Par politiķiem un citiem zvēriem 5
Ingmārs Līdaka nesen tika ievēlēts par Latvijas Zaļās partijas domes priekšsēdētāju, taču gandrīz pēc 12 gadiem, kas pavadīti Saeimā, viņš nolēmis attālināties no aktīvās politikas un atgriezties Rīgas zoodārzā, kļūstot par tā vadītāju. Līdaka zoodārzā jūtas kā mājās, un viņš sola parūpēties, lai arvien patīkamākas emocijas būtu arī tā apmeklētājiem.
Latvijas politiskā vide dažkārt nievājoši tiek salīdzināta ar cirku, bet patiesībā mums daudz vairāk kopīga ir ar zooloģisko dārzu; ne velti viens no pēdējiem Valsts prezidentiem tika izauklēts zoodārza apcirkņos. Ingmārs Līdaka vienlīdz labi orientējas gan zoodārza, gan Saeimas aizkulisēs, jo gadiem ilgi varējis vērot abās vietās notiekošos procesus, cīņu par varu un statusu savu sugasbrāļu hierarhijā.
Nevar noliegt, ka zoodārzā Līdaka iederas labāk nekā Saeimā, jo šeit viņš ir cilvēks savā vietā, kurš pārzina katru zoodārza stūrīti. Rīgas zoodārza teritorija ir gana plaša, tādēļ Līdakam nākas krietni noskrieties, lai to visu apsekotu. Tādēļ direktora statusam atbilstošā žakete biežāk paliek iekārta darba kabineta skapī, jo Līdaka ir vadītājs, kurš pats vēlas būt klāt pie ikdienas darbiem, doties pie dzīvniekiem, nevis tikai pārcilāt papīrus. Ingmārs smejas, ka no “riepas” uzaudzēšanas viņu pasargā arī aktīvā rosība lauku mājās Vecumnieku novadā, kur vienmēr dažādi darbi darāmi.
Vai zaļie priecājas, ka Latvijas lauki paliek arvien tukšāki, jo cilvēku vietā var izvērsties flora un fauna?
Nē, tieši pretēji, jo Latvijā flora un fauna ir veidojusies cilvēku klātbūtnē. Daudzas sugas nevarētu iztikt bez cilvēka darbības, piemēram, mūsu nacionālais putns baltā cielava. Viņa labi jūtas līdzās cilvēkam, kurš apstrādā laukus, nopļauj zāli. Sakoptu viensētu modelis ir piemērots daudzu putnu un zvēru dzīves videi; viņiem daudz grūtāk klājas monotonā vidē, kur daudzu hektāru platībā plešas milzīgi rapša lauki. Ja mūsu lauki paliks bez cilvēkiem, arī Latvijas daba būs daudz vienveidīgāka un nabadzīgāka. Dabā mēs redzam, ka bioloģiskā daudzveidība palielinās vietās, kur mainās ainava: meža malā putnu vienmēr būs vairāk nekā meža vidū.
Taču viensētu modelis kļūst arvien retāk izplatīts; Latvijas lauksaimniecība arvien vairāk koncentrējas lielo zemnieku rokās.
Es nedomāju, ka Latvijas viensētām draud iznīkšana. Mūsdienās, kad arvien paplašinās iespējas strādāt attālināti, daudzi cilvēki izvēlas dzīvot un strādāt laukos. Pat ja mājā vairs nedzīvo zemnieks, to iespējams pārveidot par viesu namu vai brīvdienu māju. Ja sākumā pilsētnieks tur uzturas tikai sestdien un svētdien, tad laika gaitā viņš var pārcelties uz laukiem pavisam. Piemēram, kādēļ arhitektam būtu jāsēž putekļainā Rīgas birojā? Viņš var paņemt datoru un strādāt lauku mājā pie Alauksta ezera, uz Rīgu atbraukt tikai reizi nedēļā. Protams, šāds izbijis pilsētnieks neaudzēs kartupeļus desmitiem hektāru platībā, bet viņš var nopļaut zāli un uzturēt sakoptu lauku vidi. Piemēram, zinu, ka manā Vecumnieku novadā tagad dzīvo aktieris Juris Hiršs, kurš iegādājies īpašumu un pārcēlies uz dzīvi laukos.
