– Mani jūsu dzeja pārsteidz ne tik daudz ar lakonisma šarmu, stilizācijas āķīgumu, ironijas vai – šajā gadījumā – postironijas eleganci, kā ar prasmi lietot paradoksa poētiku un pasniegt dzīves nebūšanu pilno ikdienību dzejiski viegli. Vai rakstīt viegli ir viegli? 0
– Rokraksts parasti veidojas no organiski piemītošām īpatnībām, tām izkristalizējoties. Ironija, diemžēl vai par laimi, ir mana rakstura noteikta. Tas ir veids, kā instinktīvi reaģēju uz apkārtējo pasauli. Kad reflektēju par šo jautājumu, tā ir sevis pašizziņa. Šī procesa gaitā mana attieksme pret ironiju ir vairākkārt nomainījusies un transformējusies postironiskā skatījumā – ironijā par pašu ironiju. Viegluma izjūta drīzāk ir blakusparādība.
– Vairākkārt esat teicis, ka krājums ir kāds noiets dzīves posms un jūs var raksturot kā zinātkāru un erudītu dzejnieku. Iepriekšējā krājumā iedziļinājāties agelasta tēmas problemātikā, šajā galvenais uzstādījums ir Budas smaids. Vai esat jau atradis kādu jaunu, urķējamu tēmu nākamajam krājumam?
– Agelasta jeb nesasmīdināmās princeses tēma man ir centrālā visos krājumos. Savulaik Fransuā Rablē definēja cilvēku kā “dzīvnieku, kurš smejas”. Mani interesē cilvēks, kurš nesmejas. Iepriekšējā grāmatā sev uzdevu jautājumu – vai ironija ir savienojama ar kristīgo ētiku? Šoreiz uzstādījums bija cits – kāpēc tā ir savienojama ar budismu? Tēma izvērtās daudz plašāka, jo sāka veidot paralēles un pretstatus ar hinduisma, konfuciānisma, šinto un citu Āzijas tautām raksturīgo mācību priekšstatiem. Dīvainā kārtā tas atveda mani atpakaļ punktā, no kura visa mana rakstība sākās, vēl pirms “Asaru gāzes”, bet ar pavisam citu attieksmi pret aplūkojamo parādību. Es zinu, ka būs nākamais loks, un pat aptuveni nojaušu, kādā virzienā tas ies, bet šobrīd cenšos izbaudīt sasniegto tukšuma stāvokli. Galu galā starp manu pirmo un otro grāmatu pagāja četri gadi, starp otro un trešo – astoņi. Aritmētiskā progresija nosaka, ka nākamajai grāmatai jāiznāk pēc sešpadsmit gadiem, tā ka laiks vēl ir.