“Politiķi šobrīd trenējas baseinā bez ūdens!” Saruna ar Andri Ameriku 0
Autors: Anita Daukšte, speciāli la.lv
Par to, kā Eiropa pāriet no pandēmijas izšķērdības uz sankciju taupības režīmu, kā Latvijai izdzīvot sankciju ietekmē, lai nenonāktu enerģētiskās nabadzības slazdā un kāpēc Eiropa neatteiksies no Zaļā kursa – saruna ar Eiropas parlamenta deputātu Andri Ameriku (Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa, GKR).
Šobrīd Eiropas Savienība ir sagatavojusi jau 6.sankciju paketi pret Krieviju, kas paredz pakāpenisku naftas embargo, Krievijas propagandas kanālu slēgšanu un sankcijas pret Sberbank.
Ne tikai gāzes, bet arī naftas embargo – tas ir ļoti nopietni, ņemot vērā, cik nozīmīga loma Krievijas naftai ir Eiropas tautsaimniecībā līdz šim. Vai ir pietiekoši izsvērti visi riski?
Šobrīd ir ļoti grūti izsvērt, cik šādu risku ir šobrīd un cik tādu veidosies nākotnē, ņemot vērā arī Eiropas Savienības valstu savstarpējās attiecības. Ja ASV ir federāla valsts, tad ES tomēr katra valsts ir patstāvīga un pieņem lēmumus atbilstoši savu parlamentu lēmumiem. Taču kopīgais mērķis, un kuru neviens politiskais spēks Eiropā, sākot no galēji kreisiem līdz galēji labējiem, neapšauba –
Eiropai jādara viss, lai Krievija karu Ukrainā pārtrauktu.
Eiropas Savienība nav militāra, bet gan politiska un ekonomiska savienība, un tai nav citu instrumentu, kā vien meklēt ekonomiskos ietekmēšanas līdzekļus. Tās ir sankcijas, ierobežojumi, kas skar globālo tirdzniecību – gan personālas sankcijas, gan sankcijas uzņēmumu darbībai – un par tām jābūt vienprātībai visās 27 ES dalībvalstīs, tāpēc arī sankciju paketes ir pakāpeniskas.
Kas iezīmējas Eiropas Parlamenta attieksmē kā papildus elementi jaunām sankcijām pret Krieviju? Tas, ka tiek ieviestas sankcijas pret Krievijas energoresursiem, nozīmē, ka Eiropas enerģētikas kompānijas pelna vairāk. Piemēram, Portugālē – energokompānijas pelna par 500% vairāk, jo enerģijas resursu cenas ir kāpušas. Tas liek mums EP runāt ne tikai par sankcijām, bet arī par nepieciešamību regulēt enerģētikas tirgu, lai aizsargātu Eiropas iedzīvotājus – energokompānijas uz krīzes rēķina nedrīkst paaugstināt savu peļņas normu.
Otrs – šobrīd, līdzīgi kā tas bija ar pandēmijas seku mazināšanas atbalsta programmu, tiek runāts par to, ka būtu nepieciešama arī ES atbalsta programma, lai palīdzētu pārvarēt enerģētisko krīzi tām valstīm, kas cieš visvairāk no Krievijas energoresursu embargo, arī tām, kurās ir lielākais Ukrainas bēgļu apjoms.
Vai šādam atbalstam nebūtu bijis jābūt vienlaicīgi ar sankciju noteikšanu?
Jā, es piekrītu.
Ir jāpasaka skaidri un gaiši: ja kovidpandēmijas ietekmē tika drukāta nauda, kura nosedza krīzes virsotni, kad visi bija spiesti sēdēt mājās un neko nevarēja darīt, tad tagad – nauda netiks drukāta.
Gan Eiropas Centrālā banka, gan politiskie signāli ir viennozīmīgi – nauda netiks drukāta. Tas nozīmē, ka finanšu resurss ir tāds, kas ir. Tas nozīmē, ka arī visi Zaļā kursa, klimatneitralitātes mērķi pakarās tādā kā jautājuma zīmē. Arī Latvija saskarsies ar šo situāciju, tieši tāpat, kā visa ES – proti, tas noteiks, cik varēsim atvēlēt vienai vai otrai nozarei, vai sociālai grupai. Rudenī būs ievēlēta nākamā Saeima un tā dabūs paketē ļoti smagu budžetu, kurš, visticamāk, prasīs “savilkt jostas” atsevišķām nozarēm.
