“Policija nenodrošina saviem darbiniekiem normālas algas, tur neiet labākie spēki strādāt!” Dienas intervija ar juristu Mārtiņu Krieķi 94
Policijas darbībai šobrīd tiek pievērsta īpaši pastiprināta uzmanība, bet problēmjautājumi par policijas darbu velkas gadiem. Par šo un citām aktualitātēm saistībā ar tiesībsargājošajām iestādēm TV24 raidījuma “Dienas personība” vadītāja Velta Puriņa sarunājās ar juristu Mārtiņu Krieķi.
Velta Puriņa: Ikdienā arī jūsu darbā nereti nākas saskarties ar policiju. Pirms iedziļināmies niansēs, kāds ir Jūsu viedoklis par nesenajiem vardarbīgajiem notikumiem Jēkabpilī un Imantā?
Mārtiņš Krieķis: Manā ieskatā tā ir pilnīga policijas nekompetence. Es pat teiktu, ka šajā gadījumā varētu saskatīt kriminālpārkāpuma raksturu. Tā ir valsts amatpersonu bezdarbība. Viennozīmīgi skaidrs ir tas, ka valsts amatpersonas, policisti, nerīkojās tā, kā vajadzēja rīkoties, lai novērstu noziedzīgu nodarījumu. Jēkabpils gadījumā tas noveda pie cilvēka nāves, kas nav vairs izlabojama.
Savukārt Imantas gadījumā, kad nolaupīja bērnu un aizveda viņu uz mežu, policija neveica pietiekami ātrus pasākumus, lai novērstu reālus apdraudējumus šī bērna dzīvībai. Manā ieskatā tā ir valsts amatpersonu bezdarbība, par ko Iekšējās drošības birojam vajadzētu uzsākt kriminālprocesu pret personām, kas neveica pietiekami ātri savas darbības un, kā žargonā saka, savā starpā spēlēja “futbolu” – kurš, ko darīs, vai vienkārši neko nedarīja.
Vai tas būtu saistāmas ar policijas tīri mehāniskām spējām ātri reaģēt?
Skatīsimies reāli, kur Imantā atrodas policijas iecirkņi un patruļas. Tur aizbraukšanai pavisam noteikti nevajag 40 minūtes. Bet, tā kā es zinu pēc savas pieredzes, ka naktī uz slepkavību policija 12 kilometrus arī brauc 40 minūtes, tad tā laikam jau ir pavisam liela sistēmiska problēma, ka policija laikus nereaģē. Tam, protams, ir izskaidrojums. Policija nenodrošina saviem darbiniekiem normālas un labas algas, lai viņi būtu ieinteresēti strādāt, bet maksā tik mazas algas, ka tas nav ne prestižs darbs, ne tur arī iet labākie spēki strādāt.
Kā tas parasti notiek – ja policijai ziņo, ka noslepkavots cilvēks, viņi ierodas notiekuma vietā, bet slepkavnieks ir aizbēdzis. Kā notiek apsteidzošo lēmumu zibenīga pieņemšana, kur viņu meklēt, vai tajā brīdī tas netiek runāts?
Teorijā tā tam vajadzētu būt, bet praksē tas ir pavisam citādāk.
Pirmkārt, policija uzreiz nedalās informācijā ar sabiedrību, kura varētu aktīvi palīdzēt.
Tāpat slepkavības gadījumā uz notikuma vietu brauc gan vietējā policija, gan brauc darbinieki no slepkavību izmeklēšanas pārvaldes, un tad attiecībā no savas profesionalitātes un noslepkavotās personas tiek veiktas kaut kādas darbības.
Kā pašiem risināt situāciju, ja visas institūcijas ir apzvanītas, padomi ir saņemti, bet vajātais upuris vairs nezina, kur griezties… Jāmeklē individuāli speciālisti?
Ja šai vajātajai personai ir naudas līdzekļi, viņa, protams, šo jautājumu atrisinās. Kā intervijā norādīja Jēkabpils slepkavas pirmā sieva, viņa šādu pašu situāciju atrisināja ar alternatīvām metodēm. Faktiski policija ir panākusi to, ka cilvēkiem pašiem ir jārisina problēmas, kas būtu jārisina policijai.
Tad jau tā sanāk kā linča tiesa?
Linča tiesa tā gluži nav. Tā vienkārši ir šīs problēmas novēršana.
Ja mēs skatāmies senu policijas darbinieku atmiņas, kā tad padomju laikā, kā neatkarīgās Latvijas sākumā tika risināti jautājumi – policija vienmēr rada risinājumu. Tagad policija ir birokratizēta,
tai svarīgāk ir uzrakstīt kaut kādu papīrīti, bet ne strādāt un nodrošināt iedzīvotāju drošību. Iedzīvotāju drošība netiek nodrošināta. Sāksim jau ar to, ka mums policijā kadru trūkums ir ap 30%. Tas nozīmē, ka vismaz viena trešā daļa no nepieciešamajiem cilvēkiem nav.
