes princese” nav gluži bez vainas, tad tas neattaisno varasiestāžu izrīcības, kas vairāk izskatās pēc politiskas izrēķināšanās. Rietumeiropas lielvalstis gribēja izmantot futbola čempionātu par sviru spiediena izdarīšanai uz Kijevu, taču Janukovičs iecirtās. Beigās ES augstākās amatpersonas paziņoja, ka pasākumu boikotēs, respektīvi, Ukrainas stadionu tribīnēs nerādīsies, un Francijas valdība nolēma tāpat, taču Vācijas kanclere Angela Merkele pat nosauca Ukrainu par “diktatūru”. Kā ironiski piezīmēja avīze “Le Monde”, šajā gadījumā
“Vācijas bardzība kontrastē ar to atturību, ar kādu tika uzņemta Vladimira Putina atgriešanās Kremlī: ir visai grūti iedomāties Berlīni sludinām ziemas olimpisko spēļu boikotēšanu Sočos”. Patiesībā vārds “boikots” šoreiz nav pārāk piemērots, jo Vācijas izlase savu dalību čempionātā neatsauca. Un eirokomisāru futbolkomanda tam vispār nebija pieteikta…
Līdzīga politiskā liekulība jau uzvirmoja pirms Pekinas olimpiādes, lai gan toreiz politiķi par boikotu nerunāja un ES prezidējošās valsts Francijas galva Nikolā Sarkozī uz atklāšanas ceremoniju tomēr ieradās. Vispār un īpaši attiecībā uz bijušās PSRS telpu ir vērojama kāda likumsakarība – ar enerģētiskiem resursiem un retajiem metāliem bagātās valstis vai valstis, kurās plašākos apmēros iekārtojušās lielās Rietumu firmas, visumā ir pasargātās no valdošo Rietumu politiķu kritikas. Tiesa, Ukraina arī ir stratēģiski svarīga – sevišķi naftas un gāzes tranzītā, bet līdz ar gāzes vada “Ziemeļu straume” izbūvi, nodrošinot Vācijai tiešas piegādes, Ukrainas nozīmība mazinās, tāpēc Berlīne to var diezgan droši kritizēt. Līdzīgi apsvērumi darbojas par Lukašenko Baltkrieviju, kurai aiznākamgad jāuzņem pasaules čempionāts hokejā, nevis, piemēram, par Alijeva Azerbaidžānu, kura arī ietilpst Austrumu partnerībā un nupat sarīkoja Eirovīzijas šovu, vai Nazarbajeva Kazahstānu, kas pirms dažiem gadiem prezidēja EDSO un turklāt izmantoja šo faktu vērienīgai režīma pašreklāmai. Protams, naudas faktors ir noteicošais arī attieksmē pret citu reģionu valstīm, tāpēc politiķiem pat nenāk prātā izvirzīt kaut kādas prasības “futbola lielvalstij” Katarai, kura organizēs Pasaules kausa finālturnīru 2022. gadā.
Tādos gadījumos Eiropas vadītājiem it kā loģiski paveras divas iespējas – vērtēt visu ar vienādām mērauklām vai arī no sava amata pozīcijām šajā sakarā neizteikties. Diemžēl viņi (kas īpaši raksturīgs Vācijas politiķiem) pārsvarā izraugās trešo ceļu jeb kritizēšanu un reizēm sankciju piemērošanu pēc apšaubāmas reālpolitikas kritērijiem. Bet tieši nekonsekvence ir tagadējo ES likstu pamatā. Turpretī Eiropas futbolisti gūst panākumus daudz biežāk nekā politiķi.
