Māris Zanders: Politiķi ar glāžu šķindoņu fonā 2
Neatkarīgi no tā, cik ir to Latvijas iedzīvotāju, kuri gadu mijā pievērš uzmanību valsts augstāko amatpersonu uzrunām, šīs uzrunas ir kļuvušas par tradīciju, pret kuru arī runu teicēji izturas, pieļauju, nopietni. Valsts prezidenta un premjera teiktais tiek pārrunāts un vērtēts, lai gan būtu jāatceras, ka gadu mijas uzrunas žanrs paredz tik daudz ierobežojumu (piemēram, runas garumam), ka šo runu ķidāšana ir nedaudz bezjēdzīga.
Tāpat jāatceras, ka šo runu saturā neizbēgami ir iekodēta pretruna: no vienas puses, šādām runām piestāvošā “atskatīšanās uz aizvadīto gadu” paredz arī nevairīšanos no kļūdu pieminēšanas, tomēr, no otras puses, gadu mijā it kā vairāk piestāv runāt par “labo un gaišo”.
Rezultātā šajās runās neveiksmju pieminēšana vienmēr reducējas līdz lakoniskam “ne viss izdevās, kā plānots”.
Mazliet atgādina bērnības periodā dzirdēto boļševiku konstrukciju, ka Ļeņinam arī ir bijuši trūkumi – viņš pārāk aizrāvies ar šahu… Cits šādām uzrunām piemītošs ierobežojums ir optimisms, kas tiek sagaidīts no runātāja, – domāju, ka ļaudis nesaprastu, ja, teiksim, premjers savā runā teiktu: “jācer, ka jaunajā gadā nebūs vismaz sliktāk”.
Lai gan elementāra loģika saka, ka šis tradicionālais runu optimisms nav pamatots kaut vai tāpēc, ka vēstures gaita nav neapturama došanās vienīgi un tikai progresa virzienā. Īsi sakot, gadu mijas uzrunas pareizāk būtu vērtēt iecietīgi – neatkarīgi no tā, kurš konkrētajā brīdī ir Valsts prezidents vai valdības vadītājs.
Ja runājam par Egila Levita un Krišjāņa Kariņa runām, man subjektīvi ievērības cienīgi likās divi aspekti.
Pirmais.
Atšķirībā no Kariņa Levits uzrunu nenoslēdza ar “Dievs, svētī Latviju!”. Uzreiz jāsaka, ka te nevajadzētu meklēt kādus zemtekstus.
Spriežot pēc Levita sniegtajām intervijām un paša rakstītajiem tekstiem, viņš ir cilvēks, kam nav sveša refleksija par t. s. mūžīgajiem jautājumiem. Tas arī nozīmē, ka ir bezjēdzīgi lauzīt galvu, vai Latvijas Valsts prezidents ir “ateists” (pēdiņas lietotas tādēļ, ka jēdziena interpretācija ir ļoti izplūdusi un dažāda).
Levita intelektuālais līmenis neparedz viņa novietošanu vienkāršotās “kastītēs”. Līdz ar to “Dievs, svētī Latviju!” izpalikšana, manuprāt, nozīmē to, ka Levits kā par valststiesībām un politisko filozofiju domājošs cilvēks šādi centās demonstrēt līdzvērtīgu attieksmi pret pasaules uzskatu dažādību Latvijā.
Man šķiet, ka tas ir pareizi – arī no ticīgu cilvēku viedokļa. Neuzdrošinos apgalvot, ka “Dievs, svētī Latviju!” biežā ritualizētā lietošana publiskajā telpā vedina secināt par 2. baušļa regulāru pārkāpšanu, tomēr mazliet cieņpilnāka atturība par sliktu nenāktu.
Otrais. Levits izvēlējās runai atvēlētajās nedaudzajās minūtēs pievērsties tam, ko viņš pats apzīmēja kā “21. gadsimta lielos jautājumus” – nepieciešamībai mainīt patēriņa paradumus un nopietnāk izturēties pret tehnoloģiju attīstības blakusefektiem.
Teiksim tā, diezgan drosmīga izvēle. Ne tāpēc, ka Latvijā dzīvojošie sliktāk apzinātos šo tēmu svarīgumu.
Runa ir par to, ka mēs pietiekami loģiski sliecamies domāt, ka no tik nelielas valsts un nācijas nekas daudz jau nav atkarīgs šo globālo tendenču korekcijā, līdz ar to var rasties jautājums, vai Levits nebūtu rīkojies pareizāk, vairāk runājot par pašmāju problēmām.
Domāju, ka te nevajadzētu jaukt kopā atšķirīgo. Tas, ka cilvēks Latvijā vairāk pārdomās, vai tiešām pirkums ir nepieciešams, neko nemainīs, tēlaini izsakoties, Arktikas ledāju vai tropisko rifu situācijā, bet tas kaut vai samazinās vietējo atkritumu apjomu un to ietekmi uz Latvijas vidi.
Tehnoloģijas manipulēšanai ar informāciju tiek radītas ārpus Latvijas, tomēr lokālajā līmenī noderētu skaidra apziņa, ka izteikums “kuram tad mēs, tik mazi, vispār esam interesanti?” ir sevis maldināšana. Mērogi, protams, ir nesalīdzināmi, globālie “manipulētāji” droši vien tiešām neķēpājas ap mums, bet tas nenozīmē, ka manipulācijas instrumentus savās sīkajās interesītēs neizmanto pašmāju ķēmrauši.
Citiem vārdiem sakot, Levits uzrunā lietoja tēzi, kas nedaudz neveiklā tulkojumā no angļu valodas skan “domā globāli, rīkojies lokāli”. Tā ir pareiza tēze.