Tātad ir noticis pavērsiens no pandēmijas – “naudas ir tik daudz kā nekad”- uz taupības režīmu?
Tieši tā – tagad naudas ir tieši tik, cik ir un ar to jārīkojas gan ekonomiski, gan arī efektīvi. Eiropas līmeņa diskusijas, kā tas tieši izskatīsies Latvijā, Portugālē, Polijā vai citur – tās vēl ir priekšā.
Ir ļoti skaidrs – piemēram, šobrīd nedarbojas trīs gadus senās kalkulācijas Kohēzijas fondos, cik maksās viena kilometra dzelzceļa vai ceļa izbūve. Tagad tas izmaksā divas, divarpus reizes vairāk.
Pat mūsu lielais projekts – Rail Baltica – arī tā finansējuma apjoms jau nav pieaudzis – kā bija 5,8 miljardi, tā ir. Taču skaidrs – apturēt projektu nevar un tāpēc jāturpina būvēt, arī skaidri nezinot, cik galu galā vajadzēs, lai to pabeigtu. Ja šodien metāls maksā trīsreiz vairāk, nekā tas bija pirms gada, tad to, cik tas maksās pēc gada vai diviem, arī nevar. Neviens nevar atbildēt, kā to noteiks tirgus. Piemēram, Suecas kanālu būvēja trīsdesmit gadus. Es negribētu, lai tā notiek ar Rail Baltica, bet jārēķinās, ka Eiropas naudas piešķīrums attiecīgajam periodam nepalielināsies.
Dzīvosim kā dziesmā dzied – “zīlēja nākotni, sev nezināmo”?
Dzīvojam šodienai. Mēs nezinām, kas būs ar pandēmiju, jo redzam, ka Ķīnā vai ASV problēmas ar to nav beigušās un kā mutēs vīruss, arī nezinām. Cik ilgi turpināsies karš Ukrainā un kā tas ietekmēs mūsu dzīvi – arī neviens nevar precīzi pateikt. Nevienam nav ilūziju, ka karš varētu pēkšņi beigties, un ka viss, kas ticis sagrauts, pēkšņi atjaunosies. Dzelzs priekšskars ar Krieviju – tas šobrīd ar sankciju paketēm vēl tikai attīstās, un tas nozīmē, ka mums būs cīņa par izdzīvošanu. Ar mūsu prātiem, zināšanām un prasmēm būs cīņa par to, lai mēs varētu izdzīvot brīvā tirgus apstākļos, rēķinoties, ka
sociālais “spilvens” būs, bet tas nebūs tik liels, kā bija kovidkrīzes laikā.
Kā tas atspoguļojas Eiropas Parlamenta debatēs?
Katram Eiropas parlamenta sasaukumam ir kāds virsmērķis. Ja iepriekšējiem parlamentiem tas bija ES paplašināšana, ekonomiskās telpas paplašināšana, tad šim – Eiropas “zaļais kurss” un klimatneitralitāte. Pat EP politisko grupu līmenī par to nebija strīdu.
Vai šobrīd Zaļais kurss var tikt pārskatīts? Atbilstoši jaunajai realitātei?
Es domāju, ka tik vienkārši mērķi netiks pārskatīti. Neviens nebūs gatavs izdarīt politisko pašnāvību, pasakot, ka jāatsakās no Zaļā kursa cēlā virsmērķa – tīras vides un klimatneitrālas ražošanas, atjaunojamās enerģijas. Taču iespējams, ka dažu mērķu sasniegšanā netiks skriets ratiem pa priekšu, piemēram, tiks atlikti termiņi biopiedevas pievienošanai degvielai, pārskatītas dažas prioritātes. Bet tehnoloģiju progress – saules, vēja enerģijas izmantošana – tas tikai attīstīsies.
Eiropa diezgan stingri turēsies pie Zaļā kursa.
