Māris Antonevičs: Politiķi uz ielas 1
Brīvdienās slēgt kādu pilsētas ielu autotransportam un atdot gājējiem – varētu šķist, kas gan tur īpašs. Katrā ziņā nekas tāds, ap ko taisīt politiku. Un tomēr Latvijā kaut kā pamanās…
Tas esot Rīgas domes “eksperiments”, ko galvaspilsētas vadītājs Oļegs Burovs pat pamanījās pieminēt savā atbildē “Latvijas Avīzē” par pusgada nozīmīgākajiem darbiem (“Esmu atbalstījis pilsētplānotāja Viestura Celmiņa ideju par gājēju ielu Rīgā – 4. janvārī pirmo reizi Tērbatas ielas posmu atvērsim gājējiem un slēgsim to automašīnu satiksmei. Februāra pirmajā sestdienā šo iniciatīvu turpināsim Blaumaņa ielā. Skatīsimies, ko rīdzinieki teiks par šādu eksperimentu. Domāju, ka mums ir jārīkojas, lai atdzīvinātu pilsētas centru.”)
Interneta diskusijās ideja raisījusi teju vai ideoloģiskas diskusijas.
Lai gan kur te vispār jaunums? Tā jau ik pa laikam notiek, kad Rīgā tiek svinēti dažādu apkaimju tā sauktie kaimiņu svētki, kas dažviet jau kļuvuši par labu tradīciju (piemēram, Hospitāļu ielā).
Dažādiem lielākiem pasākumiem regulāri tiek slēgta 11. novembra krastmala. Ikgadējā Rīgas maratona laikā transportam tiek slēgtas daudzas ielas un pat daži tilti. Tāpat ierobežojumi ir arī citu sporta pasākumu vai Dziesmu un deju svētku laikā.
Protams, ka kādai daļai iedzīvotāju tas rada neērtības, nākas nedaudz mainīt iecerēto pārvietošanās maršrutu, taču, ņemot vērā, ka parasti tā ir brīvdiena, kad galvaspilsētas ielas ir krietni tukšākas, tas nav tik sarežģīti.
Ielu slēgšana ierasti ir saistīta ar kādu pasākumu vai pat pasākumu kopumu, kur paredzēta lielāka cilvēku skaita pulcēšanās. Šajā ziņā daudzu aktīvistu sajūsma, ka “Tērbata ielas eksperiments ir izdevies”, jo pat ziemas laikā pa to sestdien pastaigājies diezgan liels skaits cilvēku, ir mazliet liekulīga, jo staigātāji lielākoties nebija nejauši.
Tas tāpat tika pataisīts par pasākumu, mobilizējot visus idejas piekritējus. Šajā ziņā to var salīdzināt ar jau pieminētajām “kaimiņu dienām”, kurām gan ir pārdomātāka un interesantāka programma, kamēr Tērbatas ielas gadījumā vien pastaigas. Vai tikpat rosīgi tur izskatītos, ja ielu sāktu slēgt biežāk, – tas vēl ir jautājums.
Tātad ierastāka shēma ir “pasākums – ielas slēgšana”, nevis “ielas slēgšana – pasākums”.
Lai gan, protams, var arī tā, un pasaulē tas nav nekas jauns. Atceros, kā pirms daudziem gadiem piedzīvoju pārsteigumu Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, kad piektdienas vakarā pa tās galveno ielu – Hreščatiku – vienā brīdī pēkšņi pārstāja braukt automašīnas, tā piepildījās ar nesteidzīgiem, priecīgiem gājējiem, no stabos uzliktajiem skaļruņiem sāka skanēt mūzika, nez no kurienes uzradās ielu dejotāji un citi virtuozi.
Protams, slēdzot Hreščatiku darbdienā, tas visdrīzāk izsauktu lielu neapmierinātību un haosu pilsētā, bet brīvdienu noskaņā tāda ideja radīja tikai pozitīvas emocijas.
Ir labi, ja šādi soļi tiek sperti, lai padarītu pilsētu pievilcīgāku un daudzveidīgāku, bet tam jābūt kompromisam, nevis vienas grupas viedokļa uzspiešanai.
Diemžēl diskusijās nereti parādās galējības – lūk, slēdzam (vai vismaz uzliekam kaut kādu iebraukšanas maksu) automašīnām nevis vienu ielu, bet visu centru! Nevis brīvdienās, bet pastāvīgi! Padarām autobraucēju dzīvi neciešamu, lai labāk iet kājām vai brauc ar velo! Un lai nestāsta, ka lietū vai sniegputenī ar maziem bērniem tā nevar. Visu var, ja tikai grib! Ar šādu nostāju var iegūt vien ovācijas idejas entuziastu “burbulī”, nevis klusējošā vairākuma atbalstu.
Tomēr vissliktākais ir idejas politizēšana, ko diemžēl veicina Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu tuvums.
Tā arī sestdien Tērbatas ielā lentīti svinīgi grieza pašreizējais domes priekšsēdētājs Oļegs Burovs (“Gods kalpot Rīgai”), bet ar neslēptu aģitāciju nodarbojās partija “Attīstībai/Par”. Kā apgalvots partijas “Twitter” kontā, politiķi “aptaujājuši Rīgas iedzīvotājus par to, kādā vidē viņi grib dzīvot”. Pārvēršot šīs vīzijas lēmumos, gan derētu atcerēties, ka Rīgas iedzīvotāji nav tikai tie, kas tvīkst uz Tērbatas ielas bruģa.
