Pokemoniem – Nobelu. Digitālā paaudze aizraušanos ar datorspēlēm sauc par realitāti, ar kuru jāsadzīvo 0
– Esmu pie Brīvības pieminekļa, – Vilhelms lepni paziņoja pa tālruni. Mamma bija pārsteigta. Viņas trīspadsmitgadīgais dēls aizceļojis līdz centram? Pēc dramatiska gadījuma, kad puikam uz gājēju pārejas uzbrauca automobilis, kaut kur tālāk par māju un skolu, kas atradās Teikas rajonā, viņš devies tikai ar lielu pierunāšanu. – Ko tu dari centrā? – viņa vaicāja. – Ķeram ar draugu pokemonus. – Lai gan sākotnēji bažījusies par jauno “Pokemon Go” aplikāciju dēla viedtālrunī, tagad Vilhelma mamma saka atzinīgus vārdus, jo zēnam tā palīdzējusi pārvarēt bailes un nedrošību doties tālākā ceļā.
Pokemoni šovasar izraisīja gluži vai digitālo sprādzienu un izvilka no dzīvokļiem, mājām, birojiem un citām siltām vietiņām miljoniem iesēdējušos spēlētāju. Vēl šī spēle spēja mazajam cilvēkam celt pašapziņu un iedot drosmi. Cepuri nost! Tikai nevajag uzreiz bāzt degunā sliktos gadījumus, ko ļautiņiem sagādājis kabatas monstrs*. Galu galā arī dinamīta tēvs un pacifists Alberts Nobels nespēja paredzēt, cik neuzmanīgi homo sapiens rīkosies ar viņa izgudrojumu. Varbūt pokemoni pelnījuši Nobelu?
Digitālā laikmeta paaudze nervozo ņemšanos ap virtuālās pasaules radījumiem uzņem vienā mierā – tā ir realitāte, ar kuru jāsadzīvo.
10 kilometru pēc pokemona olas
– Iesim sauļoties vai ķersim pokemonus? – kā pašu par sevi saprotamu pajautāja draudzene, kad pašā vasaras viducī Rita Kubuliņa pieteikusies ciemos uz Jūrmalu. Abas jau lielas “meitenes”, tuvojas 30 gadu slieksnim, bet par jauno viedtālruņa aplikāciju “Pokemon Go” bez liekas runāšanas viss bijis skaidrs. – Vienojāmies par pokemoniem, tomēr nosēdējām dārzā pļāpādamas, lai gan, nē, pa ceļam līdz veikalam pārīti noķērām, – pasmaida Rita. Ikdienā viņa strādā par sabiedrības veselības speciālisti un pokemonu uzlidojumu vērtē pozitīvi. – No veselības viedokļa “Pokemon Go” ir visveselīgākā spēle, var teikt – šīs vasaras fenomens, jo liek iet ārā un spēlēt. – Skaidrs, ka būs gadījumi, kad cilvēki aizrausies, kļūs neuzmanīgi, taču tieši tāpat tas var notikt, lasot īsziņu vai kā citādi novēršot uzmanību no apkārtnes.
Rita aplikāciju viedtālrunī reizēm ieslēdz atceļā no darba. Parasti noguruma dēļ gribas pa taisnāko ceļu tikt līdz mājām, taču pokestopi – vietas, kur var sastapt un noķert pokemonus, – aicina izmest līkumu cauri parkam, un skaties – monstriņš nomedīts, bet pastaiga pastiepusies divtik garāka. Ja spēlētājs vēlas iegūt arī pokemonu olu, viņam jānokāto līdz pat desmit kilometriem, citādi kustonītis neizšķiļas.
