“Politika vienmēr ir personīga.” Mākslinieces Ingūna Skuja un Melisa Breidena kopā mākslā un dzīvē 1
INGŪNA SKUJA un MELISA D. BREIDENA vai arī mākslinieču duets “SKUJA BRADEN”. Viņu izstādes vienmēr ir notikumi un veidoto darbu stils – oriģināls, ne ar ko nesalīdzināms, pat provocējošs. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā plānotā vērienīgā šā tandēma izstāde “Samsāra” ar tēlniecības un glezniecības darbiem porcelānā, kas tapusi, atzīmējot 21 gadu kopš abu mākslinieču pirmās kopizstādes Rīgā 1999. gadā, šobrīd ir atcelta līdz 14. aprīlim. “LA” satikās ar māksliniecēm īsi pirms tam, lai runātu par to, kas palīdz gūt līdzsvaru šajā sarežģītajā laikā.
Vai tas, ka izstādei izvēlēts ar budismu saistīts nosaukums, liecina, ka arī pašas praktizējat budismu?
Melisa D. Breidena: Jā, mēs meditējam, 2004. gadā klosterī pieņēmām budisma baušļus – notika liela ceremonija. Lasām grāmatas par budismu. Kalifornijā, kur ir aktīvs templis, mana gleznošanas profesore kļuva par budistu garīdznieci. Kad kopā atgriezāmies tur no Latvijas, gājām pie viņas, un Ingūna palūdza, lai parāda, kā meditēt.
Man pašai tas nekad nebija ienācis prātā, tikai ar lielu interesi klausījos, ko stāsta par budismu, un nekad nebija vēlēšanās iebilst – tas ir ļoti neparasti, jo man vienmēr gribējies strīdēties pret visu citu reliģiju konceptiem.
Sākām meditēt, un dzīve sāka mainīties ļoti neparastā un brīnišķīgā veidā.
Ingūna Skuja: Man bija tieši tāpat, budisma pamatprincipi nekad nav radījuši pretestību. Kad lūdzu profesorei, lai parāda, kā meditēt, viņa man pirmoreiz pat īsti neatbildēja. Pēc tam uzzinājām, ka tā ir pieņemts – viņi atsaucas tikai tad, kad cilvēks jautā trešoreiz, jo tas norāda, ka tiešām ir interese, nevis vienkārši ziņkārība.
M. B.: Mēs arī apmeklējam retrītus, kur deviņas dienas klusējam – tas kārtu pa kārtai noloba smadzeņu pļāpāšanu, un tu sāc sevi patiešām sadzirdēt.
I. S.: Ļoti palīdz arī dharmas lekcijas, jo tajā stāvoklī klausies ar savu dziļāko būtību. Es nemaz nezināju, ka tas iespējams, tās burtiski ielīst tevī.
Vai budisms nesaduras ar mākslu? Budisma būtība galu galā ir atteikties no visām vēlmēm, bet māksliniekam visu laiku kaut kas jāvēlas…
M. B.: Nē, es domāju – svarīgi, kā tas, ko veido, saistīts ar tavu nodomu. Arī tas var būt veids, kā izpaust budisma mācību, dharmu, un, kad to dari, meditē, nedari to sevis dēļ.
Turklāt mēs strādājam kopā, vienmēr cenšamies attēlot konkrētu lietu – tas nav balstīts ego, veidojam kaut ko, kas neattēlo mūs pašas, ko tādu, kas ir ārpus un pāri mums.
Dzenbudisms vispār ir ļoti piemērots māksliniekam, jo, to praktizējot, viss liekais nokrīt,
paliek tikai darbs neatkarīgi no tā, vai roc kartupeļus vai zīmē seju. Sajūta ir tā pati – aiziet viss liekais, mēs esam pilnībā iekšā darbā, kas mums priekšā. Un, ja kādreiz es neesmu īsti iekšā vai Ingūna nav īsti iekšā, to uzreiz var just – darbs izskatās… ne īsti pareizi.
Kā sadalāt darbus? Vai, piemēram, Melisa atbild par zīmējumu, bet Ingūna – par formu?
