Poga, šūta ar dzeloņdrāti. Grāmatsiešanas māksla ir gaismas bruņniecība 1
Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Ādas izstrādājumu dizaina nodaļā Dace Pāže iestājās pēc kādas paziņas ieteikuma, un savu lēmumu viņa nevienu brīdi nav nožēlojusi. Ādai ir tik daudz plastisku iespēju, kur māksliniekam izteikties, – to var stiept, burzīt, locīt un krāsot. Āda var būt ļoti plāna vai puscentimetru bieza. Ādas izstrādājumi bija praktiski lietojami. Sev varēja uztaisīt maku, jostu, somu vai fotoalbumu. Bet Mākslas akadēmijā Dace apguva restauratora profesiju.
Viduslaiku rotaļas
Pēc Mākslas akadēmijas dizainere, restauratore un pedagoģe, Mg. art. Dace sāka meklēt vietu darbnīcai. Muzejos un galerijās nebija nepieciešamības pēc jauniem restauratoriem, visas štata vietas bija aizņemtas. Viņa atrada un pašas spēkiem izremontēja telpas Meža ielā. Daļu telpu atvēlēja darbnīcai, daļu – mākslas galerijai “Pārdaugava”, kur rīkoja nelielas izstādes jaunajiem māksliniekiem, tika izstādītas gleznas, fotogrāfijas, grafikas.
“Kad sāka rasties bērni, centos visu paveikt pati, savs projekts taču. Nācu strādāt ar mazuli uz rokas. Lai arī mana skolotāja teica, ka uz diviem zirgiem nevar sēdēt, sēžu uz trim. Strādāju par gleznu restauratori (esmu Latvijas restauratoru biedrības biedre). Pasniedzu modes aksesuāru maketēšanu un grāmatsiešanas pamatus Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, tajā pašā nodaļā, kur kādreiz pati mācījos. Darbs ar jaunajiem man palīdz uzturēt saikni ar ādas apstrādi. Piedevām māksliniekam mācīt citus ir misijas izjūta. Žēl, ka esam pēdējie, kas māca ādas dizainu un grāmatu iesiešanu. Grūti ieinteresēt šajā nozarē, ja nav tālākas izglītības iespēju. Jaunieši, kas vēlas to mācīties, dodas uz ārzemēm. Paralēli restaurācijai, pedagoģijai un ģimenei atrodu laiku arī tīrajai mākslai un regulāri piedalos izstādēs,” stāsta Dace.
Grāmatiesiešana ir cēls un specifisks arods ar viduslaiku vēstures smaržu. Kursos pie igauņu meistariem ir apgūti vairāki tā laika sējumu veidi. Draugi piedāvāja iesaistīties viduslaiku rekonstruēšanas pasākumos, kur tika radīta maksimāli autentiska viduslaiku vide ar dzīvošanu teltīs pie ugunskura, gatavojot ēdienus pēc viduslaiku receptēm, klausoties viduslaiku mūziku un vērojot bruņinieku cīņu paraugdemonstrējumus. “Es taisīju grupas dalībniekiem jostas, somas, aksesuārus. Pasākuma apmeklētāji varēja vērot, kā gatavoju grāmatiņas viduslaiku stilā. Dalībnieki sabrauca gan no Baltijas valstīm, gan Polijas, Krievijas un Rumānijas. Vairāku dienu pasākums beidzās ar kārtīgām viduslaiku dzīrēm – ar mielastu, kapelu un dejotājiem. Pa dienu apmeklētāji varēja vērot bruņinieku cīņas, iemācīties kādu viduslaiku deju soli, izmēģināt roku lokšaušanā vai pielaikot smagās bruņas. Tas gan bija foršs vaļasprieks, kam pašreiz laika neatliek,” atceras Dace.
“Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana”
“Iesienot grāmatu, lielu vērību autors pievērš grāmatas saturam, pieskaņojot vai veidojot kontrastu, akcentē saturu. Es raugos uz darbu no netradicionālās puses, lai tas būtu oriģināls, neparasts un izteiksmīgs. 2013. gadā galerijā “Apsīda” notika izstāde, kuras tēma bija Knuta Skujenieka dzejolis “Poga”. Ilustrējot dzejoli, uzzināju sāpīgu stāstu par pogu, ko mājās dzejnieka kreklam bija piešuvusi gādīgā sievas roka. Nonākot Sibīrijas sniegos, pogas iztrūka viena pēc otras un tikai viena, pēdējā, vēl palika pieķērusies, veidojot trauslu saiti starp šo dzīvi un to dzīvi. Grāmata man sanāca paskarba – lins, poga un dzeloņdrāts. Nezinu nevienu citu grāmatu, kuras dekoratīvajā daļā būtu izmantota dzeloņdrāts. Knuts Skujenieks par piemiņu grāmatā ierakstīja man veltījumu: “Paldies par skarbo atgādinājumu!”” atceras Dace.