Taču tas tiks samērots ar šībrīža finansiālajām iespējām – neliksim tūlīt kuģiem pāriet uz videi draudzīgu degvielu un lidmašīnām mainīt motorus uz videi draudzīgākiem, jo tas prasa miljardu ieguldījumus. Taču elektrotransporta attīstību prasa pati dzīve – to var bremzēt vienīgi globālo piegādes ķēžu un ekonomisko saišu sarukums ar Ķīnu un Krieviju.
ES ir vairākkārt dabūjusi pa pieri, nepārkārtojot ražošanu pašu mājās – pandēmijā tā bija ar maskām, tagad – ar enerģētiku. Krīze parādīja, ka globājai ekonomikai ir jāpāriet uz reģionālo pašpietiekamību. Tāpēc ES ir jākļūst maksimāli lielai, paplašinot arī ekonomisko telpu. Jau ir pieņemti politiskie lēmumi, ka ES ir jāiet uz priekšu gan Ziemeļmaķedonijas, gan Albānijas uzņemšanā ES, kam ir stingrs un konkrēts atbalsts. Ir politiskie lēmumi par Moldovu, Gruziju un Ukrainu, bet tas ir garāks ceļš.
Nupat sācis darboties Lietuvas – Polijas gāzes vada savienojums. Tas ir vēsturisks notikums, vienojot visu Eiropu vienā sistēmā. Bet cik gatavas ir Eiropas valstis neraustīt enerģētisko deķi katra savā virzienā un būt solidāras?
Noteikti raustīs. Ilūziju nav. Tāpēc ir svarīgi kopējie enerģētikas tirgus noteikumi. Līdz šim katra valsts pati rūpējās par saviem gāzes iepirkumiem, tagad tiek piedāvāts ES centralizēts iepirkums, varbūt mēģinot izslēgt deķīša vilkšanu uz savu pusi.
Ziniet, tas ir kā noskriet maratonu – to vislabāk izdarīs tas, kas jau iepriekš trenējies katru dienu, nevis slinkojis un iedzēris aliņu, domājot, ka viņam jau tāpat viss izdosies. Latvijai ir jārūpējas par savas infrastruktūras izveidi un pilnveidošanu. Ja mēs to nedarīsim, ja nebūs starpsavienojumu un alternatīvo piegāžu avotu, mēs arī nevarēsim nosacīti “noskriet maratonu”.
Jūs pieminējāt izdzīvošanu valstiskā līmenī. Bet ir arī individuālais līmenis. Vai Latvijas politiķi pietiekoši atbildīgi izturas pret pienākumu palīdzēt to izdarīt Latvijas iedzīvotājiem?
Šobrīd Latvijas politiķi vairāk savu rūpi par iedzīvotājiem pauž politiskos paziņojumos. Glābēji parasti trenējas sausajos treniņos, kā glābt slīkstošo, ugunsdzēsēji bez uguns mācās dzēst ugunsgrēku. Tad, kad uguns ir reāla, teorija ir ļoti jāpiemēro situācijai. Politiķi šobrīd trenējas baseinā bez ūdens. Jā, mēs zinām un mēs mākam. Bet, kad ielaidīs ūdeni baseinā – tad redzēsim. Manuprāt, viena daļa no politiķiem tai baseinā varētu arī noslīkt paši, nevis izglābt tos, kuri jāglābj.
Latvijas politiķi šobrīd daudz diskutē par mērķēto atbalstu dažām sabiedrības grupām, it kā enerģētikas krīze attieksies tikai uz dažiem, nevis visiem. Vai šo pieeju vajadzētu mainīt?
Mums jādomā par kopējo nodokļu politiku Latvijā, arī saskaņojot to ar sistēmu Igaunijā un Lietuvā. Mums šodien nav profesionālu piedāvājumu nodokļu sistēmas pārkārtošanai, lai tā varētu izturēt vētru, kas varētu būt enerģētikas krīzes rezultātā. Tā kā divus gadus nauda bija, tad praktiski nav domāts par to, kā varētu izskatīties budžets reālas, citādas un smagākas krīzes apstākļos. Manuprāt, tā ir bīstamākā tendence, kas šobrīd ir. Arī tas, ka tie, kas pieņem politiskos lēmumus, nav strādājuši praktiskajā uzņēmējdarbībā, ir liels mīnuss.
