“Policijā cilvēks nekļūst bagāts.” Saruna ar VP priekšnieku Intu Ķuzi 0
Valsts policijas vadībai pie jaunās varas rūpju šķiet vēl vairāk nekā parasti – iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (“KPV LV”) Valsts policijai (VP) ceturtdien no rīta uzdevis slēgt Deglava ielas tiltu Rīgā jebkāda veida satiksmei, pretēji pašvaldības nostājai uzskatot, ka tilts apdraud cilvēku dzīvību.
VP priekšnieks Ints Ķuzis uzdevis VP Rīgas reģiona pārvaldei kopā ar Rīgas domes Satiksmes departamentu izstrādāt satiksmes organizācijas plānu pēc Deglava tilta slēgšanas.
Savukārt pirms mēneša iekšlietu ministrs I. Ķuzim prasīja sniegt skaidrojumu, vai un kā policija reaģē uz medijos izskanējušo informāciju par valsts interešu aizskārumu Rīgas pašvaldības uzņēmumā “Rīgas satiksme” un citos Rīgas domes pakļautībā esošajos uzņēmumos. Policijas mundiera godu pabojājis arī nesen Iekšējās drošības biroja sāktais kriminālprocess pret augsta ranga policistu par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu.
Medijos jau izskanējušas runas, ka jaunais iekšlietu ministrs gribētu nomainīt Valsts policijas vadību.
Ints Ķuzis ir Valsts policijas priekšnieks jau astoņus gadus. Dažādus laikus un politiķus pārdzīvojis. Par padarīto un nepadarīto – šajā sarunā.
I. Ķuzis: Astoņi gadi šajā valsts attīstības periodā ir milzīgs laiks. Kad 2011. gadā kļuvu par policijas priekšnieku, tas bija pēckrīzes laiks, sistēma bija pajukusi, daudz policistu aizgājuši no darba. Man bija daži galvenie uzdevumi. Tobrīd svarīgākais bija nostabilizēt situāciju, ielikt pamatus turpmākajai attīstībai, izveidot spēcīgu komandu, likt policijai noticēt pašai sev, un sabiedrībai – noticēt policijai.
Man jau bija 50 gadi, un es pie sevis nodomāju – tas man tāds pirmspensijas darbiņš…
Bet tad, kad tu daudzmaz situāciju esi stabilizējis, saproti, ka nekas nav beidzies, jāiet tālāk. Izdevās panākt, ka policija savas problēmas un “netīro” veļu nenes uz āru sabiedrībai. Paskatieties, kas pa šiem gadiem noticis citās tiesībsargājošās iestādēs…
Policijai šie riski, kad kaut kas nav tā, kā vajag, un kāds ar kaut ko nav apmierināts, ir simts reižu lielāki nekā visām šīm pārējām iestādēm kopā! Policijā valda komandas gars un savstarpējā uzticēšanās, ejot uz vienu mērķi. Un tie nav tikai patētiski vārdi. Tāpat 2014. gadā izdevās izstrādāt Valsts policijas attīstības koncepciju, kuru varbūt kāds ir aizmirsis.
Tas ir pirmais stratēģiskais dokuments, kas attiecas uz Valsts policiju. Gribētu arī pieminēt trīs lietas, ar kurām policija saskārās un pieņēma arī nepopulārus lēmumus: Zolitūdes traģēdija, spaisa epopeja un Imantas pedofila lieta. Mums nebija mācību grāmatu, pēc kurām rīkoties, bet vajadzēja uzņemties atbildību, rīkoties, un policija tika galā.
Un kas tad nav izdevies?
Policijai trūkst cilvēku. Pat Latgalē, kur līdz šim tas netika novērots. Ko vajadzēja darīt, lai nebūtu tāda situācija, tagad grūti pateikt. R
edzam, ka armija mums ir priekšā – lielāks finansējums, labākas algas.