Grāmatsējēju mākslas augsto karogu palīdz noturēt Latvijas Grāmatsējumu un ādas dizaina asociācija, kas pulcina savus un citu valstu māksliniekus regulārās izstādēs, kas ir īstas meistarības skates. Piemēram, gada nogalē Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās notika izstāde “Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana”. Tajā eksponēja ādā iesietus Raiņa kopoto rakstu 30 sējumus, pie kuru vākiem strādāja 24 autori ar pilnīgi atšķirīgiem rokrakstiem. Izstādes kopsaucējs bija kolorīts un vienota kompozīcija grāmatu muguriņām, ko varēja nolasīt, saliekot grāmatas vienkopus. Pēc izstādes veidotāju ieceres horizontālo sudraba līniju ritms veido asociāciju ar stikla kalnu, kā arī ar pašu arhitekta Gunāra Birkerta projektēto LNB ēku. Grāmatu vāki bija pilnīga brīva autoru interpretācija par katra sējuma saturu.
Dace bērnu dzejoļu grāmatas vāka ilustrēšanai izmantoja savas meitas Rūtas Ditas Parfianovičas zīmējumu, kas bija tapis dzejas iespaidā. Jāatgādina, ka jaunajai māksliniecei tobrīd bija veseli pieci gadi. Zīmējuma līnijas tika pārnestas uz grāmatas vāku un, izmantojot stiepli ar karstspiedi, iespiestas sudraba folijā.
Skolotājs trešajā pakāpē
“Toties pavisam interesanti beidzās igauņu kolekcionāra Enna Jāniso atbalstītā izstāde Tallinā 2015. gada septembrī. Pēc žūrijas lēmuma konkursā pirmo vietu ieguva igauņu māksliniece Ivi Lāsa, otro Ilizane Grīnberga un trešo – es. Lietas unikalitāte slēpjas tajā apstāklī, ka esmu mācījusies pie Ilizanes, bet viņa savukārt Tallinā pie Ivi. Sanāk tāda mistiska skolotāju – skolnieku pārrobežu pārnese. Skolotāji trešajā pakāpē.
Konkursa darbu veidoju, ar vecām klišejām iespiežot reljefu abās grāmatas vāku pusēs. Liku lietā arī savu pēdējā laikā vairākkārt izmantoto konceptu un grāmatu veidoju kā gudrības lādi ar īpašu aizveramu vāku. Domāju, rakstītās literatūras pastāvēšana, apjoms un kvalitāte mūsdienās ir apdraudēta. Aizverot grāmatu kā lādi un to pat aizslēdzot, ir maza cerība, ka garīgums šaizemē uzturēsies ilgāk. Iegūto naudas prēmiju izmantošu, lai piedalītos vienā no pasaules visaugstākās raudzes grāmatsējēju konkursiem. Tas notiks 2017. gadā Oksfordā (Anglija), un konkursa tēma būs “Mīti, varoņi, teikas”,” Daces acis sapņaini iemirdzas.
VĒRTĒJUMS
Mg. art. Ilizane Grīnberga, PIKC RDMV Ādas izglītības programmas vadītāja: “Dace Pāže jau skolas laikā grāmatu iesiešanā izcēlās ar precizitāti, pietāti pret smalkām detaļām un neordināru skatu uz lietām. Katru reizi, ieraugot viņas jauno darbu, man bija pārsteigums par to, kā Dace negaidīti interpretē grāmatas tekstu. Viņai izdodas savā daiļradē savienot smalku materiāla izjūtu, nevainojamu aroda meistarību un paradoksālu fantāziju. Mums abām drīz gaidāma draudzīga sāncensība, startējot prestižajā Oksfordas konkursā, kur ceram godam pārstāvēt Latvijas grāmatsējēju saimi.”