Jums kā Zaļās partijas līderim droši vien nereti nācies uzklausīt pārmetumus, ka esat sagājuši kopā ar Latvijas Zemnieku savienību, lai gan mūsdienu intensīvā lauksaimniecība veicina dabas piesārņošanu.
Cik tad Latvijā ir to zemnieku, kas apsaimnieko tūkstošiem hektāru? Lielākā daļa lauku saimnieku audzē produkciju pašu patēriņam, un arī Zemnieku savienības vēlētājs drīzāk ir tieši šis mazais zemnieks, nevis lielsaimnieks. Lielo saimniecību vadītāji pārsvarā bija Tautas partijas un “Vienotības” elektorāts.
Jūsu kolēģis Viesturs Silenieks nesen izteicās, ka Zaļās partijas rindās cilvēkus ar biologa izglītību pārmāc karjeristi, kuriem ir sapnis par varu, bet nav izpratnes par zaļo idejām. Vai redzat, ka šādām bažām ir pamats?
Nevar noliegt, ka Zaļā partija ir mainījusies. Es pats kļuvu par Zaļās partijas biedru 1995. gadā, un tolaik personīgi pazinu gandrīz visus partijas biedrus. Šobrīd partijā ir jau ap 900 biedru, un skaidrs, ka lielāko daļu no viņiem es nepazīstu. Protams, uzņemot tik daudz jaunu biedru, palielinās risks, ka partijā iestāsies arī cilvēki, kam personīgās intereses ir svarīgākas par partijas ideoloģiju. Latvijas politikā netrūkst cilvēku, kas jau paspējuši nomainīt trīs četras partijas. Taču likums nosaka, ka partijai, atsakoties uzņemt savās rindās jaunu biedru, jāsniedz argumentēts skaidrojums šādam atteikumam. Es kā partijas vadītājs nevaru vienkārši pateikt: šo cilvēku mēs neuzņemsim partijā, jo es viņu nepazīstu.
Vai esat izjutis atšķirīgu attieksmi pret sevi kā zoodārza cilvēku, kas pārsvarā saistās ar pozitīvām lietām, un kā politiķi, kas Latvijā ir zema prestiža profesija, teju lamuvārds?
Politiķi ir ļoti dažādi, nevis vienota amorfa masa. Esmu daudz braukājis pa Latviju, uzstājies publikas priekšā un nekad neesmu saskāries ar negatīvu attieksmi. Ja tā no sirds aprunājas ar cilvēkiem, beigās viņi tev vēl puķes pasniegs, nevis nolamās. Varbūt pat grūtāk ir politiķu tuviniekiem, kam nākas saskarties ar šo negatīvo fonu. Piemēram, manai mammai citu pensionāru kompānijā jānoklausās, kādi tie politiķi ir “cūkas un zagļi”, līdz kāds pēkšņi attopas, paskatās uz mammu un saka: “Nē, nē, Ingmārs jau nav tāds!”
Kā zināms, zoodārzā tika izraudzīts viens no Latvijas prezidentiem. Varbūt tāds ir jūsu slepenais plāns: no politikas atgriezties atpakaļ zoodārzā, lai iegūtu labākas starta pozīcijas kandidēšanai uz Valsts prezidenta posteni?
Vai jūs domājat, ka tikai nejaušas sakritības dēļ šoreiz uz zoodārza vadītāja posteni bija pieteikušies veseli 14 kandidāti? (Smejas – aut.) Patiesībā varu atgādināt, ka arī Zaļā partija faktiski ir dzimusi zoodārzā, jo savulaik tieši šeit notika sanāksmes, kurās tika spriests par partijas dibināšanu. Bet uz Valsts prezidenta posteni es nepretendēšu, jo katram cilvēkam ir jāapzinās savu spēju griesti. Es uzskatu, ka šobrīd esmu sasniedzis savu kalna virsotni un netaisos ne rāpties augšup, ne ripot uz leju.
No jūsu Saeimas deputāta karjeras daudziem atmiņā visvairāk palicis gadījums, kad no Saeimas tribīnes uzbļāvāt “Saskaņas” deputātiem: “Aizver muti!” Vai pēc tam izjutāt, ka šis incidents veicinājis jūsu popularitātes pieaugumu?
