Politiķu māsa birokrātija atkal apaugļota 0
Slimību profilakses un kontroles centra Pētniecības un veselības statistikas departamenta veselības statistikas nodaļas veselības aprūpes statistiķis – šis ir viens no pēdējiem garākajiem birokrātu amatiem, kas nupat radīts. Ierēdnim, kas to ieņem, droši vien būs jāpasūta par standartizmēriem lielāka vizītkarte, jo parastajā garais nosaukums nesatilps.
Pēdējā laikā politiķu māsai birokrātijai ir piedzimis ne viens vien jauns bērniņš, jo, kā stāsta valdības vadītājs Valdis Dombrovskis, valsts iziet no krīzes. Tātad birokrātijai ir ļauts apaugļoties, par ko liecina, piemēram, ekonomikas ministra Daniela Pavļuta nesen paustā vēlme atjaunot pirms dažiem gadiem likvidēto valsts lieko struktūru – būvinspekciju. Patlaban nav neviena objektīva iemesla, lai atkal no jauna radītu šo liekēdi. Novados strādā būvvaldes un ar darbiem tiek galā, jo ar ekonomisko attīstību un celtiecību ārpus Rīgas tā ir, kā ir. Bet Ekonomikas ministrija vēlas, lai valstī tiktu izveidota vēl viena uzraugoša iestāde virs jau izveidotās uzraugošās iestādes.
Nesen saskāros ar birokrātiskām dīvainībām Veselības inspekcijā, kura tā vietā, lai rosinātu likvidēt absurdos pantus tiesību aktos, dodas uz ārstniecības iestādēm, lai uzliktu naudas sodus par to, ka iestādes tos nepilda. Piemēram, pārkāpums skaitās tas, ja cilvēks no rīta apmeklējis ģimenes ārstu, bet pēcpusdienā ievietots slimnīcā. Kāds ierēdnis izdomājis, ka nedrīkst gulties slimnīcā tajā pašā dienā, kad būts vizītē pie ģimenes ārsta. Ja to pārkāpj – ārstniecības iestādi soda. Vai cits absurds – ja slimnieks ārstējas stacionārā un pie reizes aiziet izmeklēties pie ambulatorā speciālista, jo ir pienākusi, piemēram, ilgi gaidītā rinda, lai to varētu izdarīt par valsts budžeta naudu, atkal seko sods iestādei. Absurds ir arī tas, ka inspekcija ir pakļauta Veselības ministrijai, kas rada šos neloģiskos tiesību aktu pantus, – inspekcijas vadība neies taču knābt acīs savai priekšniecībai. Atkarību no ministrijas raksturo arī fakts, ka iepriekšējie veselības ministri pat pieprasīja izlasīt inspekcijas sagatavotās atbildes žurnālistiem un koriģēja pēc sava prāta. Pašreizējā ministre Ingrīda Circene šo praksi it kā esot pārtraukusi.
Daudz nežēlīgāka birokrātija valda lauksaimniecībā. Apbrīnoju tos cilvēkus, kas nodarbojas, piemēram, ar lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanu. Ja cilvēkam ir, piemēram, aitu ferma, tad viņu no acīm neizlaiž Lauksaimniecības datu centrs, Lauku atbalsta dienests, sertifikācijas institūcija “Vides kvalitāte”, valsts SIA “Sertifikācijas un testēšanas centrs”, Valsts augu aizsardzības dienests, ja dzīvnieki tiek baroti ar lopbarību, kas audzēta ar bioloģiskām metodēm, – Pārtikas un veterinārais dienests, mūsu visu draugs Valsts ieņēmumu dienests, kā arī Reģionālā vides pārvalde, kas pieprasa aizpildīt tik sarežģītus formulārus, ka reti kurš to spēj izdarīt. Beigās uzņēmējam par to Reģionālajai pārvaldei ir jāsamaksā 50 latu. Ja nebūtu visa šī milzīgā mokošā birokrātiskā sloga, noteikti būtu daudz vairāk cilvēku, kas nodarbojas ar šā lauksaimniecības virziena uzņēmējdarbību.
Kāda man pazīstama persona, kura vistiešākajā veidā saskaras ar augšminēto iestāžu birokrātisko modrību, secināja, ka tur
esot arī savs pozitīvais grauds – birokrātija ierobežo konkurenci, jo viņa pārstāvētajā lauksaimniecības profilā nav daudz cilvēku, kas spēj saprast un izpildīt šīs birokrātiskās masas prasības.
Lūk, viens spilgts piemērs, lai saprastu, kā birokrātija spiež vienkāršo cilvēku, liekot doties uz tiesu. Vairāku gadu garumā gatavoju publikācijas par Mazures kundzi, kura beidzot pēc 20 gadiem ir atguvusi savas vectēva un tēva mājas Aglonas centrā. Tā bija milzīga cīņa ar birokrātisko vienaldzību, paviršību un ņirgāšanos. Mazures kundzei pieprasītie dokumentu kalni ir prātam neaptverami. Kad nu beidzot māja, kas daudzus gadus piederēja pašvaldībai, ir atgūta, izrādās, tā ir pilna ar atkritumiem. Un nu Mazures kundzei sācies jauns birokrātiskais riņķa dancis, jo pensionārei pašai nav naudas citu sastrādāto atkritumu izvešanai, bet pašvaldība atsakās to darīt. Birokrātija ļauj to prasīt, kamēr māja nav ierakstīta zemesgrāmatā. Kad to izdarīs, Mazures kundze vairs nedrīkstēs pašvaldībai izvirzīt šādu prasību. Bezpalīdzīgas ir arī Vides un reģionālās ministrijas amatpersonas. Kad Mazures kundze pie tām vērsās, birokrāti ieteica doties uz tiesu.
Kamēr politiķi darīs visu iespējamo, lai ļautu savai māsai birokrātijai dzemdēt arvien jaunus bērnus, par mazu, efektīvu valsts pārvaldi bez cilvēkus apgrūtinošām, liekām procedūrām mēs varam tikai sapņot.