Savu paaudzi Rita sauc par digitālo, kas izaugusi, sākot ar bumbiņu dzenāšanu tetrī ** deviņdesmito gadu beigās līdz pat mūsdienu “Clash of Clans” jeb klanu cīņām viedtālrunī. Tīnes gados vasarās pastrādājusi par administratori tēva datorsalonā Ikšķilē, kur galvenie apmeklētāji bijuši puikas pusaudžu vecumā. Uz tīklā saslēgtiem, jaudīgiem datoriem viņi lielākoties spēlējuši “Counter Strike”, kad militāras vienības karo viena ar otru vai pret teroristiem. Pašai labāk patikušas automobiļu ātruma sacensības “Need for Speed”. Un tieši tolaik kino sāka rādīt pirmo “Fast & Furious” filmu par driftošanu***! Bet ar “GTA” vajadzējis izsisties kriminālajā pasaulē, izpildot misijas, kad dota izvēle godīgi nopelnīt vai zagt un laupīt, taču pēdējais bieži vien izrādās ērtākais un vieglākais ceļš…
Patīk arī mācītājiem
– Datorspēles tiek kritizētas par to, ka veicina vardarbību un agresiju. Man gan liekas, ka ļaudis ar šādām nosliecēm tās realizēs jebkurā gadījumā, jo normāls cilvēks taču var nodalīt spēli no realitātes, tāpat kā noskatoties filmu, izlasot grāmatu vai avīzē kādu rakstu. Normāls pašaudīsies spēlītē, izlādēsies un dzīvos tālāk, – spriež Rita. Pašu vairāk iespaidojušas nevis spēļu cīņas, bet baisie raksti avīzēs par noslepkavotiem, izvarotiem vai kā citādi bojā gājušiem cilvēkiem. Jo “dzeltenāks” preses izdevums, jo detalizētāk atainotas šausmas. Kad izlasīju tādu, miegs vairs nenāca, bērnu dienu atmiņās dalās Rita.
Viņas paziņu vidū ir arī tādi, kas par datorspēlēm, tostarp populārajiem pokemoniem, rauc degunu un saka – atkal jūs ar tiem stulbajiem ņematies. – Nu tā jau var teikt par jebkuru vaļasprieku, kādam izšūšana vai adīšana būs fui, – viņa piebilst.
Kad jāizceļ šā brīža spicākās un gudrākās spēles, Ritai jāpadomā. To taču tik daudz, un katram savas intereses. Pašas favorītu saraksta augšgalā kādu laiku atrodas iepriekš pieminētā, viedtālrunī spēlējamā “Clash of Clans”.
– Patīk komunikācija ar citiem spēlētājiem, ir sava stratēģija, un dienā pietiek tikai ar pārdesmit minūtēm, lai sakārtotu “saimniecību”, – spēles plusus raksturo Rita. Pievienojusies komandai, lai kopā mestos cīņā pret citiem klaniem, tiesa, no vienas jau izmesta par aizmāršību. Piemirsies pabrīdināt, ka nevarēs piedalīties kaujā, kuru komandas iepriekš norunā konkrētā dienā. Tagad viņa iestājusies latviešu kompānijā, to varot zināt pēc čata jeb spēlētāju sarakstes, kas šeit notiek latviski. Dalībnieki ir anonīmi, tikai no tekstiem dažkārt var nojaust, kas par “putnu”. Piemēram, iepriekšējā komandā savus plānus apsprieduši jaunie garīdznieki, bet tagadējā kāds dalībnieks pabrīdinājis par nepiedalīšanos kariņā ar vārdiem – nedēļu nelieciet mani klana karā, jo jāiet sutkas atsēdēt. Sutkas šajā gadījumā izklausās pēc soda ieslodzījumā.
Ja Rita vēlas patrenēt prātu un atsvaidzināt fizikas likumu zināšanas, uzspēlē “Brain it on”, kā trešo viņa piemin “nemirstīgo klasiku” – šahu.
– Taču vislabākās tik un tā ir galda spēles, – uz atvadām nosaka spēlētāja. Reāli satiec draugus, pa starpai paklačojies, pajoko, iedzer glāzi vīna – ir forši!
Dzīvās kaislības
Tieši tāda noskaņa valda Čaka ielas 58. nama kafejnīcā, kuru tās īpašnieki sākotnēji bija iecerējuši izveidot par datorļaužu tikšanās vietu. Pagaidām šeit vairāk mana spēlējam galda spēles.