Es nepriecājos par šādu popularitāti, jo būtu ļoti nepareizi, ja pēc ilgiem gadiem, kas nostrādāti Saeimā, par mani atgādinātu tikai šis kliedziens. Domāju, ka daudz vairāk varu lepoties ar saviem darbiem, it sevišķi vides likumu sakārtošanas jomā. Saeimā centos uzturēt saikni starp politiķiem un vides nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Šīs sadarības sekas atspoguļojās gan Meža likumā, gan Aizsargjoslu likumā, gan daudzos citos likumos. Es arī neteiktu, ka šis incidents ļoti veicināja manu popularitāti, jo jau pirms tam parlamenta vēlēšanās saņēmu ļoti daudz plusiņu; 9. Saeimas vēlēšanās no saraksta vidus pacēlos uz 1. vietu. Nešaubos, ka arī šoruden gaidāmajās vēlēšanās es atkal tiktu ievēlēts Saeimā, taču nolēmu, ka pienācis laiks kaut ko mainīt savā dzīvē.
Kas jūs pamudināja pieņemt šādu lēmumu?
Visus gadus, ko nostrādāju Saeimā, es biju lietas kursā par notiekošo zoodārzā. Zinot, ka līdzšinējais Rīgas zoodārza vadītājs Rolands Greiziņš grasās doties pelnītā atpūtā, es neslēpu savu nodomu pretendēt uz zoodārza direktora posteni. Zoodārzs manā dzīvē ir bijis daudz kas vairāk nekā vienkārši darba vieta. Man ir liela atbildības sajūta pret zoodārzu, un es jutu, ka šobrīd zoodārzam esmu vairāk vajadzīgs nekā partijai un Saeimai.
Vai nebūs grūti sadarboties ar Rīgas domi, kurā pie varas joprojām ir spēki, ko jūs savā “Aizver muti!” runā raksturojāt ļoti kolorīti: “kreisais zvēru un putnu dārzs”, kas ņirgājas par Latvijas valsti?
Rīgas pašvaldība līdz šim ir labi rūpējusies par zooloģisko dārzu, nevaram sūdzēties, ka esam atstāti novārtā. Es neredzu nekādus būtiskus šķēršļus turpmākai sadarbībai. Un atklāti sakot: ja “Saskaņai” būtu milzīgi iebildumi pret manu kandidatūru, droši vien es šajā krēslā nemaz nesēdētu. Amata konkursā katram kandidātam var uzdot tādus jautājumus, lai viņu izgāztu. Acīmredzot šādas vēlmes nav bijis. Zoodārzs ir specifisks uzņēmums, kuru nevarētu vadīt, nepārzinot šo jomu. Šeit nav runas par politiku un ideoloģiju: mums ir jāremontē zoodārza jumts, nevis jādiskutē, vai to krāsot zaļu vai sarkanu.
Rīgas zoodārzs atrodas skaistā vietā, tepat blakus Ķīšezers un Mežaparks, kur ir ļoti dārga zeme. Vai kāds nav mēģinājis noprivatizēt kādu gabaliņu, lai uzbūvētu sev māju?
Deviņdesmito gadu sākumā bija tāda firma “Auseklītis”, kuras vadītājs Valdis Krisbergs gribēja privatizēt visu zoodārzu. Viņš bija uz papīra uzlicis biznesa plānu, visu aprēķinājis, piemēram, ka leopardu pārim varot piedzimt četri mazuļi gadā, katrs mazulis pasaules tirgū maksā tūkstošiem dolāru, un tādā garā zoodārza bizness ietu uz augšu. Par laimi, šādus privatizācijas mēģinājumus izdevās novērst, piešķirot mūsu zoodārzam Nacionālā zooloģiskā dārza statusu. Starp citu, mēs vēl dabūjām klāt četrus hektārus zemes, kas mums ir rezerve turpmākiem attīstības plāniem.
Zoodārzā kādreiz bija lemurs Streipiņš, nosaukts par godu žurnālistam Kārlim Streipam. Varbūt arī citiem zvēriem vajadzētu piesaistīt turīgus sponsorus, piemēram, pelēkais ronis Lembergs vai dzeloņcūka Šķēle?
Šķēlem labāk piestāvētu mākoņžurka, ļoti simpātisks un jauks zvēriņš. Bet sponsoru meklēšana ir sarežģīts darbs, ko noteikti centīsimies paplašināt.
