Vectēvs katram bērnam iestādīja ozoliņu… Poēma deportācijās cietušajiem 0
Jāņa Rozes apgādā klajā nākusi literatūrzinātnieces, kritiķes, Latvijas Rakstnieku savienības mēnešraksta ”KonTEKSTS” galvenās redaktores SANDRAS RATNIECES debijas grāmata “Šķietami klusi”.
“Dzejas krājuma pirmajā daļā ievietoto poēmu “Vasjuganas plostnieces dziesmas” esmu veltījusi saviem tuvajiem, taču ļoti priecātos, ja poēma uzrunātu visus uz Sibīriju izsūtītos un deportācijās cietušos,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” saka krājuma autore.
Tā ir dzeja, kas nesteidzas būt emocijās un izjūtu izpausmēs atvieglināta un poētiski glāsmaina. Drīzāk to varētu saukt par ilgi aizturētu pārdzīvojuma akumulācijas un izaudzēšanas dzeju. Tā Sandras Ratnieces debijas grāmatu raksturo Māris Salējs.
Izlasot krājuma pirmo dzejoli “Ozola atspulgā”, katram cilvēkam radīsies savs priekšstats par tajā attēloto meiteni un ozolu, bet tev kā autorei par ierosmi kalpojušas droši vien īpašas emocijas…
S. Ratniece: Tā meitene ir mana mamma, bet ozols aug mūsu dzimtas mājās “Lankās”, kas ir senas, paaudžu paaudzēs mantotas, atrodas Pēterupītes krastā, pa vidu starp Saulkrastiem un Bīriņiem.
Viensētā auga trīs ozoli, šobrīd palikuši divi, jo vienu koku iznīcināja Otrā pasaules kara laikā. Mans vectēvs Jānis Ratnieks, saviem bērniem piedzimstot, katram iestādīja jau paaugušos ozoliņus, un tā mammas ozolam nu ir jau ap simt gadu.
Tas aug pagalma centrā, pie akas. Kā tāds māju epicentrs.
Mana mamma Māra Ratniece (prec. Purenkova) ir ģimenē jaunākā. Ar vecāko māsu – manu krustmāti Birutu Ratnieci – viņai sešpadsmit gadu starpība. Pa vidu vēl bija nu jau diemžēl mirušais mammas brālis Jānis Ratnieks, ar kuru viņai ir desmit gadu starpība.
Dzejoļu krājumā sastopamā plostniece ir mana krustmāte, bet mamma, jā, ir tā mazā meitene, kura arī ir minēta poēmā. Kad ģimene atgriezās no izsūtījuma, “Lankas” bija kļuvušas par kolhoza “Ādaži” īpašumu.
Tā kā tas bija bagāts, pēc valsts neatkarības atjaunošanas mēs diezgan ātri atguvām savas mājas. Paveicās, ka tajās mītošajiem cilvēkiem bija kur aiziet.
Aina pavērās skumja, izmēzām neskaitāmus “kultūrslāņus”, apaugušus kā uzkalniņus. Krājuma trešā nodaļa “Kaimiņi” man tagad tapusi tieši šajās dzimtas lauku mājās.
1949. gada 25. martā manu mammu, sešgadīgu meitenīti, kopā ar viņas mammu un tēti izveda tieši no “Lankām”. Bet jau Fizkultūras institūtā studēt sākušo vecāko māsu, manu krustmāti Birutu, un brāli Jāni, kurš jau bija sācis mācības tehnikumā, abus saņēma Rīgā.
Visu ģimeni vienā un tajā pašā dienā. Mana krustmāte skrēja gar lopu vagonu rindu, prašņādama un meklēdama mammu, tēti un jaunāko māsiņu. Ģimeni varēja iesprostot katru savā vagonā un šķirt uz mūžīgiem laikiem.
Bet manai krustmātei izdevās pārējos sameklēt, un ģimeni izsūtīja vismaz kopā. Mana vectēva vienīgais grēks padomju varas acīs varēja būt lielā zemnieku saimniecība mūsu “Lankās”.
Un kāds, varbūt glābjot savu ādu, uzrādīja, lūk – tur vēl dzīvo budži! Kad 1944. gadā daudzi mūsu radi ar kuģi devās uz Vāciju, vectēvs pateica nē – nekur nebrauksim, paliekam savā zemē.
Un tā nu viņam, gados jau vecam vīram, – ar manu vecmāmiņu Annu Ratnieci viņiem bija divdesmit divu gadu starpība – vajadzēja braukt pavisam uz otru pusi.