Tāpat disciplīnas problēmas – policisti, tostarp augstos amatos, tiek aizturēti, turēti aizdomās, apsūdzēti par dažādiem likumpārkāpumiem, to vidū arī noziegumiem. Nav izdevies panākt, ka policijas attīstības koncepcijai, par ko minēju iepriekš, piešķir finansējumu. Arī telpu jautājums – ir tikai atsevišķi iecirkņi, par kuriem varu teikt, ka tas ir normāls Eiropas līmenis. Varbūt arī es neesmu spēcīgāk paprasījis, ne uz tiem argumentiem uzspiedis.
Tas, kas nav izdevies, jau visiem redzams. Arī jaunajam iekšlietu ministram. Vai pamanāmas pazīmes, ka viņš gribētu jūs nomainīt vai aizsūtīt pensijā?
Kad stājos amatā, pieņēmu lēmumu, ka visam ir savs sākums un gals, respektīvi, arī policijas priekšnieka amatā var būt tikai konkrētu termiņu. Man ir palikuši divi gadi – tas sakrīt ar maniem 60 gadiem. Nemaz ilgāk nevaru strādāt. Tātad jautājums ir par diviem gadiem.
Vairākkārt esmu ticies ar jauno ministru un esam runājuši, viņš man ir izvirzījis prioritātes, un tās es saprotu. Šīs prioritātes jau nav nokritušas no Mēness, un ar tām jau visu laiku ir strādāts: izmeklēšanas kvalitāte, attieksme pret darbu, disciplīna, apmācība, izglītība, stratēģiskā apmācība.
Vai, spriežot par kadriem, runājāt arī par Policijas akadēmijas likvidēšanu?
Ministrs ir paudis, ka Policijas akadēmijas likvidēšana bija kļūda. Skaidrs, ka tas ienesa policijas attīstībā un pēctecībā korektīvas. Mēs vēl, tēlaini sakot, to bedri vēl neesam aizbēruši. Stāsts ir par to, kā to bedri aizbērt.
Šobrīd notiek darbs pie jaunas izglītības koncepcijas, kas drīzumā tiks prezentēta Ministru kabinetā. Visu laiku ir strīds: policijā jāstrādā policistam vai juristam?
Arī ekonomistam, datorspeciālistam un citiem.
Jā, bet cilvēks nevar būt speciālists visās jomās. Tāpēc mēs uzņemam Policijas koledžā cilvēkus ar augstāko izglītību – visvairāk jurista – un pusgadu mācām policejiskas lietas, lai viņš kļūtu par policistu. Tad mēs redzam, cik daudz darba jāiegulda, lai cilvēks iegūtu policejisku domāšanu.
Jābūt arī labai veselībai, fiziskai formai, nesabojātai biogrāfijai un jāiziet intelektuālais, psiholoģiskais tests.
Šādu gribētāju pietiek?
Pagājušajā septembrī uzņēmām 110 cilvēkus, bet interesējās pustūkstotis.
Vairāk nevar vai nav vietu?
Vietas ir, tāpat uz mācībām uzreiz pēc vidusskolas, bet nespējam paņemt tik, cik varam un vajag, jo cilvēki neatbilst prasībām, par kurām iepriekš minēju. Bet saistībā ar prasībām par fizisko formu ir kāda dilemma. Proti, varbūt cilvēks nemāk soļot, noskriet tik ātri, cik nepieciešams, pievilkties pie stieņa, bet viņam strādā galva un, paliekot viens pret vienu ar problēmu, spēj to atrisināt. Tad labāk tāds nekā fizisks superatlēts.
Kuru no diviem ņemt, ja viens, stājoties Policijas koledžā, nevar nokārtot skriešanas normatīvu un tātad nevar nevienu noķert, toties spēj domāt, bet otrs var noķert jebkuru, bet nespēj domāt?
Abus. Katru savā vietā.