I. S.: Nē, nē. Vispirms rodas ideja, un tad tā jāpasniedz otrai – parasti Melisa man stāsta angliski, es viņu nesaprotu, jo tā nav īsti mana valoda. Tad es uzzīmēju, kā esmu sapratusi, bet Melisa pasaka, ja redz ideju citādi.
Tad mēs sākam taisīt divus darbus vienlaikus un novērtējam, ko pielikt, ko atņemt.
M. B.: Tas ir brīnišķīgi, jo
es mīlu labot Ingūnas kļūdas, bet viņai patīk labot manējās,
un beigās tas ir pavisam cits, trešais darbs. Un, jo pārliecinātākas mēs esam, jo stiprāks kļūst darbs.
I. S.: Jā, otra kļūdas parasti redzēt ir vieglāk nekā savējās, tādēļ ļoti palīdz tas, ka strādājam viena otrai pretī. Mums arī gaume sakrīt, estētiskā izjūta ir līdzīga. Tam ir liela nozīme – ja gaume nesakrīt, kopā strādāt nav reāli. Un mēs arī ļoti uzticamies viena otrai.
M. B.: Es arī īpaši nesatraucos par mākslinieka ego, jo tas viss nav reāls.
Atzinība, slava, nauda – tā visa ir samsāras daļa,
kas nāk un aiziet, kā viļņi uz ūdens.
Taču jūsu darbi bieži tiek izstādīti daudzās valstīs, iepirkti, jums ir bijuši lieli pasūtījumi.
M. B.: Ir patīkami saņemt atzinību. Esmu ļoti iepriecināta par šo izstādi, jo zinu, ka cilvēkiem katram būs atšķirīga attieksme – tas, kas vienu iepriecinās, sajūsminās, citu satrauks.
Man visvairāk patīk tā sajūta, ka cilvēki saskata manos darbos kaut ko pavisam citu, ko tādu, ko es pat neesmu spējusi iedomāties.
Liela daļa jūsu darbu izskatās politiski, sociālpolitiski kritiski…
M. B.: Jā, jo tas viss, ko attēlojam, pastāv reālajā pasaulē.
I. S.: Politika ir personīga.
M. B.: Tieši tā, politika ir viss, kas ar mums notiek. Mums ir provokatīvi darbi? Mēs dzīvojam ellišķīgi provokatīvā pasaulē, politika nav nekas ārpus mums, ikvienam jāuzņemas atbildība par to, kas notiek pasaulē, lai nav tā, ka lielie naudasmaisi visu apēd. Mūs satrauc lietas, kas notiek apkārt, un mēs to parādām savos darbos. Cilvēki domā, ka mēs speciāli izdomājam kaut kādu tēmu, speciāli taisām politiskus darbus. Bet tā nav, mēs to nedarām speciāli, vienkārši pasaule ir politiska.
I. S.: Melisa ļoti daudz zina un runā, viņas izglītība ir daudz dziļāka nekā man. Viņa studēja glezniecību, kino producēšanu, sieviešu studijas.
Latvijas Mākslas akadēmijā iemāca klasiski forši uztaisīt priekšmetus, bet nekāda dziļāka domāšana, filozofija mums mācīta netika.
Kopā ar Melisu man nekad nav bail iet uz prezentācijām, jo zinu, ka viņa spēs visu pastāstīt un pamatot, un visi teiks – ā, cik tas ir interesanti, cik labi! (Abas smejas.)
Vai zināt, kura izstādes daļa man šķiet visinteresantākā?
M. B.: Kura?
“Cilvēki, ko mēs pazīstam, kurus mēs gribētu pazīt, un cilvēki, kurus mēs vairs negribam zināt”.
I. S.: Tā ir liela kolekcija, gribam savākt pavisam simts portretus. Šos darbus esam taisījušas kopš žurnāla “Santa” 20 gadu jubilejas. Toreiz Inese Baranovska kūrēja izstādi “Sievietes telpa”, un izdomājām, ka taisīsim to sieviešu portretus, kas piedalās izstādē, un vēl citas klāt.
Kopš tā laika visu laiku kādam vajag šķīvi, kādam vajag pateikties, tad sākām veidot suņu portretus – tie ir vislabākie (smejas).