Viens no kafejnīcas saimniekiem ir Sergejs Parvatkins, datorspēļu cienītāju vidū kopš 2014. gada pazīstams kā kibersporta turnīru organizators un Latvijas eSporta federācijas vadītājs. Nupat Rīgā aizvadīts šā gada “UniCon eSports Cup 2016” pasākums, kas norisinājās trīs disciplīnās komandu un individuālajās spēlēs: “Counter – Strike: Global Offensive”, “Overwatch” un “Heartstone”. Šogad onlaina jeb tiešsaistes priekšsacīkstēs kounterstraiku klasē spēkiem mērojās 118 komandas, katrā pa pieciem dalībniekiem. Atlasē spēcīgākie tikās finālā “Elektrum” Olimpiskā centra zālē un skatītāju klātbūtnē trīs līdz četras stundas cīnījās par uzvaru.
Pasākumā piedalījās ap trim tūkstošiem apmeklētāju. Interesentu loks neaugot tik strauji, kā vēlētos, spriež Sergejs, arī lielāka finansiāla atbalsta sarīkojumam trūkst, tāpēc nereti nākas ieguldīt savus personīgos līdzekļus un ciest arī zaudējumus. Rīkotāji, kas patlaban vairāk balstās uz savu entuziasmu, grožus neatlaidīs – viņus iedvesmo kaimiņvalstu pieredze, piemēram, Zviedrijas dienvidos, Jenšēpingas pilsētā, 170 tūkstoši kiberspēļu fanu pulcējas arēnā, kas ir trīs Ķīpsalas izstāžu centru lielumā. Lielākā uzmanība šajos pasākumos tiek veltīta spēlēm.
Līdzās sportiskajam azartam un sacensību garam svarīga arī iespēja satikties, parunāties. Domubiedrus šeit atrod ļaudis vecumā no 14 līdz 35 gadiem, apmeklētāju vidējais vecums ir 22 gadi.
– Mums ir diezgan nopietna sociālā misija, lai cilvēki, kas sava hobija dēļ daudz laika pavada vienatnē, nebūtu vientuļi. Turnīrā viņiem ir iespēja satikt draugus un spēlētājus dzīvē, – uzsver turnīra rīkotājs. Pasākums noskaņas ziņā atgādinot Jaungadu – visi smaidīgi un laimīgi.
Līdzīga atmosfēra, tikai telpām atbilstošā mērogā, iecerēta arī Čaka ielas kafejnīcā.
Datorspēles – olimpiādē
– Daļā sabiedrības izveidojies priekšstats, ka datorspēles – tas ir slikti. Es teiktu, ka tā ir realitāte, kurai vajag pielāgoties, – spriež Sergejs un piebilst, – protams, pastāv arī negatīva ietekme, bet arī no garāmbraucošām automašīnām saņemam negatīvu ietekmi, jo tās piesārņo gaisu…
Pats kiberturnīra organizators vairāk seko līdzi spēļu pasaules jaunumiem, aktīvai spēlēšanai laika paliekot ļoti maz. Kādreiz gan, īpaši skolas laikā, – kā stundas beidzās, kuplā draugu un klasesbiedru pulkā pa taisno devušies uz kādu no Rīgas centra datorklubiem. Labākie datori bijuši “Poligonā”. Par stundu jāmaksā 50 santīmu, dažam tā aizgājusi brokastu nauda, bet Sergejs reiz nospēlējis trolejbusa biļeti. Vecāki par dēla aizraušanos neesot raizējušies – kamēr puika apmeklē volejbola sporta skolu un puslīdz labi mācās, nav problēmu. Datorspēles Sergejam netraucēja izstudēt par juristu.
Šīs vasaras pārsteigumu “Pokemon Go” viņš ir pamēģinājis.