Bet ja vieta ir viena? Tad labāk to, kurš spēj domāt, jo skriet, ja viņš gribēs, uztrenēsies, mēs tam koledžā iedosim trīs mēnešus laiku. Man stāsta, ka uz koledžu atnāk jaunieši, kuri skolā nav iemācīti skriet, trīs kilometrus sāk skriet kā sprintu un ātri ir beigti… Paiet trīs mēneši, un ar skriešanu vairs nav nekādu problēmu.
Bet diemžēl iet projām vairāk nekā nāk klāt, arī daudz tādu, kas policijā sāka strādāt pēc 2004. gada, kad sāka mainīties priekšstats, kas ir atrašanās policijā, ka tas vairs nav dienests, bet darbs ar uzskaitītām darba stundām, virsstundām un visu pārējo. Pirms tam policists dienēja nenormētu laiku, atdeva visu sevi dienestam, vismaz tāda pārsvarā bija doma, nākot uz policiju. Tagad tas viss pamainījies. Policija tiek uztverta kā darbavieta.
Ierauga pirmo līķi – oi, nē, tas nav priekš manis… Saņem pārsimts krimināllietu – nē, to es nevaru…
Saprotams, ka arī policijai ir savas melnās avis, bet pēdējā laikā dažādos likumpārkāpumos tiek pieķertas vai vismaz tiek turētas aizdomās arī augstu stāvošas policijas amatpersonas. Iekšlietu ministrs par to runājis arī ar jums.
Tas ir tāds pats jautājums: kad vairs nebūs noziedzības? Pagājušā gadsimta 80. gados, kad mācījos miliču skolā, bibliotēkā rokās trāpījās žurnāls “Zvaigzne” no 50. gadu beigām. Tajā visā nopietnībā rakstīja par komunistiskās partijas uzdevumu līdz 1980. gadam padomju valstī likvidēt noziedzību, un žurnālists tēlaini aprakstīja, kā tas varētu beigties.
Iznāk no cietuma pēdējais noziedznieks un Rīgā, Komjaunatnes krastmalā, tagadējā 11. novembra krastmalā, paspiež roku pēdējam milicim, apskaujas, noziedznieks aiziet iekārtoties darbā, milicis novelk formu un pievienojas ugunsdzēsējiem… Milicija vairs nav vajadzīga, un iestājas komunisms. Jauki būtu, vai ne? Bet tas ir tikai sapnis.
Noziedzība ir cilvēka dabā un būs mūžīgi.
Baidos, ka jā. Ir tāda zinātnes nozare kā kriminoloģija, kas pēta un apraksta noziedzības cēloņus.
Kad 2011. gadā policisti aplaupīja Jēkabpils spēļu zāli un vēl nošāva vienu policistu, tad man likās, ka nu beidzot ir “vāks”, ka tālāk vairs nav kur iet šajā ziņā.
Un man bija saruna ar Vācijas policijas atašeju, kurš man sacīja: “Redzu, ka esi sagrauts, ka tavās acīs ir izmisums, domā, ka ir beigas. Zini, nav beigas: Vācijā mēs katru gadu aizturam līdz pat desmit policistu zagļu, laupītāju un slepkavu bandām… Un tā ir visur pasaulē.”
Uz policiju cilvēki nāk ar visdažādākajiem motīviem, arī tādi, kas to redz kā vietu, lai iedzīvotos, zagtu, vērptu intrigas, atriebtos, darītu kādas citas nelikumības. Ņemot darbā cilvēkus, viņos ielīst iekšā līdz galam nevar, vienmēr kaut ko var palaist garām, īpaši tādos apstākļos kā mūsējie, kad policijā ir brīvas štata vietas un pieņemam arī tādus, kas varbūt konkursu neizturētu.
Tas, ka tu labi izskaties, vari nokārtot normatīvus, mācies un nav sabojāta biogrāfija, vēl nenozīmē, ka tev ir laba motivācija nākt uz policiju un kādā situācijā vai karjeras pakāpienā tas neizpaužas. Bet tikpat labi cilvēks var noturēt savus sliktos motīvus un instinktus.