Kas bija pašsaprotami un obligāti arī tiem laikiem, kad Ratniekus izveda, – vectēvs visus lopus jau bija atdevis kolhozam. Sanāk, ka izsūtīja paši savu kolhoznieku.
Starp citu, tieši uz šī pamata visu ģimeni atbrīvoja pēc izsūtījumā pavadītajiem septiņiem gadiem, jo pēc Staļina nāves vectēvs no Sibīrijas rakstīja vēstules uz Maskavu.
Gluži kā filmā “Ilgais ceļš kāpās”, kur Lilitas Ozoliņas Marta rakstīja – Moskva, Kremļ… Izrādās, tā notiek arī dzīvē.
Jā, un, iedomājies, tajā laikā sadzirdēja un ģimeni atlaida vienu gadu agrāk nekā citus izsūtītos. Reabilitēja. Vectēvs vēl paguva Latvijā nodzīvot divus savas dzīves gadus.
Manai mammai šobrīd ir 77 gadi un krustmātei jau 93, un viņa vēl tagad ir stipra un sīksta. Jā, kad viņi atgriezās, visa mantība bija sasaiņota vienā vecā palagā, un, ejot pa Saulkrastu meža ceļu, drāna saplīsa un visa iedzīve izbira zemē…
Tavas pirmās grāmatas atvēršana notikusi tā klusi.
No tipogrāfijas saņēmu pandēmijas laikā 27. martā. Kāda likteņa sakritība – divas dienas pēc tā paša mēneša datuma – tikai 1949. gadā –, kad daudzus tajā melnajā 25. marta dienā no Latvijas izveda.
Grāmatas atvēršana tā īsti nav bijusi, taču cilvēkiem patīk, atsauksmes labas. Par to prieks, jo šī sanāk debijas grāmata, kaut dzeju rakstu sen, tikai nevienam neteicu un nerādīju.
Sanāca debijas krājums un bez prezentācijas. Par to pasmaidu – man nekad nekas nenāk viegli, rēķinos, ka vienmēr būs kāds šķērslis. Esmu pieradusi pie grūtībām.
Pirms izdošanas tu grāmatu esot lasījusi priekšā savai krustmātei Birutai Ratniecei…
Arī mammai, bet krustmāte bija vislielākais kritiķis. Dzejas poētiku lai vērtē citi, taču fakti krājumā ir ļoti precīzi.
Citreiz jau gribas kaut ko tēlaināku, bet, izlasījusi melnrakstā, piemēram, frāzi “plostniece ar basām kājām”, krustmāte momentā iebilda – plostnieks basām kājām pa baļķiem upē nemaz nevar paskriet! Un tāpēc krājumā man ir plostniece kirzas zābakos.
Daudzas šādas niansītes, it kā sīkumiņi, faktoloģiski ir ļoti precīzas.
Citi rakstnieki mani apšaubīja – nu kā var baļķi pa upi peldēt kraulā?
Bet krustmāte teica, ka, šādi rakstot, es neesot pārspīlējusi, jo, plūstot pa straumi, var rasties gan koku sastrēgumi, gan baļķi var gāzties pāri cits citam, atgādinot kraulā peldošu milzu cilvēku rokas.
Daži dzejnieki iebilda, ka cietuma pagalmā nevarot būt plītis, tās noteikti bijušas krāsnis, taču nē, krustmāte apstiprināja, tās tik tiešām bija plītis, jo tas bija vecs cara laika cietums.
Un tā krājums man veidojās epizodi pa epizodei, līdz aptvēru, ka pēc dažiem dzejoļiem nepieciešami arī paskaidrojumi.
Piemēram, par tik ļoti heroizēto Otrā pasaules kara varoni Zoju Kosmodemjansku, “Hruščova atkusni”, kuru vēsturē pazīst kā staļinisko represiju nosodīšanas un totalitārā režīma daļējas liberalizācijas laiku, par oblasoku, kas ir ātra, viegla, no apses tēsta, liesmās karsēta un plesta laiva.
Sapratu, ka bez komentāriem neiztikt, jo daudziem, īpaši jaunajai paaudzei, manis lietotie jēdzieni var arī neko neizteikt.
Jā, kad dzejolī “Ogotāji” izlasīju – “liepu laiva, viegla laiva, vējš dzen maliņā, oblasoks no apses tēsts, piestāj melnas malduguns krastā”, ienāca prātā skaistā latviešu tautasdziesma par liepu laivu un gribējās vaicāt, kas tas oblasoks tāds ir… Vai arī tur Sibīrijā dziedāja?