– Bija ļoti jautri, forši, inovatīvi, jo cilvēkus izveda ielās – redzēju, ka pat nopietnie Saeimas deputāti staigāja pa Vecrīgu, pokemonus ķerdami. Projekts ģeniāls, bet popularitāte pamazām krīt, jo spēle nespēj noturēt uzmanību. Pēc trīsdesmit nospēlētām stundām kļūst garlaicīgi. Veidotājiem spēle jāuzlabo, lai, piemēram, var cīnīties ar citiem spēlētājiem, mainīties ar pokemoniem u.c. Ja līdz septembrim viņi to izdarīs, interesi varētu noturēt, ja – ne, viņus ātri vien aizmirsīs, – prognozē Sergejs.
Viņš uzskata, ka datorspēļu jomu sagaida arvien straujāka augšupeja.
– Datorspēles ir jauna nozare, kas, visticamāk, kļūs arī par oficiālu sporta veidu. Pēc diviem trim gadiem tās varētu ienākt olimpiskajās spēlēs, – ar drosmīgu pareģojumu nāk klajā Sergejs. Šajā jomā apgrozās tik “nereāli liela nauda”, ka citādi nevarot būt. Kur nauda, tur viss notiek, un globālo kiberspēļu balvu fondi esot pat lielāki nekā atlētiskajos sporta veidos. Latvija kibersportā sevi pieteikusi ar labiem Eiropas līmeņa spēlētājiem.
– Viņu nav daudz, bet ir, – nosaka Sergejs un pošas uz Ķelni, kur veselu nedēļu pavadīs vienā no pasaulē lielākajām datorspēļu izstādēm “Gamescom”. Meklēšot Latvijas turnīram nopietnu atbalstītāju.
Spēļu vietā – reālā dzīve
– Skolotājam nav tik daudz jāorientējas visā tajā vājprātā, kas notiek virtuālajā vidē, drīzāk jau jāiedziļinās skolēnā, lai saprastu, kāpēc viņš ir pieslēdzies šim realitātes aizvietotājam. Kas viņam pietrūkst dzīvē un ko viņš cer tur iegūt? – bez liekas laipošanas par skolotāja misiju mūsdienu tehnoloģiju pasaulē spriež Rīgas Juglas vidusskolas informātikas skolotājs Gundars Šķipars. Uz skolu viņš atnācis strādāt no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, būdams profesionāls alta vijolnieks, jo sapratis, ka bez mūzikas vēlas dzīvē pamēģināt arī kaut ko citu. Tehnoloģijas pašmācības ceļā apguvis no bērnības. Kad vēl mācījies Jelgavas mūzikas koledžā, kopā ar domubiedriem kādā nevalstisko organizāciju projektā izveidojis pilsētā pirmo interneta punktu.
– Tas notika ap 2000. gadu, kad internets bija deficīts, – viņš piebilst. Datorzināšanas noderējušas, arī studējot Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur izmēģinājis roku elektroniskajā mūzikā un sakomponējis vienpadsmit skaņdarbus.
Juglas vidusskolas direktore Gundaram ieteikusi vispirms atnākt un pamēģināt, vai skolotāja darbs maz būs īstais. Kad iegājis klasē, sapratis – tas ir tas, ko vēlas darīt. Skolā ar trīs gadu pārtraukumu, kuru pavadījis Anglijā peļņā, strādā septiņus gadus.
Par datorspēlēm informātikas skolotājs daudz neņemas spriest. Jā, zinot, pokemonus un vēl šo to, piemēram, “Second Life”, kas spēlētājam piedāvā savu dzīvi būvēt virtuālajā vidē.
– Es dodu priekšroku realitātei, – viņš nosaka. Dators, tehnoloģijas lai paliek darbā, ārpus skolas labāk pabraukāt ar riteni vai vienkārši pabaudīt klusumu un mieru.
Vai spēles palīdz skolā? Visu mācību procesu neuzbūvēsi uz izglītojošajām spēlēm, spriež informātikas skolotājs. Svešvalodās vienu vai divas nodarbības varot sarīkot, taču viņš saviem skolēniem vairāk cenšas mācīt un rādīt reālo pasauli.
