Polijas ražas laiks. Starp nacionālo pacēlumu un bažām par drošību 0
“Tuska faktors”
Tikpat krāsains, cik lapkritis dabā, Polijai atnācis arī politiskais rudens. Joprojām cīnoties ar Krievijas noteikto liegumu eksportēt augļus un dārzeņus, Polija saņēmusi virkni atzinību un stiprinājumu no Rietumu kaimiņiem, par kādu viena valsts tik īsā laikā varētu tikai sapņot. Polijas nu jau bijušais premjerministrs Donalds Tusks izraudzīts Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētāja amatam, Polija būs arī saimniece NATO apspriedei, kas 2016. gadā norisināsies Varšavā, kā arī te nolemts izvietot NATO ātrās reaģēšanas spēku komandpunktu, un Polija bija pirmā ārvalsts, kuru apmeklēja jaunais NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs.
“Īpaši Tuska izraudzīšanu Polijā uztver ar milzīgu lepnumu, un tas jūtami cēlis sabiedrības pašapziņu un eirooptimismu,” tā norāda Sopotā “Latvijas Avīzes” aptaujātie politologi un ekonomikas eksperti, kas pulcējušies valsts otrā nozīmīgākajā domu apmaiņas forumā “Eiropas jauno ideju forums”.
“Tuska faktoru” spēcīgi apliecina arī vietējā prese. Īpaši biznesa žurnāli viņa attēlu šomēnes izvēlējušies kā vāka foto. “Tusks dodas uz Briseli. Ko tas nozīmēs Eiropai un Polijai?” retoriski vaicā Varšavas angliski rakstošais biznesa izdevums “Observer”, secinot, ka lielākais izaicinājums būs pašmāju politiķiem noturēt Tuska sākto valdības kursu, īpaši ekonomikā un ārpolitikā, kur Polija izpelnījusies arī ārvalstu atzinību, spējot bez būtiskiem sarežģījumiem pārlaist ekonomisko un finanšu krīzi, kas nesaudzīgi pātagoja vairākumu pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī nezaudēt stingro bijušā ārlietu ministra Radoslava Sikorska valodu, īpaši attiecībās ar Krieviju Ukrainas notikumu kontekstā.
NATO zābakus uz zemes
“Polija patlaban ir neparastā situācijā,” atzīst ietekmīgās avīzes “Gazeta Wyborcza” izpildredaktors Romans Imielskis, norādot, ka būdama emocionālā un atpazīstamības pacēlumā, Polija arvien jūtas nedroša. “Krievijas sankcijām ir milzīga ietekme uz Polijas tirgu un ekonomiku,” atzīst Imielskis, raksturojot neseno notikumu ietekmi uz Polijas labklājību. “Vairāki tūkstoši lauksaimnieku līdz šim eksportēja savus produktus uz Krieviju, īpaši smagi tas skar augļkopjus, jo āboliem Krievijas tirgus ir lielākais. Tiesa, tagad situācija ir labāka nekā pirms diviem mēnešiem, jo Polijas lauksaimniekiem ir apsolīts Eiropas Savienības atbalsts,” norāda Imielskis. Viņš uzsver, ka Polijai šajā situācijā ārkārtīgi svarīgi sajust vienotību un ka Brisele apliecina, ka šī nav tikai Polijas, bet visas Eiropas Savienības problēma. Imielskis norāda, ka Polijā cieši seko līdzi un arī labi saprot Baltijas valstu bažas. “Mani kolēģi bieži vaicā, vai būs karš ar Krieviju. Personiski, es domāju, ka nebūs, taču mēs nezinām, kādas ir Putina sarkanās līnijas. No vienas puses, mēs cenšamies darīt visu nepieciešamo, lai uzlabotu mūsu drošību, tajā skaitā prasām, lai NATO nosūta savus karavīrus uz Polijas zemi, kā arī uz Baltiju, jo saprotam arī jūsu situāciju, no otras – mēs ļoti gribam palīdzēt Ukrainai kļūt par normālu, demokrātisku valsti, jo stipra, vienota Ukraina ir labākā atbilde Putina politikai.”
Kāds no angliski rakstoša, starptautiska izdevuma žurnālistiem, kas ilgstoši vēsta par notikumiem Polijā, sarunā ar “LA” atzīst, ka ievērojis joprojām nemainīgu satraukumu ļoti dažādās poļu sabiedrības un profesiju grupās. “Esmu runājis ar uzņēmējiem, žurnālistiem un citiem, kuri seko līdzi procesiem, un manu, cik ļoti atšķiras šeit dzīvojošo ārzemnieku un pašu poļu sacītais par Krieviju. Poļi arvien uzskata, ka Krievijas uzbrukuma gadījumā no ārvalstīm un NATO palīdzību nesagaidīs, jo neviens negribēs karot ar Krieviju,” tā norāda žurnālists. Eksperti uzskata, ka šajā ziņā būtiska sabiedrības domas nomierināšanai, kas balstās uz asiņaino Polijas okupācijas vēsturi, bija NATO jaunā ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga vizīte Polijā, kuras laikā Stoltenbergs apstiprināja alianses gatavību aizstāvēt Poliju.
Ar eiro nesteidzas
Situācija Ukrainā aktīvākas padarījusi arī diskusijas Polijā par iespēju pievienoties eirozonai. Par to joprojām domas dalās, Polijas politiskā un ekonomiskā elite nesteidzas pieņemt lēmumu. “Mēs vēl neesam gatavi, jo, pirmkārt, neizpildām visus Māstrihtas līguma kritērijus; otrkārt, mums ir jāuzlabo pašmāju ekonomika, tā jāpadara konkurētspējīgāka; treškārt, arī ārpasaules vide patlaban nav tik draudzīga, lai mainītu valūtu,” teic ekonomists Janušs Jankovjaks, piebilstot, ka kopējais secinājums ir – ne tagad, taču Polijai būs jāsasniedz šie mērķi tuvāko gadu laikā un solījums pievienoties eirozonai, kas dots, iestājoties Eiropas Savienībā, kādu dienu būs jāizpilda.
Domājot par Polijas ekonomisko stabilitāti, kas būtu arī viens no noteikumiem, lai dotos eiro virzienā, Polijas atbildīgās iestādes rūpīgi plāno, kā un kur ieguldīt ES naudu, pretēji iepriekšējiem gadiem tos cerot ieplūdināt ne tik daudz jaunos ceļos, dzelzceļos un lidostās, proti, infrastruktūrā, bet gan inovācijās un jaunu darba vietu radīšanā.