Kādas ir jūsu nojautas vai zināšanas par nelikumībās aizdomās turamiem un tagad atstādinātiem augsta ranga policistiem, piemēram, Kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieku, Materiāli tehniskās un mantiskās apgādes biroja priekšnieku un citiem? Kādi bija viņu motīvi, klupšanas akmeņi? Tomēr gribas zināt, vai majors, pulkvedis, ģenerālis sabojājas karjeras laikā vai viņš jau kā jauns puika ierodas policijā ar slēptiem motīviem?
Var būt ļoti dažādi. Mana pārliecība, ka noziedzībai pamatā ir sociāli cēloņi, vide, iespējams, ka cēloņi meklējami pat dziļā bērnībā, laikā, kad veidojas tiesiskā apziņa. Cilvēks sāk strādāt policijā, un pēkšņi kādā situācijā no zemapziņas kaut kas izlien laukā: darīt, nedarīt, ņemt, neņemt, dot, nedot…
Mums ir psiholoģiskie testi, un kaut ko var izķert.
Bijušas situācijas, ka labus inspektorus gribam virzīt priekšnieku amatiem, bet atnāk psihologs un brīdina, ka saskatījis riskus.
Un es uzticos psihologam. Jūs kā žurnālists vairākkārt esat rakstījis par ceļu policistiem kukuļņēmējiem. Viņi neizbēgami sastopas ar kukuļdošanu, un vienmēr ir jautājums, cik daudzi vispār vienmēr ir gatavi tam stāvēt pāri, cik ilgi un līdz kādām summām? Ir cilvēki, ka bez atļaujas sērkociņu nepaņems, – mirs badā, bet neņems, bet ir cilvēki…
Vai jums dzīvē kādreiz ir bijis kāds nelāgs vilinājums?
Nekad dzīvē neesmu ne ņēmis, ne spiedis dot kukuli. Un tagad, kad esmu policijas priekšnieks, neviens jau arī neiedomāsies dot. Ko tad es varu ietekmēt?! Es taču nevaru aiziet pie izmeklētāja un teikt: tagad tu darīsi šitā! Izmeklētājs padomās, ka esmu palicis traks…
Kad Tukumā strādāju par izmeklētāju un pēc tam arī par iecirkņa priekšnieku, tad gan bija dažādas situācijas, turklāt tie bija 90. gadi. Atbrauca no Rīgas reketieri un stāstīja, kas kur būs, kas par ko atbildēs un kur būs policijas vieta… Zvanīju uz Rīgu, bet tur jau neviens neko nevarēja ieteikt, kā rīkoties. Un tad es sapratu, ka esi viens ar savu tiesisko apziņu un pašam jātiek galā, pašam jādomā, neraugoties uz to, ka ir valsts un ir Rīga.
Protams, nebiju akls un redzēju, kādu mašīnu viens otrs kolēģis spējis nopirkt vai kaut ko uzcelt…
Zinu stāstu par labu un profesionālu ceļu policistu, kam noniezēja rokas no dzērājšofera automobiļa paņemt radioaparātu, neskatoties uz jaunas policijas izmeklētājas vispirms brīdinājumu un pēc tam prasību atlikt atpakaļ. Sirmais policists nepaklausīja principiālajai jaunietei, un tas viss nāca gaismā.
(Nopūšas) Un vai man par sirmo policistu jāuzņemas atbildība un visiem pārējiem, kas izdara ko nelikumīgu?
Kam tad?
Tad jau par priekšnieku var nostrādāt mēnesi vai divus. Tomēr ir sistēma, un man kā priekšniekam ir jādara viss iespējamais, lai riskus minimalizētu. Policistam jāsaprot, ka viņš ir amatpersona, kam valsts ir deleģējusi zināmas funkcijas. Un vai man tagad šim policistam uzlikt kādu policistu kontrolieri un šim kontrolierim atkal kontrolieri? Un kas tad kontrolēs mani? Policistam jābūt tiesiskajai apziņai un viņam jāpieņem atbilstoši lēmumi. Policisti koledžas izlaidumā dod zvērestu kalpot sabiedrībai un valstij – tad es vienmēr atgādinu, ka par šo zvērestu jāatceras ne tikai svētkos, bet arī ikdienā uz ceļa, ielas un jebkur citur.
