Māris Zanders: Pareizāk būtu, ja partiju vecbiedri paietu malā 4
Rosīšanās mūsu labēji centrisko politisko grupu flangā ir, protams, saistīta ar Saeimas vēlēšanām nākamgad, tomēr nevarētu teikt, ka šādi savas vietas meklējumi ir kaut kas specifisks Latvijai.
Vispirms par jauna politiskā spēka izveidi, kas esot “Vienotības” t. s. sešnieka plānos. Lai kā liktos, ka šajā valstī jau tā partiju par daudz, politiķiem ir tiesības mēģināt uzrunāt vēlētājus, radot jaunu platformu. “Vienotības” ietekmes ziedu laiki gan pagājuši, bet kā salīdzinājums prātā nāk Japānā pie varas ilgstoši esošie liberāldemokrāti, no kuriem laiku pa laikam nošķiras ar partiju neapmierinātie. Hronoloģiski pēdējā šāda grupa šomēnes pārliecinoši uzvarēja pašvaldību vēlēšanās Tokijā. Līdzīgi procesi ir novēroti Itālijā, Malaizijā, Argentīnā, Meksikā u. c. Cita lieta, ka promgājēji nereti ir dilemmas priekšā: no vienas puses, jauna sākuma pieteikuma loģika paredz, ka “vecie” politiķi dod vietu “jaunajiem”, un, cik noprotams, Ilze Viņķele ir šādam solim gatava; no otras puses, politiķa atpazīstamība ir pietiekami būtisks elements, līdz ar to jebkurā jaunā projektā ir jāuztausta līdzsvars starp vēlmi demonstrēt “sākšanu no baltas lapas” un iespēju norādīt uz kādu politisko pieredzi. Citiem vārdiem sakot, jauna politiska projekta veiksme ir lielā mērā atkarīga no spilgtu līderu esamības, bet ar spilgtajiem līderiem parasti ir tā, ka viņiem bieži jau ir pamatīgs pagātnes “mantojums”.
Izskanējis aicinājums “Vienotībai”, “Latvijas attīstībai” (“LA”), Latvijas Reģionu apvienībai (LRA) un Jaunajai konservatīvajai partijai (JKP) apvienot spēkus. JKP vilināšana uz šādu kombināciju ir pilnīgi bezjēdzīga, jo šī grupa sevi tieši pozicionē kā alternatīvu un no tās interešu viedokļa pusgadu, gadu vēlāk iekļaušanās kādā kopējā platformā ir pilnīgi neloģiska.
Interesantāka ir situācija ar “Vienotību”, “LA” un LRA, jo te idejā par spēku apvienošanu zināma loģika ir. Tiesa, loģika nenozīmē tai atbilstīgu rīcību. Virknē valstu – piemēram, Ungārijā, Gruzijā, – ir situācija, kad pastāv grupa partiju, starp kurām nav radikālu pretrunu, toties ir zināmā mērā kopīgi, spēcīgi pretinieki politikā; varētu likties, ka tas veicinās ciešākus sadarbības procesus, bet tā nenotiek. Kādēļ? Ja kāda no partijām pie varas ir bijusi, cita – ne, tad pēdējai nav dižas vēlmes apvienošanās gadījumā uzņemties zināmu atbildību par jauno partneru padarīto un nepadarīto. Ja runājam par Latvijas situāciju, šo šķērsli, iespējams, būtu vieglāk pārvarēt, ja “Vienotība” publiski atzītu kļūdas savā darbībā, turklāt ne jau daudzkārt dzirdētās par iekšējo “kadru politiku”. Vienlaikus “kadri” ir tuvināšanās procesu apgrūtinošs faktors, jo potenciālie partneri sāk viens otram vēstīt, ka “tam (tai) nu gan nav vietas” jaunajā platformā, šis “kāds (kāda)”, protams, ir bezgala sašutis par to – kaut kas līdzīgs kandidātu sarakstu veidošanas procesam, tikai vēl sakāpinātākā formā, jo iekšējā konkurence ir vēl lielāka. Protams, var attraukt, ka tik traki nav, jo pašai “Vienotībai”, savulaik izveidojoties no vairākiem politiskajiem projektiem, nepieciešamā kompromisu meklēšanas pieredze ir. Tomēr atļaušos teikt, ka varen labs rezultāts patiesībā tas nebija, par ko arī liecināja un liecina dažādie grupējumi “Vienotībā” šodien.
Jebkurā gadījumā nav loģikas runāt par minēto trīs grupu saplūšanu vienā, reālāks scenārijs būtu kopīgi saraksti. Arī šādā versijā būs t. s. individuālās kampaņas un jauniegūto partneru slēptas klupināšanas, tomēr a) tādas būtu arī vienas partijas izveides gadījumā, b) strukturāli saglabājot patstāvību, grupu dalībniekiem ir psiholoģiski, manuprāt, vieglāk tuvināšanos neuztvert kā savas grupas neveiksmes apliecinājumu. Partiju – arī ideoloģiski radniecīgu – tuvināšanās vienmēr ir ļoti sarežģīts process, un tajā neiztikt bez iesaistīto grupu pieredzējušāko cilvēku līdzdalības. Tomēr, manuprāt, pēc, ja tā var teikt, attiecību noskaidrošanas un ierastās nenomedīta lāča ādas dalīšanas pareizāk būtu, ja vecbiedri paiet malā, dodot lielākas pilnvaras tiem politiķiem, kuriem nav tādas savstarpējo politisko attiecību raibās vēstures.