– Izglītības sistēmā man patīk un arī notur tas, ka visu laiku jāmeklē reāli piemēri, lai parādītu, kā dzīve saiet kopā ar praksi.
Gundars novērojis, ka sociālajos tīklos un datorspēlēs “advancētajiem” jauniešiem informātikas praktiskā daļa, kas saistās ar “Word”, “Excel”, “PowerPoint” un citu programmu izmantošanu, ne vienmēr ir tā stiprākā puse.
Audzināmajai klasei dzīves stundas notiek ekskursijās, kurās skolotājs izvēlas ne jau tos vieglākos ceļus. Reiz ar 6. klasi gājuši kājām no dzelzceļa stacijas līdz Līgatnes bunkuriem, nakšņojuši teltīs, kūruši ugunskuru. Kopā būšana tik forša, ka ceļotāji pat piemirsuši savas modernās tehnoloģijas. Tiesa, ne visiem divu dienu pasākums un 30 kilometri kājām bija pa spēkam – zvans uz mājām, un vecāki jau savāc sagurošo atvasi. – Kam patika, tas palika, – skolotājs nosaka.
Ar aizrautīgu pedagogu vien nepietiks, lai bērnam parādītu, cik skaista un interesanta var būt īstā dzīve. Skaidrs, ka vecākiem šajā ziņā tā lielākā daļa un atbildība. – Ja ģimene ir ieinteresēta bērna realitātē un spēj tajā iedziļināties, veidosies labs kontakts un viņu atvasei nebūs tik liela vajadzība pēc vides, kuru piedāvā modernās tehnoloģijas. Ja saskarsme vai sapratne nav pietiekama, viņš bēgs no realitātes un dos priekšroku virtuālajai pasaulei, kas šķitīs daudz saistošāka.
* Pokemon ir saīsinājums no japāņu dotā oriģinālā nosaukuma “Pocket Monsters”, tulkojumā – kabatas briesmoņi, monstri.
** Populāra spēļu konsole jeb dators tikai spēlēm, sākot no deviņdesmitajiem gadiem.
*** Automobiļa vadīšana sānslīdē.
Uzziņa
Telefonu cietumi
Latvijas skolās iekšējie kārtības noteikumi nosaka, kad skolēns mācību iestādē drīkst lietot mobilo tālruni. Stundu laikā tos izmanto tikai ar pedagoga atļauju gadījumos, kad ierīce nepieciešama mācību priekšmeta vajadzībām. Ārpus stundām, starpbrīžos skolas neliedz lietot tālruņus, ja vien to atļauj bērnu vecāki.
Lielākais kārdinājums stundu laikā skolēniem ir sarakste sociālajos tīklos. Ja skolotājs pieķer audzēkni lietojam tālruni, viņa turpmākā rīcība katrā skolā var būt atšķirīga – sākot ar pārrunām, aizrādījumu un līdz pat telefona atņemšanai uz visu stundu vai ievietošanu direktora seifā. Spītīgāko “čatotāju” vecāki tiek aicināti uz skolu, jo viņiem jāuzņemas līdzatbildība par atvases rīcību.
Daži skolotāji praktizē tā saucamos tālruņu cietumus, pirms stundas visas mobilās ierīces savācot kastē. Stundai beidzoties, aparāti tiek atdoti īpašniekiem. Šādi darbs klasē norit mierīgi, bez aizrādījumiem, taču pastāv risks, ka telefons var aizceļot pie cita īpašnieka.
Kāda sākumskolas skolotāja “cietuma” vietā ierīkojusi glītus plauktiņus, kurā katra skolēna tālrunim paredzēts atsevišķs nodalījums.
Par tālruņu lietošanu “Mājas Viesis” vaicāja Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā, Talsu 1. ģimnāzijā un 2. vidusskolā, Balvu pamatskolā, Kuldīgas Centra vidusskolā, Bauskas 2. vidusskolā.
