Aleksejs Grigorjevs: “Latvijā vajadzētu koordinēt savu politiku attiecībā uz “Ziemeļu straumi” ar Poliju” 28
Aleksejs Grigorjevs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Laikmeti seko viens otram, nes jaunas vēsmas, mainās valstu robežas, tomēr daudz kas joprojām norāda uz vēsturiskām likumsakarībām.
Zināmā mērā Latvija joprojām atrodas starp tām pašām valstīm, kādas šeit ilgi diktējušas kārtību. Tas atvieglo orientieru noteikšanu un sabiedroto izvēli, un Polijai, domājot par mūsu nākotni, tajā vēlams ieņemt lielāku vietu.
Poļu filozofs un žurnālists, disidents Ādams Mihniks kādā uzrunā pieminēja komunisma kundzības laiku poļu joku: brauc divi pasažieru vilcieni, viens no Parīzes, otrs no Maskavas. Naktī abi apstājas Varšavā, un abu vilcienu pasažieri domā, ka nokļuvuši gala stacijā. Kā jau daudziem jokiem, tā arī šim ir dziļāka jēga, nekā krīt acīs. Šī dziļākā jēga ir par Polijas lomu kā viduspunktu un vidutāju starp Eiropas austrumiem un rietumiem. Mums, mazajās Viduseiropas valstīs dzīvojošajiem, Polija bija un ir svarīga, tās nozīme tikai pieaugs. Man Polija ir arī visa mūža mīlestība.
Poļu valodu, vismaz iesācēju līmenī, manā bērnībā un jaunības laikā, pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, zināja daudzi. To iemācījās, lasot žurnālus un klausoties radio. Meitenes, arī manas māsas, lasīja žurnālu “Uroda” (“Skaistums”), kuru varēja abonēt gandrīz tāpat kā komunistisko “Padomju Latvijas Sievieti”. Es, tāpat kā ļoti daudzi manā paaudzē, caurām dienām klausījos Polijas radio pirmo programmu. Vasarā pludmalē katrai jauniešu kompānijai līdzi bija “VEF-Spīdola” un no katras skanēja “Lato z Radiem” (“Vasara ar Radio”), muzikāli izklaidējoša vasaras programma. Vārdi “Cztery pory roku” (“Četri gadalaiki”), “Nie tylko dla kierowcow” (“Ne tikai šoferiem”), “Oglad prasy” (“Preses apskats”), “Koncik melomana” (“Mūzikas mīļotāja stūrītis”) un citi poļu radio programmu nosaukumi pamazām kļuva par ikdienas vārdiem daudzās mājās. Kad nolēmu nedaudz pamācīties poļu gramatiku, radio sapratu gandrīz visu.
Paradoksāli, bet komunistiskā Polija atļāvās būt daudz brīvāka un brīvdomīgāka nekā komunisma ļaunuma sakne Krievija un tās nepastarpināti kontrolētā Padomju Savienība, kurā kopš 1940. gada okupācijas ietilpa arī Latvija. 80. gadu sākumā izveidojās neatkarīga arodbiedrība “Solidaritāte”, un visu tās drāmu no 1980. gada vasaras līdz kara stāvokļa ieviešanai 1981. gada decembrī varēja klausīties Polijas radio.
Daudzi pat neapzinājās, ka saprot poliski. Visi, kam bija radi vai draugi Polijā, brauca uz turieni un veda atpakaļ neparastas lietas un stāstus. Varšava nebija Parīze, bet vienmēr atradās tālu no Maskavas.
Šī distance izkristalizējusies gan poļu–krievu karos, gan attieksmē pret Krievijas ierosinātajām Polijas sadalīšanām, gan katras poļu paaudzes izcīnītajā kaujā pret Krievijas varu. Tur iederas arī XIX gadsimtā izstrādātais priekšstats par Poliju kā upuri Eiropas grēku izpirkšanai transcendentālā nozīmē: Polija, kas atdota Krievijai, lai pasargātu no tās pārējo Eiropu, visu civilizēto pasauli.
XIX gadsimtā Polijas loma bija ļoti tuva Ukrainas lomai pašlaik. Varbūt tāpēc, neskatoties uz visiem sarežģījumiem, kas sakrājušies ukraiņu un poļu attiecībās, nav ukraiņiem pasaulē tuvāku draugu un sabiedroto par Poliju. Varbūt vienīgi Baltijas valstis. Bet Baltijas valstis nav sāncensis, tās ir papildu sabiedrotais Ukrainai.
Tā Polija ar savu intelektuālo devumu un potenciālu, zinātni un universitātēm, presi, plaukstošo ekonomiku, līderības spējām un iemaņām, gandrīz 40 miljoniem iedzīvotāju un vēsturisko pieredzi izvirzās savā dabiskajā Viduseiropas līderes vietā.
Es biju liecinieks tam, kā mana mūža laikā trīs poļu rakstnieki ir saņēmuši Nobela prēmijas literatūrā. Česlavs Milošs ar slaveno Baltijas mācību stundu, izsmalcināta Krakovas dzejniece Vislava Šimborska, intelektuālā Olga Tokarčuka.
Pie politiskās līderības atgriežoties, gribu pieminēt, ka poliski ir tulkota Latvijā maz pazīstama grāmata “Spiegi nāk ar apkuri”, ko sarakstījis dāņu žurnālists Jenss Hevsgārds. Grāmatā smalki aprakstīti netīrie paņēmieni, kurus izmantoja Krievija un viņas uzpirktie vācu politiķi, lai panāktu “Ziemeļu straumes” jeb “Nord Stream 1” un “Nord Stream 2” būvēšanu. Bet arī bez Jensa Hevsgārda grāmatas poļu analītiķu veiktā analīze ir vispamatīgākā.
Lai izvairītos no šo divu būvju paredzamajām sekām, Polija būvē savu gāzesvadu no Norvēģijas, kas nebūs atkarīgs no Krievijas gāzes.
Latvijā vajadzētu koordinēt savu politiku attiecībā uz “Ziemeļu straumi” ar Poliju. Arī plašāk izmantot Polijas līderību, atcerēties poļu valodu, braukt uz Poliju mācīties, aicināt uz Latviju poļu studentus. Man Polija saistās arī ar Itu Kozakēviču, At modu un vēlēšanu kampaņu 1990. gadā. Ita bija mana uzticības persona kampaņā un brauca man līdzi uz Ludzu, lai uzrunātu vēlētājus. Mēs, protams, sarunājāmies poliski. Domāju, Ita būtu ar manis šeit izteiktajām domām vienisprātis.
