Māris Zanders: Pašmāju politiskā vide cenšas vairāk tuvināties mūsu galvenajam stratēģiskajam partnerim 3
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mēģinot saprast, ko man atgādina Latvijas politiskās vides stilistika, atcerējos 16. gadsimtā dzīvojušā Baltazara Rusova aprakstīto tā laika muižnieku kāzu stilu.
“Pēc laulībām atkal ar lielu greznību veda jauno pāri no baznīcas uz ģildes namu, kur bija jau sarīkots liels mielasts. Pēc mielasta, bez kādas jauno slavināšanas, tūlīt sākās deja un amizēšanās. Neizpalika arī pamatīga iedzeršana. … tad sākās kaušanās ne tikai uz ielas un priekšnamā, bet arī ģildes namā …, ka bija jāmeklē glābiņš uz galdiem un soliem.
Laida darbā smagus kaujas zobenus, kurus varēja cilāt tikai ar abām rokām, un dažam labam pāršķēla galvu un nocirta roku, un ārstiem bija darbs visu nakti un dienu. … Pirmdienā jauno pāri atkal veda tuvākajā baznīcā, lai noklausītos sprediķi par laulības dzīvi.”
Nodziedam himnu, noliekam ziedus pie Brīvības pieminekļa, tad var atsākt kauties līdz nākamajai ziedu nolikšanas reizei. Ierasts rituāls.
Ja pareizi saprotu, esam nonākuši periodā, kad ierastie rituāli un uzvedības modeļi īsti neder.
Un, ja mēs esam iemācījušies sekot līdzi, kā citām valstīm sokas ar epidēmijas ierobežošanu, varbūt ir vērts arī paskatīties, kā veidojas pozīcijas un opozīcijas attiecības citās valstīs.
Paturot prātā viedokli, ka krīzes periodā šīm attiecībām vajadzētu būt racionālākām.
Uzreiz jāsaka, ka situācijas ir dažādas. Ja paveramies uz Lielbritāniju, redzam, ka opozīcija pārmet valdībai daudz un regulāri, valdība strīdas pretī daudz un regulāri, tomēr kopumā kašķi ir jēgas robežās un saglabājot kopīgu mērķi – krīzes pārvarēšanu.
Ja paveramies uz ASV, tad tur demokrātu un republikāņu attiecību retorika un stils vairāk atgādina ne visai kvalitatīvus Holivudas izstrādājumus.
Ja paveramies uz Latviju, tad, manuprāt, pašmāju politiskā vide cenšas vairāk tuvināties mūsu galvenajam stratēģiskajam partnerim.
Pat noliekot malā visnesavaldīgākos pašmāju politiskās faunas pārstāvjus, arī pārējie nav sevišķi izvēlīgi izteicienos – tātad līdzīgi kā kolēģi ASV.
Tomēr ir viena būtiska atšķirība starp ASV un Latviju.
Ja ASV politiķu retorika un stils ir apzināti konfrontējošs, tad tas izriet ne tikai no konkrētu personāžu rakstura iezīmēm, bet lielā mērā atspoguļo reālu sašķeltību amerikāņu populācijas politiski aktīvajā daļā.
Šī teksta ietvaros nav nozīmes skaidroties, kurš pie šādas sašķeltības vairāk pielicis roku, tomēr kopumā kategoriskums savu politisko uzskatu paušanā caurvij aktīvos vēlētājus, ne tikai politisko eliti.
Latvijā situācija, manuprāt, ir citāda.
Ja neskaita šaurus segmentus sociālajos tīklos un, iespējams, īsus priekšvēlēšanu periodus, Latvijā sabiedrības locekļi pret atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem izturas salīdzinoši mierīgāk.
Daudziem no mums, protams, ir visnotaļ skarbs vērtējums politiķiem, tomēr kopumā man grūti iedomāties situāciju, kad “liberālis” atsakās sasveicināties ar “nacionāli”, kad par atšķirīgām partijām balsojuši cilvēki viens otru uzskata par pilnīgi nelabojamiem kaitniekiem.
Tas savukārt nozīmē, ka politiķi Latvijā kļūdās, ja uzskata, ka agresīvs stils ir nepieciešams tādēļ, ka to pieprasa viņu vēlētāji.
Manuprāt, viņi vismaz šajā aspektā vēlētājus “nolasa” nepareizi. Rezultātā visas šīs krāšņās vārdu kaujas un dedzīgā vēlēšanās tikt pamanītiem patiesībā paliek tādas, kā saka, vārīšanās savā sulā žanrā.
Zināmā mērā varētu teikt – lai taču plosās, ja patīk! Tomēr man tas neliekas jēdzīgi, ja politiskās vides stila lielais atšķirīgums no attiecību starp “ierindas cilvēkiem” stila tikai vēl pastiprina vairākumā priekšstatu par to, ka politiskā vide ir kaut kas pilnīgi “kosmisks”.
Pareizāk sakot, sabiedrības garlaikotā vai ignorējošā attieksme pret politiķiem ir normāls uzvedības modelis, tā teikt, normālos apstākļos, tomēr šobrīd un pārskatāmā nākotnē mums nepietiks ar to, ka ieklausāmies dažos ar medicīnas jomu saistītos ekspertos.
Ar Dumpi un Perevoščikovu nepietiks, lai orientētos notiekošajā – liktos loģiski sākt sekot līdzi arī politiķu teiktajam, lai cik mums “tā politika” neinteresē.
Bet kāda jēga sekot līdzi sacensībām, kurš kuru žultaināk pārtrauks vai raksturos?
