Politika, kas ne visiem ir izdevīga. Saruna ar zemkopības ministru Kasparu Gerhardu 20
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms dažām nedēļām intervijā “Latvijas Avīzei” “Zemnieku saeimas” valdes loceklis Mārtiņš Trons asi kritizēja zemkopības ministru Kasparu Gerhardu un viņa īstenoto lauksaimniecības politiku. Šajā intervijā ministrs atbild uz kritiku un skaidro pašreizējo un nākotnes lauksaimniecības politiku.
Jūs esat saskāries ar samērā neparastu situāciju ministra darbā, proti, viena jūsu nozares organizācija publiski asi kritizē jūsu darbu.
K. Gerhards: Ja runājam par zemkopības nozari, tad līdzīgs precedents jau ir bijis – 2008. gadā tā pati “Zemnieku saeima” (“ZS”) agresīvi kritizēja zemkopības ministru Mārtiņu Rozi.
Viņš demisionēja. Taču, ja runājam par pašreizējo situāciju, tad pirmais jautājums, kas būtu jāuzdod, – kāpēc šī kritika izskan tieši šobrīd, kad notiek jaunās valdības veidošana, un nekas līdzīgs nav skanējis iepriekšējo četru darbības gadu laikā? Atbilde uz šo jautājumu mūs neizbēgami noved pie politikas.
Kas ir “Zemnieku saeima”? Tā ir organizācija, kurā, neapšaubāmi, ir kompetenti nozares eksperti, taču vienlaikus tā nozares kontekstā ir samērā neliela organizācija. Viņu pārstāvētie 800 biedri nav skaita ziņā pat salīdzināmi ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi, Zemnieku federāciju, kas pārstāv mazos un vidējos zemniekus, bioloģisko lauksaimnieku asociāciju, biteniekiem un citiem – tās visas ir daudz lielākas apvienības, un neviena no tām nav pievienojusies “ZS” viņu kritikā.
Arī atsevišķi “ZS” pārstāvji publiski pauduši, ka nepiekrīt tās valdes paziņojumam, norādot, ka tas nav bijis vienbalsīgs. Bez tam “ZS” kritika samērā precīzi saskan ar atsevišķu politisko spēku izteikumiem tieši pēc vēlēšanām. Zināms arī, ka “ZS” līderis Juris Lazdiņš ir startējis pašvaldību vēlēšanās no Latvijas Reģionu apvienības. Tādēļ es iemeslu “ZS” izteikumiem meklētu gan politikā, gan saistībā ar ministrijas īstenoto politiku zemkopībā, kas virknē jautājumu atšķīrās no iepriekšējās.
Ja saprotu jūs pareizi, tad, jūsuprāt, zemkopības nozarē īstenoto politiku kritizēt nav iemesla?
Nozarē ir īstenota konsekventa politika, kas atbilst virknei Nacionālās apvienības uzstādījumu, tostarp, piemēram, atbalsts mazajiem ražojošajiem zemniekiem. Šis atbalsts gan nebija ļoti liels, tomēr 2021. gadā vien 14 tūkstoši saimniecību to ir izmantojušas un saņēmušas. Puse no tām atrodas Latgalē. Šo atbalstu “ZS” ir kritizējusi jau agrāk, uzskatot, ka šos budžeta līdzekļus būtu bijis pareizāk izmantot kaut kam citam – tādēļ kaut kādi nozares politikas elementi kritikā, protams, ir.
Lai izprastu vispārējo kontekstu, būtu jāsaprot, ka Eiropā šobrīd mainās lauksaimniecības politika. Mēs vēl šobrīd dzīvojam ar tiem politiskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti pirms 2014. gada. Taču šobrīd šī politika mainās, un pagājušā gada vasarā pēc smagām diskusijām tika apstiprināta jauna Eiropas lauksaimniecības politika, kas stāsies spēkā no jaunā gada. Izmaiņās, ko tā ievieš, ir divi lieli virzieni.
Pirmais saistīts ar pārmetumiem, kurus sabiedrība veltīja iepriekšējai lauksaimniecības politikai, proti, ka atbalsts lauksaimniecībai ir ļoti nevienmērīgi sadalīts – 20% zemnieku saņem 80% atbalsta. Tā tas nevarēja turpināties, un tādēļ ir atrasti vairāki risinājumi.