Marta beigās iekšlietu ministrs aicināja jūs sniegt skaidrojumu, vai un kā policija reaģē uz medijos izskanējušo informāciju par valsts interešu aizskārumu Rīgas pašvaldības uzņēmumā “Rīgas satiksme” un citos Rīgas domes pakļautībā esošajos uzņēmumos. Vai Valsts policija kaut ko dara, izlasot medijos rakstīto, vai arī policijai vajadzīgs iesniegums, tā teikt – ja nav iesnieguma, nav papīra, tad policija neko nedara?
Mēs izmeklējam visas aizdomīgās lietas un darbības, vērtējam visu veidu informāciju, tostarp, protams, arī informāciju medijos.
Kāda patlaban ir situācija ar algām – kāda praktiķiem, izmeklētājiem ir zemākā alga, kāda augstākā? Vai algas lielums ir tāds, lai jūs kā priekšnieks nepieļautu neizdarīgu, sliktu darbinieku, iespējams, tādas atrunas: “Nu ko gan vairāk par tādu algu var prasīt!”
Nekur pasaulē policija nav vieta, kur cilvēks kļūst bagāts.
Policija ir dienests, kurā valstij cilvēkam jānodrošina cilvēciski dzīves apstākļi, lai viņš var uzturēt sevi un bērnus, tos izglītot. Līdz 2017. gadam algu sistēma bija visur vienāda pēc principa: inspektors arī Āfrikā ir inspektors.
Tagad alga atkarīga no funkciju izpildes, piemēram, ekonomisko noziegumu galvenajam inspektoram, kas nodarbojas ar miljonu lietām, alga mēnesī ir ap 1600 eiro uz rokas. Tikko koledžu beidzis inspektors, kas nodarbojas ar zādzībām no veikala, pelna ap 800 eiro, tā ka viņam ir kur augt un tiekties, tikai jāizglītojas un jāgrib.
Vai tas ir pietiekami?
Viss ir relatīvi.
Uzskatu, ka normāli būtu, ja ekonomisko noziegumu izmeklētājs saņemtu 3000 eiro mēnesī. Bet tik lielas algas nav pat man, policijas priekšniekam.
Ja būtu tādas algas, tad pie policijas rinda stāvētu!
Jā, bet liela alga vēl nenozīmē, ka būtu produktīvs darbs.
Socioloģiskajā aptaujā, kur tika pētīta iedzīvotāju attieksme pret policijas darbu, esot secināts, ka saskarsme ar policiju iedzīvotājiem kļūstot arvien labāka. Kā jūs izglītojat darbiniekus saskarsmei ar sabiedrību?
Paldies arī par labiem vārdiem. Koledžā mācām trīs galvenās lietas: reaģēšanu, attieksmi un izmeklēšanu. Policistam līdz ar aizbraukšanu uz notikuma vietu tur jāiestājas mieram. Policists nevar atgriezt dzīvību vai veselību, bet viņam jānodibina kārtība un jāiedveš miers: kur jāpielieto fizisks spēks un ierocis, tur jāpielieto; kur jārunā, tur jārunā; kur jāpaklusē, tur jāpaklusē.
Pēc Valsts kontroles revīzijas par pirmstiesas izmeklēšanas efektivitāti Valsts policijā jūs savulaik secinājāt, ka kriminālprocess varētu notikt ātrāk un efektīvāk, ja vien netiktu nelietderīgi tērēti izmeklētāju resursi “maza kaitējuma” lietās. Tika virzītas likuma izmaiņas par sīko noziegumu dekriminalizāciju. Kāda patlaban ir situācija? Vai par katru kafijas pakas vai šņabja pudeles zādzību veikalā joprojām jāveic un tiks veikta izmeklēšana ar papīru kaudzēm?
