G. Kļavinskis: – Saimnieciskas dabas jautājums, kuru uzdod daudzi mūsu lasītāji. Daļai rīdzinieku sašutumu raisa pilsētas centrā ierīkotie veloceliņi. Tie apgrūtina pārvietošanos, noved pie kustības sastrēgumiem, ieviesti nepārdomāti. 8
– Veloceliņiem ielās šodien nav vienprātīga urrā. Arī mēs saņemam daudz iebildumu pret šo programmu, un man nav viennozīmīga viedokļa, ko tālāk. Visticamāk, jāsagaida nākamā gada maijs. Jāapkopo rezultāti, ko devusi veloceliņu tīkla paplašināšana, un neizslēdzu, ka sekos izmaiņas. Nenoliedzami – jārēķinās, ka divkārt pieaudzis riteņbraucēju skaits pilsētā. Apmēram 8% iedzīvotāju pārvietojas ar velosipēdu. Viņiem ir prasības pēc drošas braukšanas apstākļiem. Vietas riteņbraukšanai ne visas ir veiksmīgi ierādītas, bet pirmajā posmā pilsētas vadība respektēja velomaršrutu izstrādātāju piedāvājumu. Pašlaik tam ir vairāk pretenziju, bet ir arī kvēli atbalstošas tēzes. Redzēsim, kas notiks ziemā, bet maijā mēģināsim efektīvāk izplānot riteņotāju pārvietošanos.
E. Līcītis: – Pilsētām tā ir sīva, bet principiāla izšķiršanās transporta organizācijā. Vai nu pilsētas centru atdod kājāmgājējiem, riteņbraucējiem, sabiedriskajam transportam un padara “zaļāku”, vai virsroku saglabā autobraucēji. Jums ir stingra pārmaiņu politika?
– Tāds variants ir, bet liela daļa iedzīvotāju psiholoģiski nav gatavi centra slēgšanai, lieliem ierobežojumiem automašīnu kustībā. Vēsturiskajā centrā daudzās ēkās ir iekšpagalmi, katrā pa sešiem, astoņiem automobiļiem, kas pieder nama iemītniekiem. Tamdēļ Tērbatas ielu neizdevās pārvērst par gājēju ielu, jo tur dzīvo cilvēki, viņiem pieder automašīnas, viņi grib tikt tām klāt un pārvietoties. Mēs nevaram viņiem to liegt. Līdz ar to ir autobraukšanas atbalstītāji un ir velokustības un zaļie entuziasti. Pilsētas domē mēģināsim meklēt pievilcīgāko risinājumu abām pusēm.
