Krokusu audzētāju brālībā esat nepārspēts? 0
Kolekcija man ir vislielākā. Jaunas sugas vairāk atklājis kāds vāciešu pāris, bet viņi brauca uz kalniem no astoņdesmitajiem gadiem, kamēr es pirmo reizi Turcijā biju tikai šajā tūkstošgadē. Līdz 2003. gadam vairāk ceļoju pa Vidusāziju.
Pavasarī atkal došos uz Grieķijas salu Karpatos, lai beidzot redzētu ziedam krokusu, kuru labs draugs nosaucis manā vārdā par Crocus ruksansii. Zviedru botāniķi arī vienu cīrulīti no Tadžikistānas nosaukuši manā vārdā.
Lasīju, ka krokusu meklējumos esat bijis arī kādā mūku pussalā Grieķijā.
Atona ir mūku valsts, kurā var nokļūt tikai ar speciālu atļauju, un – pa jūras ceļu, bet sievietes tur vispār neielaiž. Braucu skatīties viena dāņu profesora atklātu krokusu, viņš arī ieteica klosteri, kur apmesties, un grieķu skolotāju, kas mani pavadītu. Priors, kas laicīgā dzīvē bijis arhitekts un par mūku kļuvis tikai mūža otrajā pusē, labprāt mūs uzņēma. Klosterī dzīvoja deviņi mūki. Tik jauku atmosfēru, mieru un klusumu sen nebiju baudījis. Vakarā rakstīju dienasgrāmatu eļļas lampiņas gaismā. Ledusauksts ūdens nāca no kalna avota paštecē, datoru varēja uzlādēt no vēja ģeneratora. Kāpaļāšana pa 800 metru augstas klints taciņām bija grūta, taču atradu tur divus jaunus krokusus.
Daba par jums pasmaida – kas par atklājumiem, ja viņai tie sen jau zināmi!
Guna tieši tāpat saka. Dažreiz padomāju, ka man ir ārprātīgi veicies! Jau pašā pirmajā braucienā, toreiz uz Vidusāziju, devos kā žurnālists un kalnos kāpu uzvalkā un kurpēs… Atvedu mājās trīs jaunas tulpju, īrisu un cīrulīšu sugas. Botānikā tolaik vēl biju absolūts muļķis, tāpēc savu atradumu spēju novērtēt tikai mājās, kad ieskatījos sugu noteicējā. Esmu dārznieks, beidzis Bulduru tehnikumu un Jelgavas akadēmiju, tāpēc starp botāniķiem jūtos nedaudz nekomfortabli, kā ielauzies svešā lauciņā.
Sievu savās ekspedīcijās aicināt līdzi?
Divas reizes ir bijusi, bet tā nav viņas aizraušanās. Guna gan savā laikā apgalvoja, ka nekad nenodarbosies ar krustošanu – jaunu šķirņu veidošanu, bet kad atrada fantastisku floksi – jaunu pašizsējas sēklaudzi –, ar to bija cauri. Tagad krusto, sēj, atlasa.
Jo blakus tāds meistars!
Vienmēr apbrīnoju, ka, pēc izglītības būdama masu pasākumu režisore, studējusi arī juristos, viņa pievērsās puķēm. To Guna sāka, kad mēs apprecējāmies. Kad viņa noskaišas, saka – tev jau vajadzēja tikai ravētāju, nevis sievu!
Un ko jūs atbildat?
Nu kā tad! Vai tad viņa domā, ka vīrietis piecdesmit gados otrreiz ies precēties, ja nevajadzēs ravētāju?
Kā jūs satikāties?
Pazīstami bijām no agras jaunības. Gunai tikko bija piedzimusi pirmā meita – Una, bet vīrs Arvīds (Ulme. – Red.) strādāja par mežsargu Murjāņos, mūsu ģimenei tur bija vasarnīca. Svinējām Ziemassvētkus, un viņa ar draugiem ienāca mūsu mājā ķekatās. Kad tolaik rakstīju grāmatu par krokusiem – tas bija tāds piņķerīgs darbs ar ziedu mērīšanu un aprakstiem –, Guna man piedāvāja nākt palīgā.
Kaut kas jau tad uzšķīlās?