Pirmais no tiem ir tiešmaksājumu griesti, kas Latvijas gadījumā nosaka, ka neviens nevarēs tiešmaksājumos saņemt vairāk kā 100 tūkstošus eiro gadā. Arī par to bija asas diskusijas, bija organizācijas, kas uzstāja uz daudz zemāku līmeni – 60 tūkstošiem eiro, savukārt citi, tostarp arī “Zemnieku saeima”, uzskatīja, ka šis līmenis ir pārāk zems un ierobežojošs. Vienojāmies par 100 tūkstošiem.
Otrs risinājums – pārdalošais maksājums, kas nosaka, ka par pirmajiem apstrādātajiem hektāriem lauksaimniecības zemes atbalsts būs lielāks. Par platību no trijiem līdz 30 hektāriem varēs saņemt 53 eiro 2023. gadā, kas pieaugs līdz 61 eiro 2027. gadā par hektāru, bet no 30 līdz 100 hektāriem atbalsts būs tikai ~ 12 eiro par hektāru. Arī par šo jautājumu viedokļi ir dalījušies, un vairākas organizācijas iestājās par to, ka pārdalošo maksājumu nevajadzētu attiecināt uz lielajām lauku saimniecībām.
Proti, notiek visaptveroša lauksaimniecības politikas maiņa un ne visiem tā ir izdevīga – daļa kritikas droši vien saistīta arī ar to.
Kādu rezultātu minētā lauksaimniecības politikas maiņa cenšas sasniegt? Šķiet, ka vairāk mazo un vidējo saimniecību. Bet vai tad lielākas lauku saimniecības nav ekonomiski efektīvākas?
Ja to izvirza par galveno kritēriju, tad jums taisnība, taču tad jārēķinās, ka samērā drīz nonāksim pie situācijas, kas būs līdzīga Argentīnai. Proti, lauksaimniecībā dominēs 20–30 tūkstošus hektāru lielas saimniecības vai vēl lielākas, bet mazajiem un vidējiem zemniekiem vietas vairs nebūs.
Būtu jāsaprot, ka tad, kad veidoja Eiropas Savienību, viens no pīlāriem tās veidošanā līdztekus kopējai tirdzniecības politikai, ogļu un tērauda savienībai un citām bija arī kopējā lauksaimniecības politika. To veidoja cilvēki, kas bija pārdzīvojuši Otro pasaules karu un zināja, kas ir bads un trūkums.
Tādēļ kopējās lauksaimniecības politikas pamatos ir likti pārtikas apgādes drošības principi un vienlaikus arī atbalsts Rietumeiropai raksturīgajām ģimenes lauku saimniecībām un dzīvei laukos. Proti, ekonomiskā efektivitāte nekad nav bijis vienīgais lauksaimniecības politikas kritērijs.
Un Krievijas iebrukums Ukrainā, kas uz kādu laiku izņēma no pasaules graudu tirgus 34% graudu, kurus ražo Krievija un Ukraina, demonstrē šīs politikas veiksmīgumu, jo pārtikas apgādes drošība Eiropā ne uz mirkli nav tikusi apdraudēta un Eiropa ir viens no vadošajiem pārtikas eksportētājiem pasaulē. Citos pasaules reģionos situācija nebūt nav tik labvēlīga.
Pastāvot strīds par atbalsta politiku, kas esot vienāda gan ražojošajiem zemniekiem, gan arī tiem, kas tiek dēvēti par dīvāna zemniekiem.
Tā ir izpausme lielo zemnieku domstarpībām ar mazajiem un vidējiem. Nenoliedzami, tur ir bijuši konflikti, kas risināti pēdējo četru gadu laikā. Lielā mērā tieši tādēļ no 1. janvāra tiek ieviests arī “aktīvā lauksaimnieka” statuss, kura saņemšanai būs jāatbilst vienam no septiņiem kritērijiem – jāražo noteikts lauksaimniecības produkcijas daudzums vai jābūt vismaz vienai liellopa vienībai uz noteiktu zemes platību, vai noteiktam nodarbināto skaitam un citiem.
Kopumā problēma radusies iepriekšējās nemērķētās lauksaimniecības atbalsta politikas dēļ. Esam mēģinājuši šādu aktīvā lauksaimnieka statusu ieviest arī Eiropas līmenī, bet tas nav izdevies, jo vecās ES valstis tik strikti nenodala – viņi atbalsta ne tikai ražošanu laukos, bet arī dzīvi laukos kā tādu.
