Anda Līce: Uzturēšanās atļaujas – visjaunāko laiku indulgences 7
Reizēm, ieslēdzot internetu, ekrānā parādās: “Drošais savienojums neizdevās”. Varas un sabiedrības attiecībās šāda neizdošanās ir vērojama visus atjaunotās neatkarības gadus. Bet arī neizdošanās gadījumā ir savas sekas. Un kādas vēl!
Cik cilvēku ir aizbraucis no Latvijas, joprojām neviens nevar pateikt. Latvijā jau esot kļuvis par 118 ciemiem mazāk un daudzas teritorijas tiek sauktas par valsts nomalēm. Kādas gan te var būt nomales, ja, ievietojot Latviju, piemēram, Amerikas kontinentā, teritorijas ziņā tā būtu tikai tāda paliela priekšpilsēta? Atbilde uz jautājumu, kā tik maza valsts var nebūt pārskatāma un no kurienes nāk nepārejoša valsts institūciju mazspēja veikt savus pienākumus, nav tālu jāmeklē, pietiek uzmanīgi pasekot valsts pirmo personu izpausmēm publiskajā telpā.
Viens no piemēriem ir š. g. 9. februāra “Latvijas Avīzes” intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurā žurnālistiem tā arī neizdevās saņemt skaidru atbildi uz uzdotajiem jautājumiem. Kāda ir prezidenta apkārtne, ja viņš joprojām nezina, kas notiek Ukrainā? Interesanti, kā to izdodas uzzināt Igaunijas un Lietuvas pirmajām personām?
Paldies Latvijas radio par 3. februāra sarunu “Krustpunktā” ar žurnālistu Alekseju Grigorjevu, kurš lieliski pārredz notikumus gan Ukrainā, gan Krievijā un par tiem varētu pastāstīt arī valsts pirmajām personām. Paldies arī par atklātu sarunu ar eksprezidentu Valdi Zatleru, no šīs sarunas dažas lietas kļuva skaidrākas. Mums hroniski pietrūkst patiesības gan par lielajā, gan mazajā politikā notiekošo. Kaut vai, piemēram, jautājumā par uzturēšanās atļauju – visjaunāko laiku indulgenču pārdošanu. Politikas redzamā daļa diemžēl ir daudz mazāka par jebkura aisberga virs ūdens redzamo daļu, un tas izgaisina cerības, ka tuvākajā laikā sabiedrība spēs jelkādā veidā ietekmēt notikumus savā valstī. Un tomēr – tā kā visiem notikumiem ir sava kritiskā masa, tieši atsevišķa indivīda rīcība, ieskaitot arī nekā nedarīšanu, var kļūt par pēdējo pilienu.
Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš kādā intervijā teica: “Man Latvija sākas manī.” Kur Latvija sākas man, tas ir tests mums katram. Es klausos, kā daži ir iedegušies par pensijas pielikumu barikāžu dalībniekiem. Mīļie cilvēki, kāda gan atlīdzība mums pienākas par to, ka pildījām savu tiešo pienākumu? Mēs taču jau tolaik saņēmām visaugstāko balvu – neatkarību, cits jautājums, ko mēs ar to esam izdarījuši. Ne mazāk izbrīna ziņa, ka šogad ēnu dienā skolēni ēno arī alkohola ražotājus un azartspēļu biznesā iesaistītos. Nav brīnums, ka drošais savienojums neizdodas.
