“Poēma par zūdošo laimi.” Vēsma Lēvalde recenzē Viestura Meikšāna iestudējumu “Dēmons” Liepājas teātrī 0
Vēsma Lēvalde, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ļermontova poēmas inspirētais “Dēmōns” Liepājas teātrī Viestura Meikšāna režijā piedāvā trīs tituljēdziena izvērsumus – dēmons kā dvēsele jeb laime, kā grēcīga, postoša kaislība un tehnoloģiju dēmoniskā daba.
Izrādes poētiskajā dimensijā dominē sengrieķu izpratne par dēmonu bez ļaunuma nokrāsas, apzīmējot ar to garīgu piepildījumu, būtībā – laimi. Tam pretstatīti kristīgā un tehnoloģiju laikmeta arhetipi, kas brīvo garu asociē ar postošu spēku un piešķir tam negatīvu ekspresiju.
Šķetinot inscenējuma pavedienus, nudien nevar apgalvot, ka viss ir nevainojami, tomēr kopiespaids ir pārliecinošs un pēcgaršā jo-projām ir smeldzīga trauksme par laikmeta apdraudētu, bet garīgi piepildītu pasauli, ko simbolizē Ļermontova ģēnijs.
Iespējams, tieši tāpēc iestudējumam saglabāts žanra apzīmējums “poēma”, lai gan liriskais teksts papildināts ar Evarta Melnalkšņa rakstītu prozu un režijas rokrakstā jūtams filozofisks un sociāls uzslāņojums. “Dēmōns” apliecina teātra izredzētību, iedarbojoties emocionāli, vizuāli un audiāli grodā vēstījumā, ko grūti formulēt bezkaislīgās rakstu zīmēs.
Poētika un pragmatika
Iestudējumu varētu klasificēt arī kā muzikālo teātri, kurā apvienots vārds, ķermeņa izteiksme, uzsvērta vizualitāte un skaņa tās dažādajās izpausmēs – no aktiera balss modulācijas līdz mūzikas radītām dzirdes gleznām, kas veido savu bezvārdu valodu, ar kuru izteikt sajūtas un emocijas.
Arī uzsvērtais garais ō izrādes nosaukumā norāda uz šā vārda skaniskās izteiksmes nozīmi, ievērojot klasisku krievu dzejas lasīšanas stilu, kas pakļauts noteiktam, melodiskam ritmam, kāpumiem un kritumiem, pastiprinātu emocionalitāti. Izrādes poētisko slāni veido trīs absolūti saskanīgi pīlāri – Matīsa Čudara mūzika laikmetīgā džeza trio “Auziņš – Čudars – Arutyunyan” dzīvajā izpildījumā, Ļermontova poēmas teksts un šā teksta lasījums Egona Dombrovska atveidotā Dēmona lasījumā.
Mūzika, lai gan šķiet rūpīgi izskaitļota atbilstoši stāsta virzībai un dramatiskajai situācijai, fascinē ar savu oriģinalitāti, organisku stilu un estētiku saplūdinājumu, ļaujot nojaust mūziķu ļaušanos jūtīgai un smalkai improvizācijai. Skaņu gleznas ietver gan Kaukāza kalnos mītošo tautu ritmus un motīvus, gan laikmetīgus impulsus, gan atsauc atmiņā bibliskus stāstus par kritušo eņģeli.
Skaņaina kļūst par dramatiskās attīstības instrumentu. Ne jau velti E. Dombrovskis, lasot Ļermontova tekstus, atrodas orķestra bedrē pie mūziķiem – viņi veido kopīgu tēlu, ko akcentē izrādes mākslinieces Monikas Pormales un viņas asistentes Paulīnes Kalniņas veidotais Dēmona kostīms – smags, melns mētelis ar kapuci, kā arī dūmakainā Mārtiņa Feldmaņa gaismu režija, kas rada asociācijas ar Vrubela zīmētajām poēmas “Dēmons” ilustrācijām melnbaltā, dramatiskā noskaņā.
Uz skatuves notiekošās Tamāras kāzas ar krāsaini ģērbtajām meitenēm, eņģeļa parādīšanās un citas attēlotās poēmas ainas ir tikai vizuāls komentārs aktiera lasījumam. Kā laikmetīgs pretstats un vienlaikus mūžīgs pasaules ambivalences simbols ir poētiskā slāņa pārrāvumi ar prozas tekstiem, kurus iedvesmojis Dāvida Grosmana romāns “Bārā ienāk zirgs”.
Tulkotāja Māra Poļakova par šo romānu raksta, ka tas ir “mokošs vēstījums par klauna kailumu izklaidēties atnākušās publikas priekšā, un vienmēr smalkjūtīgā, siltā rakstnieka balss /../ pēkšņi skan spalgi un vulgāri”. Ar šo frāzi varētu raksturot arī E. Melnalkšņa radītos tekstus, kad Dēmons pārtop par samta uzvalkā un smalkās sieviešu augstpapēžu laiviņās tērptu estrādes komiķi.