Dzīvnieku aizstāvji nesen panāca, ka cirkā ir aizliegts izmantot savvaļas dzīvniekus. Vai jums nav bažas, ka viņi meklēs jaunus mērķus un pievērsīsies zoodārzam?
Es uz šo kustību raugos ļoti pozitīvi, jo karūsu dīķī ir nepieciešama kāda līdaka, kas uzraudzītu, vai zoodārza dzīvnieki tiek turēti piemērotos apstākļos. Es varu ļoti ilgi un pamatīgi runāt par mērķiem, kādēļ savvaļas dzīvnieki vispār tiek turēti nebrīvē. Zoodārza darbam ir jābūt jēgpilnam, tas nedrīkst būt tikai komerciāls projekts.
Zoodārzs jau ir atteicies no atsevišķām dzīvnieku sugām, jo paši saprotam, ka mums nav iespēju nodrošināt šiem dzīvniekiem piemērotus apstākļus. Visticamāk, nāksies atteikties arī no balto lāču turēšanas. Mūsu baltais lācis Romeo šeit dzīvo jau kopš 1991. gada, un es uzskatu, ka viņam jādod iespēja mūža nogali pavadīt Rīgas zoodārzā, jo ir tāds teiciens, ka vecus kokus nevar pārstādīt. Kad Romeo pārcelsies uz citiem medību laukiem, mums būs jāpieņem lēmums: vai ieguldīt lielu naudu jaunas lāču mītnes būvē, vai arī zoodārza apmeklētājiem lāčus būs jābrauc skatīties uz citurieni, piemēram, Līgatnes dabas parku, kur dzīvo brūnie lāči.
Vai ir ieceres paplašināties, ieviest jaunas dzīvnieku sugas?
Zoodārzā mums vairāk jādomā par to, lai cilvēkiem šeit būtu ko redzēt visos gadalaikos. Šobrīd ir tā, ka ziemā mums ir ļoti maz apmeklētāju, bet vasarā – pārāk daudz, cilvēki žēlojas par lielo burzmu. Es gan teiktu, ka aprīlī un maijā zoodārzā ir vairāk ko redzēt nekā vasaras vidū, kad lielā karstuma dēļ dzīvnieki ir apātiski un noguruši.
Rīgas zoodārzu nevar salīdzināt ar Berlīnes vai Kopenhāgenas zoodārzu; mums nav tik daudz naudas un varbūt arī nevajag. Piemēram, kad Maskavas mērs bija Jurijs Lužkovs, milzīgas naudas summas tika ieguldītas Maskavas zoodārzā, ko vadīja viņa bērnības draugs Spicins. Visur tika saliktas jaunākās tehnoloģijas, bet Lužkova laiki beidzās, un tagad Maskavas zoodārzam klājas grūti, jo nākas uzturēt visus šos brīnumus.
Mums jāorientējas uz dzīvniekiem, kuru uzturēšanai nav vajadzīgi milzīgi ieguldījumi. Skaidrs, ka Rīgas zoodārzā nekad nevarēs apskatīt pandu, jo izīrēt šo dzīvnieku no Ķīnas maksā lielu naudu, turklāt lielā panda pārtiek tikai no bambusa, ko Latvijā sagādāt būtu ļoti sarežģīti. Tāpat šaubos, vai mūsu zoodārzam vajadzīgi cilvēkveidīgie pērtiķi, jo Latvija tomēr ir diezgan tālu ziemeļos un tropu dzīvniekiem mūsu apstākļos gandrīz pusgads jāpavada telpās, kas uzreiz nozīmē daudz lielākas izmaksas. Piemēram, Holandē, uz kurieni pārcēlās mūsu zoodārza zilonis Radža, viņam arī ziemā gandrīz katru dienu ir iespēja iziet ārā un pastaigāties, bet Rīgā viņš faktiski bija iemūrēts četrās sienās.
Vai izjūtat, ka Latvijas klimats kļūst arvien siltāks?
Mēs to vairāk izjūtam pēc apkures un elektrības rēķiniem. Zoodārza interesēs būtu, lai Latvijā vispār nav ziemas, jo tad mēs varētu krietni ietaupīt uz telpu apsildes rēķina. Mūsu budžetu ļoti ietekmē arī nokrišņi, lietus: piemēram, ja ir lietains jūlijs, apmeklētāju skaits var nokrist pat uz pusi, un naudas izteiksmē tie ir desmitiem tūkstošu eiro.