Jūs jau pieminējāt, ka jaunai Eiropas lauksaimniecības politikai ir divi lieli virzieni. Nojaušu, ka otrs virziens būs saistīts ar Zaļo kursu un pielāgošanos klimata pārmaiņām. Latvija neesot gatava Zaļā kursa īstenošanai – neesot veikti pētījumi, neesot notikušas pietiekamas diskusijas.
Par politikas virzieniem nojaušat pareizi. Kas attiecas uz diskusijām un informācijas apmaiņu nozares ietvaros – kategoriski nepiekrītu. Nozares ietvaros ir organizētas apmēram 60 dažādas darba un tematiskās grupas, kas strādāja pie jaunās Kopējās lauksaimniecības politikas Latvijā, t. sk. ar Zaļā kursa jautājumiem. Esam diskutējuši ar nozares organizācijām šos jautājumus un nosacījumus no dažādiem skatupunktiem.
Kas attiecas uz atbalstu, tad, kā jau minēju, pagaidām vēl dzīvojam saskaņā ar politiku, kas apstiprināta iepriekšējās desmitgades sākumā. Lai gan arī tās ietvaros ir bijis pieejams atbalsts, kas virzīts Zaļā kursa īstenošanas vajadzībām, tomēr būtiskāks atbalsts būs pieejams no nākamā gada.
Jūs tiekat kritizēts arī par dažādiem ministrijas darba organizācijas aspektiem – gan to, ka dokumentu aprite notiekot caur viena konkrēta cilvēka, jūsu biroja vadītāja, rokām, gan arī par nepietiekamu darba grupu un sanāksmju organizēšanu nozares pārstāvjiem…
Ziniet, es esmu valsts pārvaldē izaudzis no jaunākā referenta līmeņa līdz ministram, citu tādu cilvēku valsts pārvaldē daudz nav un diez vai “ZS” var dot man padomus, kā organizējams ministrijas darbs. Domāju, ka viņu neapmierinātības iemesls slēpjas tajā, ka vairāku agrāko ministru laikā šīs organizācijas pārstāvjiem bija daudz lielākas iespējas iet tieši pie ministrijas departamentu vadītājiem un stāstīt, kādi lēmumi būtu jāpieņem un kā būtu jāveido politika.
Šāda prakse, manuprāt, ir kategoriski nepieņemama. Mēs dzīvojam parlamentārā demokrātiskā republikā, ministru apstiprina visas tautas ievēlēts parlaments, un viņš nāk amatā ar noteiktu politisko programmu, kas formulēta valdības deklarācijā. Nedrīkst būt tā, ka nelielas grupas, sabiedriskās vai nevalstiskās organizācijas uzkundzējas un diktē, kā ministrijai būtu jāstrādā un jāveido politika! Vēl pagājušajā nedēļā Valsts prezidenta organizētajā konferencē izskanēja doma, kurai es pilnībā piekrītu. Tā ir – ministrs nav nozares lobijs, ministrs ir sabiedrības lobijs nozarē. Diemžēl ne vienmēr Latvijas politiskajā praksē tā ir.
Teiktais nenozīmē, ka ministrijām nebūtu jāsadarbojas ar sabiedriskajām un nevalstiskajām organizācijām. Un šāda sadarbība arī notiek – lielākais Zemkopības ministrijas sadarbības partneris ir Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome, kas apvieno vairāk nekā piecdesmit dažādas lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes organizācijas, kas kopā pārstāv gandrīz 10 tūkstošus biedru no visiem reģioniem. Man nezināmu iemeslu dēļ “Zemnieku saeima” šīs organizācijas darbā nepiedalās.
Vai atbilst patiesībai pārmetums, ka no 2023. gada platību maksājumi zemniekiem samazināsies no 140 eiro par hektāru līdz 85 eiro par hektāru? Turklāt Lietuvā un Igaunijā tā neesot noticis…
Kas attiecas uz notiekošo Lietuvā un Igaunijā, tad šie apgalvojumi ir tālu no patiesības. Diezgan bieži esam slikti informēti par tur notiekošo. Ja runājam par platību maksājumiem kopumā, tad jā – ja zemnieks neko papildus nedara, tad platību maksājumi samazināsies. Taču jaunā lauksaimniecības atbalsta sistēma uzbūvēta tā, ka platību maksājumi veido tikai pusi no pieejamā atbalsta.
Ir pieejama vēl otra puse – par dažādu labo prakšu ievērošanu, augu sekas un dažādu ekoloģisko prasību ievērošanu, augsnes uzlabošanu, aizsargjoslu ievērošanu gar ūdeņiem u. tml. Jāpiebilst, ka vairums lauksaimnieku šādas darbības veic jau šobrīd.
