Politiķi pēc referenduma ierunājas par labas gribas žestiem 0
Centrālā vēlēšanu komisija ziņo, ka tautas nobalsošanā valsts valodas statusu krievu valodai atbalstījuši 273 347 balsotāji (tā ir apmēram ceturtā daļa no visiem referenduma dalībniekiem), pret – 821 722 pilsoņi.
Kāda zīmīga un vienlaikus ļoti loģiska sakritība – par balsotāju skaits ir ļoti tuvs tam pilsoņu kopumam, kas 11. Saeimas vēlēšanās atbalstīja “Saskaņas centru” (259 930) plus “PCTVL” (7109). Būs interesanti sīkāk salīdzināt referenduma un vēlēšanu rezultātu attiecības Latvijas reģionos, taču pārsteigumus tur neieraudzīt – tieši “Saskaņas” atbalsta punktos krieviskums ir vispieprasītākais. Var arī pašķirt vēl kādu politiskās vēstures lappusi atpakaļ un atcerēties, kāds bija balsojums 2003. gada referendumā par Latvijas dalību Eiropas Savienībā – par bija 676 700 (66,97%), pret 325 980 (32,36%) vēlētāju. Arī šī proporcija ir diezgan tuva jau minētajiem skaitļiem, un tie rāda, ka Latvijā trešdaļa pilsoņu vēlas iet citu valsts attīstības ceļu, un šī vēlme gadu gaitā īpaši nemazinās. Daži politiskie “statistiķi” neaizmirst piemetināt, ka vēl būtu jāņem vērā noskaņojums nepilsoņu vidū. Un arī Krievijas pilsoņu skaits Latvijā nav mazs, ko vizuāli labi parādīja garās rindas pie Rīgā un citās Latvijas pilsētās izveidotajiem iecirkņiem Krievijas Valsts domes vēlēšanu laikā.
Tātad kopā ap 40 procentiem Latvijas iedzīvotāju, kurus valdošie politiķi nu esot gatavi pielabināt ar daudzināto dialogu un dažu skaisti iepakotu dāvaniņu (labas gribas žestiem – kā tos nodēvējis ZRP līderis Valdis Zatlers).
Piemēram, par oficiālu svētku dienu (brīvdienu) noteikt pareizticīgo Ziemassvētkus, automātiski piešķirt pilsonību nepilsoņu bērniem (bet ko tur čammāties, varbūt visiem nepilsoņiem uzreiz?). Tā turpinot, pavisam droši drīz vien atkal atskanēs ideja par “SC” aicināšanu valdībā u. tml.
Bet tiem, kas pret to visu iebildīs, atsaucoties uz referenduma skaitļiem, atbildēs: “Nu ko jūs! Balsojums bija tikai pret valsts valodas statusu krievu valodai, ne pret ko citu…”
Pirmkārt, pielabināšanai un dāvaniņu dalīšanai šis nekādā gadījumā nav labākais laiks. Lindermana – Osipova – Ušakova sarīkotais referendums ir pielīdzināms šantāžai. Ja seko dažādas piekāpšanās, tas pierāda, ka šantāža darbojas, un jau tagad jāsāk gatavoties nākamajiem referendumiem vai citām provokācijām. Jo vairāk nestabilitātes un šaubu, jo lielākas iespējas gūt no tā politiskas dividendes.
Otrkārt, referendums parādīja krieviem un citu krieviski runājošo mazākumtautību pārstāvjiem, ka ir vēl cits veids, kā tapt pamanītam, cienītam, veiksmīgam. Lai arī ne tik daudz, kā gribētos, taču sevi pieteica arī tie krievi, kas pieņēmuši tās valsts vērtības, kurā viņi dzīvo. Atklājies, ka tas ir ļoti izdevīgi – var veidot labu karjeru, iemantot cieņu un popularitāti sabiedrībā un nejust nekādu etnisko diskrimināciju, kā daži ļoti vēlētos iestāstīt. Atgādināšu, ka, referendumam tuvojoties, mēs uzzinājām par vairākiem valstij lojāliem krieviem, kā Dmitrijs Trofimovs (par viņu plašāku aprakstu varēja lasīt “LA” 8. februāra numurā) un Jeļena Jekateriņičeva (kas Eiroparlamentā kliedēja mītus par etnisko diskrimināciju Latvijā). Protams, ir jādod laiks, lai šie gadījumi tiktu pamanīti un apdomāti, turklāt jāapzinās, ka vietējā krievvalodīgā prese par tiem rakstīs maz, centīsies noklusēt vai pat izsmies.
Latvijas politiķi aicināja doties uz referendumu un atbalstīt latviešu valodu. Pilsoņu vairākums to izdarīja, iznākums ir pārliecinošs. Tas ir mandāts turpmāk aizstāvēt latviskās vērtības, nevis laipot un līkumot.