Druscītiņ, bet arī es tikko biju apprecējies, divi mazi bērni. Tad mēs pavisam nejauši satikāmies pēc divdesmit gadiem, apmainījāmies ar adresēm, tad jau dzīvoju viens pats “Pulkās”, kur tagad ir meita Dace (Rukšāne-Ščipčinska. – Red.) ar savu ģimeni. Bija atkal Ziemassvētku laiks, šķirstīju savu piezīmju grāmatiņu un rakstīju apsveikumus radiem un draugiem, aizsūtīju arī Gunai. Saņēmu pretim uzaicinājumu atbraukt ciemos uz kafiju Cēsu muzejā, kur viņa strādāja. Aizbraucu. Guna vēl tagad stāsta, kā es ziemas vidū uz randiņu ierados gumijas zābakos un prastā plašķītī. Tādām lietām nekad neesmu pievērsis lielu uzmanību.
Pirms intervijas gan steidzāties pārģērbt darba drēbes.
Teikšu tā – uz koncertu vai teātra izrādi, arī restorānu vienmēr būšu uzvalkā. Nespēju saprast, kā tādās vietās var nākt prastā apģērbā.
Kas jūs Gunā piesaistīja?
Mēs tīri labi saprotamies. Viņa gan ir asāka, es vairāk uz kompromisiem. Kādreiz vēl strīdējos pretim, tagad pakļaujos, lai miers mājās.
Sievas vārdā esat krokusu nosaucis.
Tas ir Crocus gunae no Irānas. Diezgan daudzus nosaucu arī savu draugu vārdos.
Vai kā dārzkopim jums ir palīgi vai mācekļi, kas nākotnē varētu rūpēties par kolekciju?
Līdz šim nebija izdevies atrast nevienu, kas vēlētos turpināt manu darbu, – paša bērni negribēja, audžumeita mēģināja, bet izrādījās par grūtu, ja jāapvieno ģimenes mammas pienākumi un šis darbs. Kolekcijas paņem daudz laika, ilgus gadus siltumnīcās un dārzā pavadīju pat sestdienas un svētdienas, mājas dzīvei atliek maz uzmanības.
Tāpēc esmu priecīgs par neseno piedāvājumu, ko saņēmu no Botāniskā dārza (Latvijas Universitātes. – Red.) jaunā direktora Toma Andersona. Viņi būtu ļoti ieinteresēti daļu no manas kolekcijas pārņemt, piedāvāja uzbūvēt jaunu siltumnīcu. Pie manis uz Stalbi jau brauc jauni cilvēki, kopā stādām sīpolus, es viņiem rādu un mācu, kā tas viss darāms. Ir, protams, starpība, vai ar kolekciju strādā visu mūžu un zināšanas uzkrāj pamazām, vai tā nonāk maz pieredzējuša cilvēka rokās.
Sirds nedreb savu mūža darbu atdot svešiem cilvēkiem?
Tad jāprasa, kāda ir alternatīva?
Ar visu lielo aizņemtību kora dziedāšanai jums tomēr laiks atrodas.
To Gunīte ieteica. Koris ir mana atslodze un hobijs, līdzīgi kā bites. Jau jaunībā daudz tiku dziedājis, arī koros – esmu bass. Uz Straupes kori atnācu gadu pirms iepriekšējiem Dziesmu svētkiem.
Nevarētu teikt, ka esmu izcili labs korists, tā dziedāšana man dažkārt atkarīga no garastāvokļa – ir reizes, kad laižu diezgan greizi. Vislabākais joks sanāca vienā no pirmajām skatēm, kad tikai nesen biju sācis dziedāt. Diriģente saka, Jāni, tu šoreiz labāk tikai plāti muti, lai kaut ko nenojauktu. Pēc tam dzirdu, kā zālē par mani runā – ja visi korī tik emocionāli dziedātu, kā tas sirmais kungs pašā malā, pirmā vieta būtu garantēta!
Jānis Rukšāns
dārzkopis, sīpolpuķu kolekcionārs un selekcionārs
Dārzkopību mācījies Bulduru dārzkopības tehnikumā un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.
Viens no LTF dibinātājiem.
Latvijas Zinātņu akadēmijas bioloģijas zinātņu goda doktors.
Pasaulē lielākās krokusu kolekcijas īpašnieks.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Atzinības Krustu un Ministru kabineta balvu.
Precējies ar Gunu Rukšāni.
No pirmās laulības – divas meitas, četras mazmeitas.
