Uldis Šmits: Iebildumi pret jauno gāzes projektu “Nord Stream – 2” 6
Polijas jaunās valdības Eiropas lietu ministrs izteicies, ka Varšava prasīs, lai ES nepieļautu gāzesvada “Nord Stream – 2” celtniecību. Ir jau diezgan daudz rakstīts par šo gāzesvadu, kas atkal stiepsies pa Baltijas jūras gultni no Krievijas uz Eiropu. Vajadzētu precizēt – uz Vāciju, kura ir arī gandrīz pa to pašu maršrutu izbūvētā, bet tikai par piecdesmit procentiem noslogotā “Nord Stream” galamērķis. Tagadējam “Gazprom” projektam tāpat piesaistīti vācu “E.ON” un “BASF”, kā arī Austrijas, Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes attiecīgā profila lielie uzņēmumi, kas piešķir pasākumam privātā biznesa nokrāsu. Tas izskaidro Briseles minstināšanos, jo Eiropas Komisija, no vienas puses, tiecas mazināt ES atkarību no “Gazprom” un apsūdz to dominējošā stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā Austrumeiropas tirgos, tajā skaitā Latvijā, bet, no otras puses, ir pakļauta lobiju spiedienam. Tiesa, projekts vēl tiks stingri vētīts, jo “Nord Stream – 2” būvei izrāda pretestību ne vien Polija, bet kautrīgāk arī citas valstis un Eiropas Parlamenta grupu vairākums.
Tāda ir biznesa loģika – uzņēmējiem, kuri ieinteresēti piekļuvē Krievijas gāzes laukiem, nav īpaši jārūpējas par šīs lietas politiskajiem aspektiem, lai gan skaidri saskatāms Kremļa nodoms virzīt gāzes eksportu uz Rietumeiropu, apejot Ukrainu, kas cietīs ievērojamus zaudējumus. Ar “Nord Stream – 2” projektu droši saistās arī vēl citi ES sašķelšanas taktikā iederīgi apsvērumi, bet tāpēc jau Eiropā pastāv valdības un atbildīgās amatpersonas, lai to ņemtu vērā. Pastāv arī bieži piesauktie principi un iespējas par tiem atgādināt, ko Polija acīmredzot apņēmusies darīt. Dažādu jomu lobiju spiediens uz valdošajiem politiķiem demokrātijās ir ierasta parādība un, nepārkāpjot zināmas robežas, atbilst spēles noteikumiem ar nosacījumu, ka tas nenonāk pretrunā valsts vai – šajā gadījumā – ES kā vairāk vai mazāk vienota bloka interesēm un principiem. Tie varbūt ir pareizi, bet atšķirībā no Ļeņina teiktā par marksisma mācību, nav visspēcīgi, tāpēc Kremlim ir plašas iespējas izmantot shēmu, kuru kodolīgi formulējusi publiciste Anne Aplbauma – Krievijas nauda Rietumos pret Rietumiem.
Tas var izpausties ļoti dažādi, neizslēdzot Putina režīma “dzīvās investīcijas” bijušajos vai esošajos politiķos. Pirmais šajā sakarā nāk prātā Gerhards Šrēders, taču kādreizējais Vācijas kanclers drīzāk iemiesoja savu personisko, nevis vācu sociāldemokrātu vai Berlīnes nostāju. Turklāt viņš, pats būdams ar Putinu noslēgtā gāzes pakta viens no idejiskajiem tēviem, ļāvās noalgoties “Nord Stream” caursišanai ES un Maskavas “stratēģiskās partnerības” plaukumā. Krievijas nauda neiespaidoja Rietumeiropas drošības situāciju, ko nevarētu sacīt par valstīm, kur nereti pašas partijas tika radītas kā biznesa projekti atsevišķu ietekmīgu t. s. pragmatiķu saimniecisko interešu bīdīšanai. Par šī politbiznesa lomu Latvijas ārpolitikas veidošanā joprojām ir maz zināms, un dīvainā kārtā viens no uzticību pelnošajiem avotiem bijusi “WikiLeaks” skandalozi publiskotā diplomātiskā sarakste, konkrētāk, ASV vēstniecības Rīgā 2008. gada augustā jeb Gruzijas kara dienās Vašingtonai sūtītā telegramma, kurā, starp citu, prognozēts, ka daudzu vadošu Latvijas “politisko spēlētāju rīcība būs darīt visu, lai saglabātu savus biznesa darījumus, turoties pie naivās idejas”, ka biznesu ar Krieviju var nodalīt no politikas. Šodien jāpiebilst – “naivā ideja” joprojām tiek uzturēta. Tiklab Eiropas līmenī, kā Latvijā, kur jāveic monopolista AS “Latvijas gāze” reformēšana, ko tomēr nevajadzētu ļaut noslāpēt vai novirzīt no mērķa ne klusajai aizkulišu rosībai, ne skaļajiem politiskajiem satricinājumiem.