Apmeklētāju skaitu ietekmē arī biļešu cenas. Pieaugušo biļete maksā septiņus eiro, par bērnu biļeti jāmaksā pieci eiro. Vai zoodārza apmeklējums nav pārāk dārgs prieks?
Cenām ir jābūt samērīgām; zoodārza apmeklējums nav dārgāks par teātra vai kino apmeklējumu. Biļetes cenai ir jābūt tādai, lai cilvēki justu cieņu pret vietu, kur ienākuši. Ja kaut kas tiek dots bez maksas, tad bieži vien cilvēki to nenovērtē. Cenas mēs nebijām mainījuši ļoti ilgi, bet nesen nolēmām nedaudz paaugstināt. Toties ir papildus atlaides daudzbērnu ģimenēm: par 20 eiro nopērkot ģimenes biļeti, šajā summā ir iekļauti divi pieaugušie un visi bērni.
Vai jums nebūs grūti atkal strādāt kopā ar sievu Lauru, kas ir zoodārza Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja? Viedojas tāds kā ģimenes uzņēmums…
Varu apsolīt, ka nebūs nekādu interešu konfliktu, jo saskaņā ar KNAB ieteikto procedūru es nepieņemšu lēmumus, kas attiecas uz maniem ģimenes locekļiem. Zoodārzā strādā arī mūsu meita Daija. Bet vispār es uzskatu, ka dinastiju veidošanās ir vērtējama pozitīvi. Piemēram, mūsu kukaiņu kolekciju no nulles izveidoja lielisks pāris, vīrs un sieva, kas bija beiguši Pēterburgas universitāti un atnāca pie mums strādāt.
Vai jūs gribētu, ka nākotnē par Rīgas zoodārza direktoru kļūtu jūsu meita vai dēls Rūdolfs?
Nē, arī pats nekad neesmu rāvies pēc direktora krēsla. Es šeit nesāku strādāt ar sapni kādu dienu kļūt par direktoru, jo labi zināju, ka direktora darbs vairāk ir ar papīriem, nevis dzīvniekiem.
Pirms dažiem gadiem sarakstījāt grāmatu “Zoodārzs manā pagalmā”. Vai tas bija mēģinājums kļūt par latviešu Džeraldu Darelu?
Tas bija mēģinājums nosēdēt mierā pāris mēnešu pēc traumas, kad biju pārrāvis Ahileja cīpslu. Vasaras vidū, kad ārā tik labs laiks, man nācās lielāko daļu laika pavadīt gultā. Tad nu ar pudelīti baroju bebru un rakstīju grāmatu, jo nebija nekā cita, ko darīt. Ar kruķiem pa mežu nepalēkāsi. Tādēļ negaidiet no manis grāmatas turpinājumu, jo tad man atkal būtu jāsalauž kāds loceklis!
Vairākums cilvēku nevar iedomāties jūs bez ūsām. Vai neesat domājis mainīt savu vizuālo tēlu?
Ūsas audzēju jau kopš 1986. gada. Ja nodzītu ūsas, mani neviens nepazītu. To varētu pietaupīt gadījumam, ja būtu sastrādājis tādas nepatikšanas, ka vairs nevarētu cilvēkiem acīs skatīties. Līdz šim neesmu tā grēkojis, tādēļ nevēlos zaudēt savu atpazīstamo tēlu. Jārūpējas arī par karikatūristiem, kam būtu ļoti grūti uzzīmēt mani bez ūsām
Uzziņa
Ingmārs Līdaka
Rīgas Zooloģiskā dārza valdes priekšsēdētājs
Dzimis 1966. gada 13. augustā Vecumniekos
Studējis LU Bioloģijas fakultātē, beidzis Pedagoģijas fakultāti skolotāja speciālitātē
1989. gadā sāka strādāt Rīgas zoodārzā; 1992. gadā kļuva par Izglītības un informācijas nodaļas vadītāju
Televīzijā veidojis raidījumus par dabu un vides aizsardzības tematiku
Latvijas Zaļās partijas biedrs kopš 1995. gada
2001. gadā ievēlēts par Rīgas domes deputātu; no 2006. līdz 2018. gadam bijis Saeimas deputāts
Precējies, sieva Laura, meita Daija, dēls Rūdolfs