M. B.: Pirmā reize, kad taisījām portretus, bija 2007. gadā, kad dzīvojām rezidencē Sitkā.
I. S.: Jā, tā ir ļoti īpaša rezidence, ekskluzīva vieta māksliniekiem. Četrus mēnešus dzīvojām pie okeāna, tur var redzēt, ka zemeslode tiešām ir apaļa. Tur sākām veidot portretus uz tādiem kā porcelāna olīšiem, tos arī varēs redzēt šajā izstādē.
Ekspozīcijā viss būs vienā katlā, mazie darbiņi pamīšus ar lielajiem, un
katrs varēs domāt, pie kuras grupas viņš pieder, jo arī dzīvē mēs esam samesti vienā katlā, un jādzīvo ir.
M. B.: Un tas jau nav tikai uz āru. Ir arī manis pašas aspekti, kurus gribu sevī pazīt, un ir tādi, kurus vairs sevī negribu pazīt – dusmas, aizkaitinājums –, no tā būtu labi tikt vaļā.
Tāpat Ingūna – es viņu ļoti gribu pazīt, bet ir kaut kādas daļas, aspekti, kurus vairs negribu, jo nu jau pietiek (abas smejas).
Pieminējāt simts portretus, bet tie jau nav vienīgie darbi. Vai sekojat līdzi, cik pavisam šajos gados mākslas darbu tapis?
M. B.: Es domāju, šobrīd tie jau ir vairāk nekā 3000 darbi.
I. S.: Neviens jau uzskaiti neveic. Iliāna Veinberga (Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja. – L.K.-Š.) teica, ka mums vajag asistentu, kurš veidotu katalogu. Ja to grib darīt, tad ir pēdējais laiks.
Tik liela izstāde, kā iecerētā, mums diezin vai vairs būs –
tie darbi savākti kopā uz šo brīdi, bet kur tie katrs pēc tam aizies… Mēs arī gribam pielikt punktu šim periodam un sākt kaut ko citu.
M. B.: Mūsu lielākā problēma ilgu laiku bija tā, ka ikreiz, kad vērām vaļā krāsni, atbrauca cilvēki un labākos darbus nopirka burtiski vēl karstus – tik ātri, ka daudziem mums pat nav fotogrāfiju.
Tagad mēs vairs neļaujam tā darīt, sakām: jūs tos nevarat uzreiz dabūt, mēs vispirms nofotografēsim! Uz vecumdienām esam kļuvušas gudrākas (smejas).
Bet tā visa ir samsāra, ka pieļaujam kļūdas.
Ingūna, sacījāt, ka vēlaties pielikt punktu šim periodam un sākt ko citu. Vai tas būs tik pilnīgi cits, ka nebūs arī saistīts ar porcelānu?
I. S.: Keramika – noteikti, bet varbūt arī gleznošana. Melisai arvien vairāk gribas gleznot, jo porcelānā ir daudz vilšanās.
Porcelānā visgrūtāk ir dabūt portretisko līdzību, jo darbs ir ar glazūrām, tas nav nekāds zīmulis, turklāt vēl karstums – tas ir ļoti liels profesionāls izaicinājums, jo portrets var nesanākt, un tad viss darbs vējā.
Glezniecībā vari radīt tieši to, ko esi iecerējis.
Izstādē varēs noskatīties arī vienu filmu, Melisa domā, ka turpmāk vairāk ies šajā virzienā.
M. B.: Tas ir ļoti interesants stāsts. Mēs trīsarpus gadus rūpējāmies par Ingūnas mammu, dokumentējām viņas mūža pēdējās dienas, vēl neapzinoties, ka tās ir pēdējās. Un pēc viņas nāves izveidojām masku.
Tā būs izvietota aiz altāra, jo budistu svētvietās relikviju šķirsts vienmēr glabājas aiz altāra, un tur būs arī filma. Mums pašām būs ļoti interesanti, kā tas viss strādās kopā. Jo pagaidām tas ir tikai koncepts.
I. S.: Ļoti laba sajūta, jo pirmo reizi izstāde top ar tik lielu atbalstu – Valsts kultūrkapitāla fonda līdzfinansējums, profesionāla scenogrāfija, strādā cilvēku grupa. Līdz šim visās izstādēs mēs pašas to visu taisījām, un tas šķita tāds… amatnieka līmenis. Ne jau visi mākslinieki piedzīvo izstādi ar kuratora aci.