Piemēram, Rīgas vara tagad saka – tie, kas mūs kritizē, tie ir ienaidnieki…
…Rīgas mērs Mārtiņš Staķis nupat tā teica….
Jā, tas bija tā – mēs esam gaišie tēli un tas nekas, ka mums tik daudz neizdarību. Atvērt četrus ūdenskrānus Rīgas parkos – tas ir labi, bet Rīgas lielo saimniecību neviens tā īsti nevada. Vienīgais, kas ir: politiskie paziņojumi – bijušie Rīgas vadītāji ir slikti, mēs esam labi un par to, ka esam labi, mūs nevar kritizēt.
Viens no centrālajiem ne tikai Rīgas, bet arī visas Latvijas tematiem ir pieminekļa Uzvaras parkā nojaukšana. Politiskā elite, lai arī vēl nesen visai piesardzīga, šobrīd ir vienota nostājā, ka piemineklis jānojauc. Kāds ir jūsu viedoklis?
Piemineklis jau sen ir zaudējis savu saturisko jēgu kā simbols uzvarai pār fašismu. Paaudžu maiņa ir notikusi un visu padomju piemiņas vietu saturiskais svars ir zudis.
Šobrīd Rīgai šis piemineklis nav ne vēsturiska vērtība, ne arī vajadzīgs, kā arī varbūt vairāki citi pieminekļi.
Taču uzstādījums – nojaucam tūliņ un tagad – arī ir stipri pārspīlēts. Muļķīga ir arī pieminekļa pārsaukšanas ideja – tas ir sekli un plakani. Taču tagad skriet un jaukt tieši šobrīd – es laikam redzētu citas aktuālākas problēmas Rīgas un Latvijas saimniecībā – piemēram, atbalstu iedzīvotājiem.
Varbūt piemineklis sabruks arī pats, galu galā arī betons nav mūžīgs… Un vēl tagad dalīt – tie, kas par nojaukšanu – tie ir Latvijas patrioti un tie, kas pret – Latvijas ienaidnieki – es teiktu, tā ir ļoti vienkāršota pieeja. Es šobrīd koncentrētos nevis uz pieminekļa problēmu, bet uz ekonomisko un sociālo problēmu risinājumu.
Kādi tad varētu būt svarīgākie sociālie un ekonomiskie risinājumi Rīgā, domājot par ļoti smago nākamo apkures sezonu, piemēram?
Rīgas pašvaldības, tāpat kā ikvienas pašvaldības vadības, pienākums ir būt nevis labam politiķim un oratoram, bet labam saimniekam, kurš spēj izsvērt, kam vajag palīdzēt vairāk, kam mazāk – ar pieejamajiem resursiem. Kā panākt, lai dzīves telpa paliek kvalitatīvāka – tas ir viņa eksāmens.
Es domāju, ka īstais eksāmens Rīgas domei vēl ir priekšā – un tas saistīts ar spēju turpināt iesāktos infrastruktūras projektus: būvniecības sadārdzinājums ir tik liels, ka var apstāties gan Sarkandaugavas pārvada, gan arī citu infrastruktūras objektu būve. Kā saimnieks risinās šos jautājumus? Ar frāzi – nekritizējiet mani – te cauri neizies. Līdzīgs eksāmens gaida arī valdību, un gaidāmās Saeimas vēlēšanas nenāk par labu tā nolikšanā – tas palielina emocionālo populismu.
Eiropas Parlaments arī sācis gatavoties nākamajām vēlēšanām, sākot vēlēšanu sistēmas reformu – diskusijas raisa, ka tiek domāts katram vēlētājam piešķirt 2 balsis –vienu par attiecīgās valsts nacionālo sarakstu, otru – par ES kopīgo listi. Cik vajadzīga šāda reforma?
Es balsoju par – šis ir mazs solītis pretim tam, ka Eiropas parlamentu ievēl visa Eiropa: no 705 deputātiem 28 deputātus ievēlētu centralizēti. Manuprāt, tā ir stabilākas politiskās sistēmas izveide ES un solis uz centralizētu Eiropu. Strīdi par šo sistēmu un niansēm gan noteikti vēl būs.
https://www.socialistsanddemocrats.eu/meps/ameriks-andris
