Foto – Timurs Subhankulovs

– Krievijā kā nacionālistus saprot citu flangu, un viņu vidū ir arī Putina kritizētāji. Prezidents ir tas, kas nepieļauj, lai varu pārņemtu nacionālisti. Tie rīko maršus “Krieviju krieviem”, un, šiem spēkiem nākot pie teikšanas valstī, kur ir izteiktas un stipras tatāru, Kaukāza tautu, čečenu minoritātes, pieklājīgi sakot, būs lieli sarežģījumi. Krievijā vara nevar atļauties nekādu krievu nacionālismu daudzu tautību valstī ar miljonu minoritātēm. Esošā vara to saprot.

E. Līcītis: – Jautājumi par pilsētas saimniecību. Sakarā ar iespējamo ceļu satiksmes noteikumu maiņu, ka velosipēdistiem turpmāk jāpārvietojas pa ielu braucamo daļu, cēlusies vētraina diskusija. Kāda turpmāk būs Rīgas domes politika, kas līdz šim bija riteņbraucējiem labvēlīga?

– Praktiskā daļā turpināt attīstīt veloceliņu infrastruktūru, rast vietas, kur braukt ar riteni Rīgas centrā – piemēram, K. Barona ielā. Tur, kur ir iezīmētas joslas, ar velosipēdu pa ietvi braukt nedrīkst. Taču riteņbraucējus nedrīkst izstumt uz brauktuves intensīvas plūsmas ielās, piemēram, Čaka ielā, kur pārvietošanās ir ļoti bīstama. Tur viņi varēs palikt uz ietves – paturot prātā, ka gājējs arī grib justies droši. “Politiskā” ziņā – velosatiksme Rīgā arī turpmāk tiks veicināta.

– Otrs – kas jums ar tām mežacūkām?

– Vairojas un priecājas! Aizgājušas pat līdz Brīvības piemineklim, rakājušās kapos. Pats par sevi fakts, ka mežacūkas iejutušās pilsētā, no vides viedokļa ir apsveicami…

– … mežs ienāk pilsētā!

– Tas ir apliecinājums, ka Rīgas mežu masīvi ir tīri, vide piemērota dzīvām radībām.

– Kā parādījās pirmās ziņas par mežacūkām Rīgā, viena no Krievijas televīzijām izvirzīja hipotēzi, ka NATO karaspēka un tanku manevri Ādažos izdzinuši cūkas no parastajām dzīves vietām. Tā varētu būt?

– Nē, tās ir mūsu, Rīgas mežacūkas, kas te vēsturiski iedzīvojušās. Viena kolonija migrē Biķernieku meža reģionā, otra dzīvo Vecmīlgrāvja galā, kontrolē iekšpagalmus daudzdzīvokļu namos. Rīgā šaudīties nedrīkst. Zaļā morāle arī liedz iznīcināt savvaļas “mierīgos dzīvniekus”. Runā, ka viegli cūkas iemidzināt un izvest no pilsētas. Bet ej nu noķer mežacūku, trāpi un tad gaidi, kad un kur zāļu lādiņš iedarbosies. Man nav lielas sapratnes un risinājuma, ko īsti darīt.

– Jūs taču jautājāt padomu medniekiem.

– Viņi stāsta, ka varētu mēģināt akurāti izķert mežacūkas.

– Praids tuvojas Rīgai! Būs krāšņs gājiens, kur piedalīsies daudz cilvēku. Ko pilsētas vadība iesāks?

– Daudzi rīdzinieki to ievērojuši, zvana, lai taču dome novērš šādus pasākumus Rīgā. Taču mums nav nekāda tiesiska pamatojuma praida gājienu nesaskaņot vai aizliegt. Tās ir konstitūcijas dotās pulcēšanās brīvības. Ja kādam tas nav pieņemami, tad jāiet piketēt pie Saeimas, jo tur tiek pieņemti likumi.  Līdz ar to varam pieņemt zināšanai, ka praids būs, un viss. Kardinālam Pujatam bija skaidra pozīcija – viņš aicināšot savas konfesijas ticīgos praida laikā pilsētas centru pamest. Tā arī parādīšot ticīgo cilvēku attieksmi.