Jaunā valdība šai lietai ir pievērsusi uzmanību. Domāju, ka tuvākajā laikā līdz Saeimas Juridiskajai komisijai nokļūs priekšlikumi. Jāvienojas jau vispirms par to, kāda ir maza kaitējuma robeža. Tā ir politiska vienošanās. Un tikai pēc tam jādomā, ko ar to darīt.
Es un policija uzskata, ka sīkas zādzības nedrīkst legalizēt, kā viens otrs iedomājas.
Kādos gadījumos sodīt krimināli vai administratīvi, tas jau ir cits jautājums. Jāņem vērā arī sistemātiskums: ja cilvēks nemitīgi zog, nepietiks, ka viņam visu laiku rakstīs tikai administratīvus protokolus.
Parlamenta deputāti gatavo likuma grozījumus, kas paredz sapulču, gājienu un piketu dalībniekiem šo pasākumu laikā aizliegt izmantot bijušās PSRS, tās republiku un nacistiskās Vācijas bruņoto spēku un represīvo iestāžu formastērpus. Tas varētu stāties spēkā nākamgad. Mēs zinām, ka, piemēram, 9. maijā ļoti daudz cilvēku ietērpjas šajos formastērpos. Vai policija tiek īpaši sagatavota, lai atpazītu tādus tērpus, lai zinātu, kā rīkoties ar šiem cilvēkiem, ņemot vērā iespējamo pretstāvi? Vai, topot šādiem grozījumiem, ar policiju konsultējās?
Es lūdzu iekšlietu ministru, lai viņš vēršas Saeimā un aptur šos likuma grozījumus, iekams ar mums tie nav izdiskutēti. Policists nav tiesnesis, viņam uzreiz uz ielas jāsaprot, ar ko ir darīšana un kā rīkoties. Un pat bieži tiesnesis nevar izsvērt, vai konkrētais simbols ir kāškrusts vai nav…
Un kāds grib to visu uzgrūst parastam policistam, lai viņš orientējas daudzajos formastērpos un pat to stilizējumos?
Tam jābūt smalki izdiskutētam. Šobrīd aizliegti okupācijas režīmu karogi, ģerboņi un himnas, par to jautājumu nav.
2020. gada 1. janvārī spēkā stāsies jaunais Administratīvās atbildības likums. Kā un ko tas mainīs policijas darbā? Vai policisti pastiprināti apgūst vai jau ir apguvuši jaunās likuma prasības? Piemēram, lasīju, ka Administratīvās atbildības likumā nebūšot administratīvais arests: dzērājšoferus vairs neliks uz diennaktīm arestā. Toties varēšot mašīnu konfiscēt uz visiem laikiem. Vai tā ir?
Lielos vilcienos tas nozīmēs, ka atbildība sadalīsies pa nozarēm – uz policiju attieksies sabiedriskā kārtība, bet, piemēram, nelikumīga mežu ciršana vai zveja vairs nebūs mūsu atbildība. Protams, tas nenozīmē, ka policija nevarēs iejaukties, ja būs konkrēta situācija, bet uzraudzīt šīs un arī dažas citas jomas nebūs mūsu pienākums.
Atbildes, ko darīs ar dzērājšoferiem, man nav. Mēs esam pret aresta atcelšanu, bet izskatās, ka paliks tikai naudas sodi un tiesību liegšana.
Tad braukšanu šmigā vajag kriminalizēt?
Daudzās pasaules valstīs tā jau ir. Mums bija priekšlikums braukšanu dzērumā krimināli sodīt, ja ir vairāk par pusotru promili. Bet pagaidām mūsos neieklausās. Kriminālatbildība jau šobrīd ir tad, ja brauc dzērumā bez tiesībām.