Pēc Jūsu novērojumiem, vai policijas darbinieku trūkums ir tikai pēdējo gadu jautājums?
Tas ir pēdējo gadu jautājums. Ceļu policijā kādreiz vienmēr bija pietiekams skaits darbinieku, bet pat tur vairs nav cilvēku.
Runājot par vardarbību mūsu valstī un šiem pēdējiem vardarbības gadījumiem, Valsts policijas priekšnieks izteicies, ka tas jau nav nekāds jauns pagrieziens Latvijas noziegumu plātnē.
Protams, vardarbība notiek, bet šeit jautājums nav par to. Jautājums ir par to, kā policija un kādā laikā reaģē.
Ja sieviete gada laikā nevar panākt, lai policija nodrošina viņai drošību, tad, atvainojiet, policija nestrādā.
Premjers 26. maijā ir sasaucis Noziedzības novēršanas padomes sēdi. Varbūt tādai sēdei bija jābūt jau pirms kāda laika?
Es nedomāju, ka tai sēdei vispār ir kāda jēga. Jēga būtu tad, ja policija pareizi darītu to, kas ir paredzēts likumā. Nevis formāli pildīt, bet pēc likuma mērķa. Ja likuma mērķis ir nodrošināt personas aizstāvību un nodrošināt drošību, tad tas ir jādara. Policija to var izdarīt, tai ir pietiekami daudz resursu.
Mēs redzam, ka 9. maijā policijai pietika resursu nodrošināt sabiedrisko kārtību. Tātad tā ir tikai un vienīgi ministrijas politiskās vadības un Valsts policijas vadības griba.
Ja šī griba ir, tad kārtība arī ir.
Arī konkrētajā gadījumā Jēkabpilī. Policija varēja nodrošināt apsardzi. Jā, tas maksā valstij, bet tas novērstu apdraudējumu cilvēka dzīvībai. Nez kāpēc valsts vienmēr satraucas par cilvēka nāvi, kad nav samaksāti nodokļi, bet, kad cilvēkam kaut kas pretī ir jānodrošina, tad valsts nesteidzas to darīt.
Vakar šeit runājām ar Valsts prezidentu, un viņš teica, ka cilvēks nav īpaši aizsargāts no vardarbības Latvijā.
Es domāju, ka diemžēl policijas darbs ir tendēts uz sodīšanu, nevis sabiedrības un indivīda drošību. Mums ir ieviesti daudz jaunu sodu. Covid-19 laikā fenomenāli sanāca ķert un sodīt tos, kas bija bez maskas un tamlīdzīgi, tam resursu pietika. Bet tajā pašā laikā policija nav redzama ielās. Ja uz ielas ir policija, tā patrulē, tad apdraudētības sajūta samazinās un drošība palielinās, jo policijas klātbūtne un tās redzamība nodrošina vardarbības samazināšanos. Mums tas tā nav.
Varbūt tieši vajag daudz stingrākus un bargākus sodus? Pirms izdari noziegumu, jāpadomā, kas tevi pēc tam sagaida.
Kriminoloģijā viens no elementiem ir tāds, ka soda bardzība neietekmē pārkāpumu skaitu. To mēs redzam kaut vai tagad ar tiem pašiem dzērājšoferiem. Vai ir samazinājies pieķerto skaits? Nē. Ko dara policija? Policijai tagad ir jāveic ļoti liels skaits ar absolūti nevajadzīgiem kriminālprocesiem, kā rezultātā, tie resursi, kas būtu jāvelta noziegumu atklāšanai, tiek novelti uz pilnīgi nevajadzīgu lietu.
Ja likumdevējs palielinās sodus par vardarbību vai sekošanu, tas neietekmēs noziegumu skaitu. Nekādas Stambulas konvencijas, ne sodi to neietekmēs. Ietekmēs tikai tas, vai ir šī fiziski sajūtamā drošība.
Pieminējāt dzērājšoferus. Atceros, ka kāds no mūsu skatītājiem bija aizdomājies par situāciju, kad dzērājšoferim atņem automašīnu, bet, piemēram, automašīna ir kopīpašums. Kā to var konfiscēt?
Ja cilvēks dzīvo laulībā, tad puse no mašīnas pieder otram laulātajam, tātad var konfiscēt tikai pusi. Līdz ar to tas nav reāli izpildāms. Tāpat var būt gadījums, kad mašīna ir pārdota, bet dokumenti vēl nav noformēti, un par to arī var tiesā celt prasību. Tas var radīt papildus slogu tiesām.
Vai, Jūsuprāt, iekšlietu darbiniekiem Latvijā ir saglabājusies padomju laika domāšana? Neatgriežas 90-tie?
