Polijā 3. maijā svin valsts svētkus 0
Šodien Polijā tiek svinēti nacionālie svētki par godu 1791. gada valsts konstitūcijas pieņemšanai. Polijas vēstnieks Latvijā Ježijs Mareks Novakovskis uzsver, ka konstitūcija cauri grūtiem un viegliem laikiem bijis kā ceļa rādītājs, kas atgādinājis par poļu vērtībām.
“Konstitūcija tika pieņemta īsi pirms Polijas otrās sadalīšanas, kas notika 1793. gadā. Kad Polija bija sadalīta starp dažādām valstīm, poļu apziņā joprojām eksistēja atmiņas par konstitūciju un tas vienmēr bija lielisks atskaites punkts, ka Polijai bijusi bagāta vēsture. Daudzu tautību un daudzu konfesiju Žečpospolita bija pirmā demokrātiskā valsts Eiropā,” stāsta vēstnieks. Kad konstitūcija tika pieņemta, tā bija pirmais šāda veida pamatlikums Eiropā un otrais pasaulē. Tajā tika definēta Federatīvā Žečpospolita, kurā ietilpa tagadējās Polijas, Lietuvas, Latvijas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas. Viens no konstitūcijas parakstītājiem bijis Piltenes bīskaps Jans Kažimežs Kosakovskis. “Konstitūcijas oficiālā pieņemšana notikusi nejaušības dēļ, jo par to tā laika Žečpospolitas Seimā bijušas spraigas diskusijas. Delegāts no Latgales Mihails Zabello ierosināja, lai konstitūciju pieņemtu bez balsošanas. Karalis pacēla roku, un sanākušie deputāti uztvēra, ka viņš akceptē valsts pamatlikumu. Tajā brīdī visi deputāti nobalsoja par to. Tātad var teikt, ka konstitūcijas pieņemšanai bija saistība ar Latviju,” skaidro vēstnieks.
Konstitūcija bija balstīta uz franču apgaismības domātāja Šarla Luija de Monteskjē idejām, un tajā bija definētas trīs varas – likumdošanas, tiesu un izpildvara, kā arī konstitūcija garantēja tiesības pilsoņiem. Tā bija attiecināta ne tikai uz augstmaņiem, bet arī uz sīkpilsoņiem. “Agrāk tikai uz šļahtu (dižciltīgajiem. – Ģ. V.) attiecinātā norma, ka neviens nedrīkst tapt apcietināts bez tiesas lēmuma, tagad aptvēra arī sīkpilsoņus. Tāpat arī ebreju reliģisko kopienu autonomiju tagad aizsargāja valsts. Šī konstitūcija izveidoja jaunu modeli iesaukšanai armijā,” norāda vēstnieks.
Gan poļu tautai vieglos, gan grūtos laikos 3. maijs bija būtisks datums un konstitūciju varēja uztvert kā tautas vērtību un identitātes bāku. “Ne visi zināja, kas bija ietverts konstitūcijā, taču katrs zināja, ka tā ir poļu vērtība,” sacīja vēstnieks.
20. gs. starpkaru periodā šie tika uzskatīti par būtiskākajiem tautas svētkiem, bet 11. novembris jeb Polijas Neatkarības diena tika uztverta kā Polijas valstiskuma svētki. Pirms komunisma krišanas 1989. gadā 3. maija svētki bija sava veida pretošanās forma esošajai varai un poļi pulcējušies baznīcās. “Pirmajā maijā visiem bija piespiedu kārtā jābūt uz demonstrācijām un jāizkar karogi, taču 3. maijs bija aizliegts. Šajā dienā komunistu laikos cilvēki pulcējās baznīcās, kuras bija pārpildītas, un Svētā mise bija kā demonstrācija. Karastāvokļa laikā šajā dienā tika noturēta īpaša Svētā mise par godu dzimtenei, kas bija izteiksmīgs zemteksts,” stāsta vēstnieks.
1. maijā bija jāizkar karogi, taču cilvēki “aiz nejaušības aizmirsa” karogus noņemt un tie pie mājām bija vēl arī 3. maijā. Vēstnieks 70. gadu beigās darbojās dažādās antikomunisma kustībās. 80. gados plauka Leha Valensas vadītā arodbiedrību kustība “Solidarnošč”.
“Toreiz klasiskais 3. maijs izskatījās pēc skriešanās ar miliciju. Cilvēki bija saģērbušies tā, lai varētu ātri skriet un viņu drēbes nesabojātu ūdensmetēji. Varšavā demonstranti pulcējās pie Zigmonta kolonnas, jo no turienes varēja ātri aizskriet no milicijas,” atceras J. M. Novakovskis.
Ar 3. maija svētkiem cieši saistīts bijis arī Karols Vojtila, leģendārais Romas pāvests Jānis Pāvils II. “Savu 3. maiju viņš Vatikānā vienmēr izplānoja tā, lai šajā dienā pieņemtu pie sevis svētceļotājus no Polijas. Pāvests šajā dienā teica arī īpašus vārdus poļiem, un pat komunistu laikos Polijas televīzija bija spiesta translēt viņa uzrunu,” teica vēstnieks.
Runājot par baznīcas lomu šajos svētkos, vēstnieks uzsver, ka cilvēki, kas ikdienā neiet uz baznīcu, to noteikti dara vismaz trīs reizes gadā – Ziemassvētkos, Lieldienās un 3. maijā.
Mūsdienās pirms svētkiem katrs polis izņem savu rūpīgi noglabāto karogu, izgludina to, izkar pie mājas. “Ap plkst. 12 cilvēki dodas uz misi baznīcā, bet pēc dievkalpojuma poļi ar ģimenēm dodas uz piknikiem parkos. Šajā dienā notiek arī koncerti ar patriotisko dziesmu repertuāru,” stāsta vēstnieks. Šajā dienā tiek nolikti arī ziedi pie nezināmā kareivja kapa, bet Varšavas Karaļu pilī notiek augsta līmeņa pieņemšanas Polijas politiskajai un biznesa elitei.
“Ikvienam polim šie svētki ir īpaša iespēja padomāt par savām saknēm un to, ko nozīmē būt polim. Viens no pēdējā laika akcentiem – Polija nepievienojās Eiropai vien ar iestāšanos ES. Polija vienmēr ir bijusi Eiropā, un tās konstitūcija ir labs piemērs federatīvas valsts vai struktūras uzbūvei. Pēc tādas ir uzbūvēta ES,” argumentē J. M. Novakovskis. Viņš pats svētkus svinēs Latvijā, jo nākamajā dienā ir Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas svētku gadadiena. Savukārt 10. maijā Rīgā notiks pieņemšana par godu Polijas valsts svētkiem, uz ko būs aicinātas Latvijas augstākās amatpersonas. Tajos Polijas valsts apbalvojumus saņems cilvēki, kas stiprinājuši Latvijas un Polijas attiecības.
