– Jūsu dzeja ir skaniska un vizuāli telpiska. Iespējams, ka jūsos mīt gleznotāja vai mūziķa apslēpts talants… 0
– Nedomāju, ka pateikšu ko jaunu, apgalvojot, ka dzīvojam laikā, kad robežas starp žanriem un mākslas veidiem noārdās. Taču vienlaikus tas liek arī pamatus jauniem žanriem. Īpaši labi to var novērot populārajā žanru literatūrā, kas reizēm ir daudz precīzāks barometrs pārmaiņām nekā avangards. Par maniem apslēptajiem talantiem – tie noteikti neslēpjas glezniecībā vai vizuālajās mākslās kopumā. Mana māte bija keramiķe, bet pats zīmēju sliktāk par bērnudārza audzēkni. Dzejā ir iespēja to kompensēt, un par vizualitāti es tiešām piedomāju. Ar mūziku ir citādi – tā nāk no pašas valodas. Krājumā ir tikai viens dzejolis – triolets “Kad Gangas krastos gongi dārd…” –, kurā apzināti veidoju instrumentāciju. Taču tam blakus var atrast citu trioletu “Peld rozā lotoss…”, kurā arī saklausāma instrumentācija, kaut arī rakstot tāda netika veidota. Vienkārši teksts instrumentēja pats sevi.
– Jūsu sirdsdarbs ir Literārās akadēmijas kūrēšana. Vai komunikācija ar jaunajiem autoriem ietekmē radošo procesu?
– Kad pats sāku rakstīt, bija visai maz iespēju saņemt atsauksmes un padomus darbam ar tekstiem. Man paveicās, ka varēju kādu laiku ekspluatēt Jāni Rambu, sūtot viņam pa pastu biezas aploksnes ar saviem smērējumiem, bet tad viņš kļuva par Jāni Elsbergu un pielika šai lietai punktu. Tā ka, tiklīdz pavērās iespēja izveidot tam domātu programmu, tūlīt iesaistījos šajā procesā. No vienas puses, tas atņem laiku un spēku rakstīt ko pašam, no otras puses, tomēr dod arī jaunus stimulus. Reizēm palasi konkursam iesniegtos darbus un saproti, ka mest rakstīšanu pie malas laikam vēl nevajadzētu. Kāds iemanās rakstīt arī sliktāk par tevi. Citreiz redzi, ka jaunā paaudze demonstrē tādu virtuozitāti, ka ir jāsaņemas pašam.