90-tie ir atgriezušies un pie tam vēl sliktākā izpildījumā. Ja 90-tajos gados spēles noteikumi bija saprotami, tad tagad tie nav saprotami. Tad bija zināms, kuru jautājumus policija risināts, bet tagad sabiedrība domā, ka policija tai palīdzēs, bet reāli, saskaroties ar problēmu un griežoties policijā, ir pavisam cits stāsts. Nepieņems iesniegumu, mēģinās no tā izvairīties.
Pēc pēdējiem vardarbīgajiem notiekumiem izskatās, ka notiek policijas attaisnošanās?
Tā ir mundiera goda sargāšana. Mēs neredzam, ka tiek meklēts risinājums problēmai, mēs redzam tikai attaisnošanos. Teiksim, Imantas lietas sakarā, kā policijas paziņojumi mainījās vairāku stundu laikā –
no individuāla konflikta līdz trauksmei. Kas tad īsti tas ir? Loģiski, ka neviens negrib uzņemties atbildību, un policija ļoti labi zina, kā no atbildības izvairīties. Klasiskie skaistie paziņojumi, ministra paziņojums, ka jāsaglabā policijas prestižs neatkarīgi no notikumiem. Atvainojiet, vai ministrs vispār zina, ka policijai nav nekāda prestiža un nav ko saglabāt? Nevis prestižs jāsaglabā, bet jārisina problēmas, lai šādi gadījumi neatkārtotos.
Policijas prestižu vairs nevar spodrināt, tas ir jāatjauno. Lai to atjaunotu ir nepieciešamas fundamentālas izmaiņas policijā. Nevis kaut kāda reforma, kuras mērķus nezina paši policisti. No iecirkņu nosaukumu maiņas un tabuliņu pārbīdīšanas darbs neuzlabosies. Jārisina problēmjautājumi.
Kur Jūs saskatāt lielāko sistēmisko barjeru, kas traucē policijai efektīvi darīt savu darbu?
Es uzskatu, ka tā ir ministrijas politiskā vadība. Policija iepērk mašīnas, tajā pašā laikā iecirkņi ir drausmīgi un neremontēti. Policistiem ir mazas algas. Kāpēc Iekšlietu ministrija tērē milzīgus līdzekļus tehnikai, ja faktiski nav, kam šo tehniku izmantot? Vai šādi tēriņi ir samērīgi, vai tas ir tas, kas sabiedrībai ir vajadzīgs? Nedomāju, ka sabiedrībai būtu svarīgāk, ka ceļu policists brauc un liek sodus ar mašīnu, kas maksā 70 000, bet policisti strādā sliktās telpās.
Šobrīd ļoti daudz cilvēku uzskata, ka starp sabiedrību un tiesībsargājošajām iestādēm ir komunikācijas problēmas un uzticēšanās krīze. Cilvēki baidās kaut ko lūgt un ziņot. Vai tiešām ir šāda krīze? Kā to labot?
Kamēr nebūs politiskās gribas un policijas vadības gribas sakārtot šo sfēru, nodrošināt darbiniekiem adekvātas algas, lai var uzturēt ģimeni, nodrošināt normālus darba apstākļus, tikmēr nekas nemainīsies. Tad, protams, ir viss pārējais, kas jālabo.
Vai Policijas akadēmijas likvidēšana bija kļūda?
Tā bija milzīga kļūda. Mums vairs nav paaudžu nomaiņas, kad pieredzējušie izmeklētāji nodod zināšanas jaunajiem. Mums viss ir palicis arī pārāk formalizēts – kad izmeklē noziegumus, tās ir ļoti specifiskas lietas, visu nevar iemācīt universitātē.
Kā virzās jūsu kolēģa Pāvela Rebenoka slepkavības lieta?
Es domāju, ka tā nekādi nevirzās uz priekšu. Es domāju, ka tā nekad netiks atklāta.
Kāpēc Jums ir tāda pārliecība?
Nomainīti procesa virzītāji, nomainīti operatīvie darbinieki, kas strādāja ar šo lietu. Vēl izrādījās, ka viens no darbiniekiem, kas strādāja ar šo lietu, ir tirgojis kādas lietas materiālus…
Es, protams, ticu Jašina kungam [Romāns Jašins, VP GKP KIP 1.nodaļas priekšnieks], ka viņš dara visu iespējamo, bet diez vai šajā lietā kaut kas tiks izdarīts. Ja policija pēc diviem gadiem kopš slepkavības prasa atkal iesniegt nozagto pulksteņu sarakstu, kas ir pieejams internetā, tas parāda, ka tas nav nopietni.
Neviens īsti arī neticēja, ka noslēgsies maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavība.
To mēs redzēsim tikai tad, ja šī lieta tiesā iegūs apstiprinājumu policijas versijai. Cik es zinu, tad šajā lietā lomu nospēlēja veiksme, kā aklai vistai grauds. Tas nav sistemātiska darba rezultāts, vienkārši paveicās.
Visu sarunu ar Mārtiņu Krieķi skaties video!