Svarīgākais, ko izdevies panākt, ir pieaugums atbalsta maksājumiem – šobrīd Latvijas lauksaimniekiem tiešo maksājumu likme ir tikai 66% no ES valstu vidējā atbalsta, bet 2027. gadā tā sasniegs 80% no vidējā, proti, pieejamais atbalsts palielināsies, nevis samazināsies. Par 44% pieaugs Latvijas tiešmaksājumu aploksne, un kopumā atbalsta apjoms Latvijas zemniekiem pieaugs par 25% – tas ir trešais lielākais pieaugums Eiropā, atpaliekot tikai no Maltas un Horvātijas. Starp citu, igauņiem un lietuviešiem tik daudz panākt nav izdevies.
Lai zemniekiem vieglāk būtu aptvert jaunās atbalsta sistēmas iespējas, izveidots speciāls kalkulators, kas ļauj saprast, kādu atbalstu iespējams saņemt, turpinot strādāt tāpat kā līdz šim, bet kādu – ieviešot dažādas pārmaiņas. Tas pieejams ZM mājaslapā.
Var just, ka lauksaimniekiem raizes sagādā gan tas, ka kara dēļ vairs nav pieejami samērā lētie Krievijas un Baltkrievijas minerālmēsli, gan arī tas, ka arvien sarežģītāka kļūst situācija ar augu aizsardzības līdzekļiem ES. Ko ministrija darījusi, meklējot alternatīvas?
Savu iespēju robežās esam augu aizsardzības līdzekļu jautājumā darījuši visu, ko spējam, un mūs ir atbalstījis arī ES lauksaimniecības komisārs, vienas no lielākajām lauksaimniecības valstīm, Polijas, pārstāvis Janušs Voicehovskis.
Problēma slēpjas tajā, ka augu aizsardzības līdzekļu lietojums Eiropas rietumu daļā un austrumu daļā atšķiras par vairākām reizēm. Jā, Eiropas austrumu daļā pieaug augu aizsardzības līdzekļu lietošana, taču tā pieaug no zema līmeņa. Savukārt Rietumeiropā tā nepieaug, taču vairākkārtīgi pārsniedz apjomus, kurus izmanto Austrumeiropā un Centrāleiropā. Jāatzīst, ka šis ir sarežģīts jautājums, kura risināšanā vēl gaidāmas smagas diskusijas.
Kas attiecas uz minerālmēsliem, tad līdz šim galvenie minerālmēslu izmantotāji, lielie graudu audzētāju kooperatīvi, ir lepojušies ar to, ka viņiem ir efektīvas organizācijas, kas pašas slēdz līgumus un pērk minerālmēslus. Ja tagad tiek izteikta vēlme, ka būtu nepieciešams valsts organizēts minerālmēslu iepirkums, tad tas ir jaunums.
Katrā ziņā ministrijā esam redzējuši, ka, nosēdinot pie viena galda minerālmēslu izplatītājus un minētos kooperatīvus, liels entuziasms manāms nav bijis, jo graudu kooperatīviem ir jau izveidoti savi partneri un piegādes kanāli.
Problēma, protams, slēpjas minerālmēslu cenās, kas gāzes cenu dēļ sāka pieaugt jau pagājušā gada rudenī un ko vēl vairāk veicinājis Krievijas karš Ukrainā un sankcijas. Iepriekš minerālmēslu izmaksas veidoja padsmit procentus no ražošanas resursu izmaksām, bet šobrīd, pēc dažādām aplēsēm, tie varētu būt 30 vai pat 40 procenti.
Eiropas Komisija lauza galvu par šīs problēmas risinājumu, un kaut kāds, gan ne pārāk liels, atbalsts ir bijis pieejams. Līdz šim no ES tie bijuši 4,2 miljoni eiro, kas piešķirti no Eiropas Komisijas ārkārtas pielāgošanās atbalsta ražotājiem primārajās lauksaimniecības nozarēs.
Zemkopības ministrija aprēķinājusi, ka problēmas risināšanai Latvijas mērogā būtu nepieciešams vēl papildu 40 miljonus eiro liels atbalsts lauksaimniekiem un vēl 20 miljoni pārtikas pārstrādātājiem. Tiek gatavots informatīvais ziņojums valdībai, un ceru, ka lēmums par šāda atbalsta piešķiršanu būs viens no pirmajiem jaunās valdības darbiem.
