Ronalds Briedis. Dzeja no krājuma “Zāles pret nemirstību” 0
***
Tempļa dievībām acīs vīd rūsa
Pūķi bantītē sasietām ūsām
Vēro salūtu Šambalas ielās
Paparaci ķer princeses smaidu
Naktīs neguļ – uz sienas laiž slaidus
Nospiež izsmēķus kafijas mielēs
Oroboro ap tukšumu griežas
Vaibstiem cauri vien tapešraksts spiežas
Palankīna logs aizklāts ar sietu
Paver spraudziņu moskītu tīklā
Bāla roka un noglāsta bikli
Pūķa galvu kas iznirst no lietus
***
Smejas pērtiķi bambusu birzī
Līst virs upes uz piestātni virzās
Skaļiem lozungiem nokārtās baržas
Izmirkušas līdz vīlītēm sievas
Saskrien templī šai sezonā dievi
Rāmi pārtiek no ēdienu smaržām
Plēvēm apsegtas letes kur uzlikts
Krāšņo masku klāsts mandalu puzles
Tūkstoš dzīvju zem zvaigznēm vēl skumt tiem
Bronzas Buda sūb lotosa pozā
Sārtie karogi ielās kļūst rozā
Gaisma nokāpj pa pagodu jumtiem
***
Tas opija pagrabiņš Vecrīgas ielā
Ar pīpēm ko pienes trīs austrumu sievas
Kur grimis tas šodien no kādām nu vielām
Top mākoņi kuros pa bulvāriem lieliem
Peld laipnie un viltīgie ķīniešu dievi
Vai ieklīst vēl Čaks piespraust vīstošu puķi
Pie frakas kā ordeni skumjām vai dzisis
Sen atspulgs no papīra laternām pūķi
Guļ tumsā un vienīgi pusaudzes skuķes
Vēl spiegdamas izskrien no melnās nakts mises
Kad galvaskauss nolaiž pār altāri bizi
BALTĀS APKAKLĪTES
III
Vienā lapā satilpst viss
Karjera un dzīves gājums
Grēku plūdus novērsīs
Aukstā ūdens skaitītāji
Arvien retāk griesti mirkst
Eiroremonts glābj un joga
Pildspalva ir sestais pirksts
Pāršūts cimds lai ielien roka
Nenokrīt pat matiņš tievs
Neapdrošināts pret riskiem
Ja mūs nesapratīs Dievs
Iztulkosim latīniski
***
Viesu namiņš upes labajā krastā
Vienīgā vieta visā Tokijā
Kur pasniedz liellopu gaļu
Vecajā Edo laika ēkā
Nesen ievilkta elektrība
Un vakaros var dzirdēt kā naktstauriņi
Sitas pret plānajām papīra sienām
Atstājuši lakādas kurpes pie ieejas
Četri Meidži perioda poēti
Sasēžas uz salmu paklāja
Salej kristāla glāzēs rīsu vīnu
Un turpina uz ielas uzsākto strīdu
Ar kādiem hieroglifiem
Jāatveido vārdi “impresionisms”
Un “beisbols” un vai mēnesi
Uz Japānu atveduši ķīnieši
Zem piesvīdušajiem cilindriem
Matu šķipsnas uz pieres
Atgādina galvai piesūkušās dēles
Pēc lietus sezonas
Pilsētu pārņēmusi neizturama tveice
Un šķiet pat cikādes
Ginka koku zaros griež zobus
Viens no viņiem iedomājas
Ka tur varētu sanākt kāds haiku
Taču atliek pensneju atpakaļ
Kad saimniece gaišā vasaras kimono
Atnes čurkstošos steikus
