– Kā to izjūtat ikdienā? 16
– To dara Krievijas radio un TV kanāli. Arī es skatos to rādītās filmas. Kādi ir sižeti? Piemēram, filmā Federālais izmeklēšanas birojs ķer ārzemju spiegu. Kā viņam vārdā? Jānis Ozoliņš. Jeb Jūrmalā dzīvojošs humorists klāsta: latvieši esot tie paši krievi, tikai vāciešu samaitāti. Manuprāt, svarīgākais būtu aizvērt vai novākt negatīvās informācijas plūsmu no Krievijas. Aizvērt nevar, tātad svarīgi būtu izkonkurēt, rādīt pievilcīgu vietējo informāciju – lai cilvēki klausītos mūsu radio, skatītos mūsu televīziju.
– Emocionāli iespaidīgi rakstāt par cilvēku nodzirdīšanas postu. Atcerējos Kārļa Skalbes “Mazajās piezīmēs” rakstīto, ka latgalietis nenodzer latus, latgalietis nodzer santīmus.
– Nodzer jau prātu. Un dzērāji ir radījuši savdabīgu, dzeršanu attaisnojošu morāli.
Otrais pasaules karš piespieda ļaudis kandžu tecināt katrā mājā, jo tā bija vienīgā valūta, par kuru varēja dabūt visu.
Makašānos ir ciemojies gruzīnu pedagogs Amonašvili. Viņa gruzīnu kultūrā sakņotā atziņa bija “Dzert alkoholu drīkst tikai tad, kad tev ir prieks”. Bet, ja cilvēks domā, ka dzīvē bēdu ir vairāk nekā prieka un bēdās jādzer, tad viņam jādzer katru dienu.
– Jūs mācāt Lūcijas Rancānes Makašānu amatu vidusskolas audzēkņus un redzat, kādus uzskatus viņos ielikušas ģimenes.
– Ir daudzi, kuriem ģimenes it kā formāli ir, bet situācija tajās ir bēdīga. Tad viss ir uz skolas pleciem – gan sociālā joma, gan audzināšana.
Pirmskara Latvijā Nautrānos bija 50 – 60 mājas un vismaz 30 mājās bija savs rūpals – te bija veikaliņi, fotogrāfs, šuvējas. Puse bija pašnodarbinātie. Kur tagad ir?
Savulaik pirms vēlēšanām, kurās Tautas fronte cīnījās ar interfronti, saskaitījām, ka Rēzeknes rajonā, neierēķinot Rēzeknes pilsētu, dzīvoja 53 000 cilvēku. Tagad Rēzeknes novadā ir 22 000 iedzīvotāju, un Viļānu novadā, kurš reiz atšķēlās nost, ir četri tūkstoši cilvēku, tātad salīdzinājumā ar astoņdesmito gadu beigām cilvēku skaits samazinājies uz pusi. Vai politiķiem tas rūp? Jeb viņiem vienalga, kurā partijā būt, ka tik tiek Saeimā.
Daudzi latgalieši aizbraukuši darba meklējumos uz ārzemēm, bet daļa vidējās paaudzes, kuri te bez darba bijuši un palikuši, vairs nekad nestrādās, pat ja darbu piedāvātu. Viņi no darba atradinājušies. Saņem paši savu pabalstu vai bērnu pabalstu un tik dzīvo nost. Parazitē uz bērnu rēķina.