Pie tehnoloģiju un kristīgās dimensijas pieder Anetes Berķes atveidotā Tamāra, kurai laikmeta uzslāņojumus iemieso daudzās drēbju kārtas. Paradokss ir tāds, ka šo divu pasauļu pretstatījums nav absolūts, jo tām ir tieksme saplūst. Prozaiskajai realitātei poēzija ir zemdegā.
Nepapildinātā realitāte
Dēmona dažādos izvērsumus iemieso Monikas Pormales radītā spēles telpa. Skatītājiem ienākot zālē, redzams ekrāns no baltām sloksnēm. Uz tā projicēts vikipēdijas šķirklis “Grēks”. Orķestra bedrē ienāk mūziķi, zāle satumst, projekciju nomaina zvaigžņots Visums, ko pavada saviļņojoša mūzika, iespējams, dvēseliskā Dēmona tēma.
Kad parādās Egona Dombrovska atveidotais varonis, skatuves centrā ir biroja kopētājs, un Dēmons kopē tekstu, ko cenšas piespraust uz melnā samta aizkara fonā. Tas ir postmodernismā un senākās filozofijās apspēlētais “es esmu ↔ tu esi”, kas cilvēka esību skata tikai attiecībās, kuru augstākā izpausme ir mīlestība.
Dēmonam aizdegas rokas, piešķirot šim rituālam kaislības spēku. Mūzika skatītāju tālāk ved pie Tamāras, kura kopē Ļermontova poēmas tekstu, nopūšot putekļus no vecas grāmatas, kas pāraug biezā dūmakā, un sākas Dēmona lasījums. Ekrāns kļūst par tiltu starp laikmetiem, jo uz tā projicējas poēmas teksts, savukārt Tamāra it kā eksistē abās šajās realitātēs. Telpas risinājums ar vikipēdijas šķirkļu un video projekcijām ir īpaši iespaidīgs pēc Tamāras līgavaiņa nāves, kad viņa solās doties klosterī.
Projekcijā ir šķirklis “Klosteris”, un tā vidū parādās kosmiskais melnais caurums, kura priekšā Tamāras stāvs izskatās nolemts pazušanai. Tēmu par tehnoloģijām kā pazudināšanu turpina interneta grafiskais apzīmējums virs durvīm klostera skatā. Vairākas vizuālās metaforas ļoti tieši sasaucas ar pandēmijas laika ierobežojumiem, tā radot sociālu vēstījuma ievirzi.
Piemēram, klostera durvju atvērumā projicējas spilgta kalnu masīva attēls, kas vienlaikus atgādina poēmas ilustrāciju un “National Geographic” sižetu datora ekrānā. Abās pusēs ir balta siena, un uz šā fona Tamāras tēla līnija sasniedz eksplozīvu kulmināciju, kļūstot par liktenīgo, pavedinošo, pat apsēsto sievieti. Kopētājā iegaismojas dēmoniska seja, tā atvērtā “mute” izšļāc uz Tamāras gandrīz kailo augumu tinti (kaislību?), līdz viņa ir kā izvārtījusies dubļos.
Mūzika šajā vietā ir reti izteiksmīga. Ekspresīvā dejā Tamāra ar savu augumu uz baltās sienas zīmē kalnu aprises, it kā ļaudama vaļu dziņām, vēlmei izlauzties, būt brīvā, nevis mediatizētā, regulētā pasaulē. Pirms šā skata iesprausta (domājams, nesen) intermēdija ar sejas vairogu un dezinficēšanos, kas, manuprāt, nav obligāta, jo sarkastiski fokusējas uz 2020. gada realitāti, banalizējot vēstījumu.
Turklāt šāds sadzīvisks iestarpinājums, lai arī hiperbolizēts, sarežģī aktrisei tēla atklāsmi, jo simbolos izteikto stāstu iemet citā stilistikā. Savukārt Dēmona un Eņģeļa, ko atveido Liepājas aktierkursa students Artūrs Irbe, vizuālā līdzība ir mērķtiecīga un kalpo kā kods tēmai par labā un ļaunā iluzoro nošķīrumu.
Izrādes fināls ar, iespējams, garāko skūpstu latviešu teātra vēsturē ir dumpīgs un izaicinošs rituāls, kas mudina ļauties kaislīgai un emocionālai eksistencei, nebaidīties atbrīvot dēmonu sevī, jo viņš ir piepildījums mīlestībā, pat ja tā ir nāve.
Mihails Ļermontovs, “Dēmōns”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisors: Viesturs Meikšāns, māksliniece Monika Pormale, mākslinieces asistente Paulīne Kalniņa, komponists Matīss Čudars, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
Lomās: Anete Berķe un Egons Dombrovskis, un LiepU aktierkursa 4. kursa studenti.
Nākamā izrāde: 20. novembrī.
