Politiķus spēs izvērtēt vien laiks 0
“Mums jābūt spējīgiem skatīties uz savu valsti ar pašcieņu,” tā sprieda konkursa “Es varu būt premjerministrs” finālists, Latvijas Universitātes students Edmunds Cepurītis, kurš kopā ar citiem izcilākajiem potenciālajiem premjeriem un pēdējo vairāk nekā 20 gadu Latvijas valdību vadītājiem piedalījās pasākumā, kas bija veltīts bijušā premjera un Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica piemiņai.
Vai jaunieši, kuri guvuši labus panākumus ar politiku saistītā konkursā, saskata mūsdienu politiskajā vidē Z. A. Meierovica līmeņa politiķus? “Tagad ir citi laiki un politiķiem citādi darbi darāmi, līdz ar to politiķi nevar sevi parādīt tā, kā to spēja politiķi, kas piedalījās Latvijas valsts dibināšanā,” vērtē konkursa “Es varu būt premjerministrs” uzvarētājs, Rīgas Tehniskās universitātes students un uzņēmējs Mārtiņš Pūre. Līdzīgi spriež konkursa fināliste Antoņina Ņenaševa: “Diemžēl tāda līmeņa politiķi neredzu, bet jāņem vērā, ka dzīvojam pilnīgi citā laikā, padomju laikā zaudēta latviešu inteliģence, kam tagad jārodas no jauna.” Konkursa dalībniece Katrīna Veismane toties uzskata, ka “arī mūsdienās ir augsta līmeņa politiķi, taču jautājumi, kas jārisina, ir citādi. “Mūsu jauniešos gan saskatu ļoti lielu potenciālu – viņi ir redzējuši pasauli un ienesīs Latvijā jaunas vēsmas.”
M. Pūre piekrīt, ka studijas ārzemēs tiešām dod daudz. Viņš pats no Nīderlandes atgriezies ar pilnīgi jaunu skatījumu, kamēr iepriekš dzīvojis it kā akvārijā, nezinot, kas pasaulē notiek.
Topošais vēstures maģistrs Kārlis Sils teic: “Tie politiķi, kuri izveidoja Latvijas valsti, visi bija tik lielas personības, ka salīdzināt viņus ar mūsdienu politiķiem savā ziņā būtu pat devalvēšana. No otras puses – mūsdienās politikā ir atjaunotās Latvijas tēvi. Varbūt uz kādu no viņiem sabiedrība reiz raudzīsies līdzīgi, kā tagad atskatāmies uz Meierovicu.”
E. Cepurītis spriež, ka patlaban ne vien Latvijā, bet arī citur pasaulē būtu grūti atrast tāda līmeņa politiķi kā Z. A. Meierovics. “Arī šobrīd ir politiķi, kuri priekšplānā liek Latvijas intereses, taču, nepārzinot pasaules kontekstu, neskatoties tik plašā mērogā, kā to spēja Mei-erovics, Latvijas interešu aizstāvība vienalga necik spoža neizdodas.”
Turklāt, lai izaugtu spoži politiķi, nepieciešama arī intelektuāli augsti attīstīta sabiedrība. “Meierovica laikā bija kafejnīcu kultūra, kurās cilvēki pulcējās, lai spriestu par aktuāliem politiskiem un ārpolitiskiem notikumiem. Cik cilvēku mūsdienu Latvijā spētu izteikt nostāju, piemēram, par situāciju Sīrijā vai Palestīnā? Tās ir lietas, kas pazudušas no mūsu dzīves,” tā E. Cepurītis.
Bijušie spēles dalībnieki joprojām ir tuvu politikai – ja ne kādā partijā, tad ir sabiedriski aktīvi citā veidā.
“Lai jaunietis sāktu darboties politikā, viņam pilnībā jāpiekrīt esošo partiju ideoloģijai,” kritisks ir E. Cepurītis. “Tāpēc nevis darbojos politikā, bet cenšos panākt, lai būtu vairāk cilvēku ar neatkarīgu domāšanu. Darbojos Latvijas Universitātes debašu klubā un cenšos attīstīt Latvijā debašu kultūru.”
A. Ņenaševa stāsta – kā konkursa fināliste viņa joprojām daudz tiek aicināta uz dažādiem politiskiem un sabiedriskiem pasākumiem. Meitene arī vada jauniešu organizāciju “Patriotilv”. K. Veismane sadarbojas ar portālu “Mana balss”, kurā tiek publicētas un popularizētas tautas likumdošanas iniciatīvas, kā arī cer nodibināt jauniešu ēnu valdību. M. Pūre iestājies Liepājas partijā, domā, kā iesaistīt pašvaldību darbā vairāk jauniešu. Ja partijas vadība aicinās kandidēt pašvaldību vēlēšanās, labprāt piekritīšot. Savukārt K. Sils patlaban nevienai partijai nav pieslējies, taču “ideoloģiskais ietvars, kurā varētu darboties, esot diezgan skaidrs”.
