“Politbirojam 2.0” svarīgākais ir saglabāt režīmu un Krievijas teritoriālo veselumu 0
Atceroties savulaik bez mitas zelēto marksismu-ļeņinismu, varbūt ir vērts pakavēties pie putinisma, proti – veida, kādā spriež un rīkojas pa trijiem lāgiem “kronētais” Krievijas Federācijas prezidents.
Februāra vidū, sapulcinājis Krievijas Drošības padomes locekļus, Vladimirs Putins iepazīstināja viņus ar Krievijas ārpolitikas “atjaunināto koncepciju”: atklātums (?), paredzamība, pragmatisms un Krievijas interešu aizstāvēšana. Precizējot šos skanīgos saukļus, Putins lika uzsvaru uz tā saukto ekonomisko diplomātiju (gāze, nafta?), “mīkstā spēka” elementu ieviešanu. Viņš uzsvēra, ka nepieciešams “iekļauties globālās informācijas strāvās”. Saprotamā valodā tas laikam nozīmē, ka jādara viss, lai ārpasaule gūtu pozitīvu priekšstatu par mūsdienu Krieviju, kam lieti noder dāsni finansētais radio, TV un interneta tīkls RT (“Russia Today”). Putinam ir pašam sava draugu un “interesentu” kliķe, kuriem viņš ļauj netraucēti iedzīvoties bagātībā, noguldīt sakrātās summas rietumvalstu bankās, sūtīt savas atvases skoloties Anglijā vai Šveicē, savukārt saņemot šīs elitārās grupas atbalstu savas personiskās varas nostiprināšanā un Krievijas impēriskās ietekmes sekmēšanā visā tā sauktajā pēcpadomju telpā jeb “tuvējās ārzemēs”, nebaidoties no konfrontācijas ar ASV kā NATO “mugurkaulu”.
Putins, kurš mīl atkārtot, ka “vienreiz čekists – vienmēr čekists”, nesen sapulcinājis arī FSB (Federālā drošības dienesta) darbiniekus un teica, ka neviens un nekas nespēšot aizkavēt Krievijas pūliņus “reintegrēt pēcpadomju telpu”, t. i., iekļaut Kremļa ietekmes (un kontroles) sfērā Baltkrieviju un Kazahstānu, kas kopš 2012. gada 1. janvāra līdz ar Krieviju ietilpst “kopīgā ekonomiskā telpā” jeb muitas ūnijā.
Tas nu ir pretsvars Eiropas Savienībai, jo Maskavā iecerētais nākamais posms būtu Eirāzijas ekonomiskā savienība, ievilinot tajā arī samērā spēcīgo Ukrainu un mazo Moldovu.
Vašingtonā šis Kremļa nolūks izraisījis zināmu piktumu. Putinu savukārt kaitina tas, ka sabiedriskās, nevalstiskās organizācijas, kas darbojas Krievijā, neatsakās no ASV un citu rietumvalstu fondu finansiālā atbalsta. Nu jau tautas mutē iegājis Putina teiciens, ka Krievijas demokrāti “kā šakāļi ložņā ap ārvalstu vēstniecībām”.
Putina specdienestu darbība pēcpadomju telpā un arī ārpus tās nav nekāda “mīkstā”. Kā “Latvijas Avīzē” raksta Juka Rislaki, Krievijas prese un TV kanāli uzsākuši neparasti kaismīgu propagandas kampaņu pret Somiju un somiem. Tuvāk Latvijai, Igaunijā, turienes “Baltic Center for Russian Studies” pētnieks Vladimirs Juškins norāda, ka Pleskavu no Igaunijas robežas šķir tikai 35 kilometri un Pleskavā ir izvietota desantnieku divīzija, kas apgādāta ar lidaparātiem, kas ļauj karavīriem ātri pārvietoties un piezemēties. Der atcerēties, ka 2009. gada oktobrī toreizējais Krievijas, piedodiet, pagaidu prezidents Medvedevs norādīja, ka Kremļa militārās doktrīnas neatņemama sastāvdaļa ir ārvalstīs mītošo Krievijas pavalstnieku aizsardzība. Eksperts Juškins raksta: ”Kremlim visizdevīgākā situācija būtu, ja Igaunijā nāktu pie varas kāda politiska partija, kas lojāla Maskavai.” Tas būtu rāmākais variants, tad nevajadzētu rīkoties asāk. Ko nozīmē “asāk”? Juškins raksta: ”Destabilizējot stāvokli reģionā, kur kompakti dzīvo krievvalodīgie, kuru vidū ir daudz Krievijas pavalstnieku, piemēram, Narvā.” Provokatori izraisītu nemierus, un tad nu tiks izsēdināti Krievijas desantnieki “miera uzturēšanai”. Tas, protams, būtu “sliktākā gadījuma” scenārijs…
Juškins piemin Narvu, bet par tādu “laika degli” varētu uzskatīt arī Daugavpili. Tīmekļa portālā www.svpressa.ru citēts bēdīgi slavenais “melnais pulkvedis” Viktors Alksnis, kurš atgādina, ka “1919. gadā boļševiki nelikumīgi (!) nodeva Latvijai no KPFSR Vitebskas guberņas Dinaburgas (Dvinskas) pilsētu, tagadējo Daugavpili”.
Putinisma doktrīna, šķiet, šādus “sliktākā gadījuma” variantus neizslēdz.
Putins un viņa līdzgaitnieki, kurus pieminēju šā raksta sākumā, izveidojuši savdabīgu “Politbiroju 2.0”, kura sēdēs tiek apspriestas varbūtējas pārmaiņas Krievijas ārējā un iekšējā situācijā, raksta analītiķi no firmas “Minchenko Consulting” (ziņu portāls www.newsru.com): esot jātur gatavībā tāds valsts vadītājs, kas varētu zibenīgi aizpildīt vakuumu, ja ar Putinu kas notiktu un būtu jāglābj režīms.
Medvedevs nederot, nav vēlams. Viņa vietā – kā Putina iespējamo mantinieku – varētu iedomāties bijušo finanšu ministru Alekseju Kudrinu, Maskavas lielvecāko Sergeju Sobjaņinu, aizsardzības ministru Sergeju Šoigu vai partijas “Pilsoniskā platforma” līderi Mihailu Prohorovu.
Vai tas nozīmētu “putinismu” bez Putina? Minētās firmas eksperti liek saprast, ka “Politbirojam 2.0” svarīgākais ir saglabāt režīmu un Krievijas teritoriālo veselumu. Ka tik nesairst, kā saira PSRS…
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