Jā, daudz dziedāja, īpaši, atgriežoties no darbiem, jauniešiem praktiski vienīgā izklaide bija vizināties ar oblasoku pa upi un dziedāt. Manai mammai tas palicis ļoti spilgtā atmiņā vēl šobrīd.
Viņa atceras, cik ļoti gribējies būt šo dziedātāju vidū, bet bērnus savā pulkā jaunieši neņēma. Plostnieku balsis skanējušas pāri ārēm, tā bija vieglāk izdzīvot.
Bet no oblasoka darinātās laivas bijušas vienvietīgas, arī divvietīgas un četrvietīgas, ar vienu airi un spraišļiem pa vidu. Arī bērni uz skolu īrās ar oblasoku. Izsūtītie prasmi darināt oblasokus iemācījās no vietējiem ņenciem.
Kā nonāci līdz mammas un krustmātes izsūtījuma stāstam?
Bērnībā zināju tikai faktu par izsūtīšanu, jo izvesti bija arī citi mūsu radi. Padziļināti mamma un krustmāte man izstāstīja tikai pagājušajā gadā.
Ratnieki, tāpat kā daudzi citi, kuri 1949. gada 25. martā sāka garo ceļu uz Sibīriju, nenonāca aiz dzeloņstieplēm lēģerī, bet absolūtā klajumā, no kura nebija kur aizbēgt.
Tomskas apgabala Tjukaļinskas sādžā, kuras dzīvības artērija ir upe Vasjugana. Man pašai bija ļoti interesanti, ka krustmāte Sibīrijā piedzīvoto un izciesto stāstīja no pieauguša cilvēka skatpunkta – viņai izsūtījumā jau bija 22 gadi –, bet mamma – bērna acīm pieredzēto.
Šīs abas pieredzes nu saplūda. Krustmāte izmācījās par koku brāķeri.
Barakā bargā ziemas naktī guļot, no rīta pamostoties, mati viņai bija piesaluši pie loga rūts. Krustmāte vēl tagad atceras, kā brālis, sameklējis šķēres, atbrīvojis matus no leduspuķu gūsta.
Poēmā ir dzejolis “Ciedri”, kurā, tāpat kā pārējos poēmas dzejoļos, ir atspoguļoti reāli fakti. Krustmāte bija maziņa, sīciņa, trausla, badā, meža darbos tik nogurusi, ka nepaspēja izvairīties no krītoša ciedra.
Koka zars viņai izsita visus priekšējos zobus. Viņa palika dzīva, viņu nenosita, bet bija arī letāli nelaimes gadījumi. Meža darbu brigadieris negribēja ļaut jūgt zirgu braukšanai uz tuvējo slimnīcu, taču cietušās brālis bija ļoti uzstājīgs un panāca savu.
Bet ciedri bija arī glābēji. Ciedru čiekuru sēkliņās ir ļoti daudz vitamīnu, tie palīdzēja cilvēkiem izdzīvot. Apgabalos, kur ciedru nebija, ļaudis mira no cingas un citām sērgām.
Rakstniecei un māksliniecei Lilijai Berzinskai, kura vairāk zināma kā bērnu grāmatu autore un ilustratore, šī ir pirmā pieredze dzejas grāmatas ilustrācijā. Uz smalkās grāmatiņas zaļā vāka – ozols…
Jā, Lilija ilustrējusi grāmatu ļoti precīzi, palīdzot notvert vēl dziļāku teksta noskaņu. Tev taisnība, veidojot grāmatas vāku, arī mākslinieci iespaidoja krājuma pirmais dzejolis “Ozola atspulgā”.
Esmu dzirdējusi vairākas vāka ilustrācijas asociācijas. Vieniem lasītājiem uz vāka redzamais zīmējums saistās ar pasaules koku, citiem – dzimtas koka saknēm. Bet mākslinieci rosināja domas par ozolu manu senču māju “Lanku” pagalmā.
Tavas grāmatas nosaukums ir “Šķietami klusu”. Vai sabiedrībā par izsūtījumu runā šķietami klusu vai arī neprotam sadzirdēt?
Viss atkarīgs no katra cilvēka. Ir ļaudis, kuri apmeklē represēto pasākumus. Sibīriju pārdzīvojušo palicis maz, un, cik zinu, neatkarīgi no izsūtīšanas dienas viņi visi pulcējas vienos un tajos pašos pasākumos.
Citi turp neiet, jo visu izsāpējuši sevī. Mana mamma joprojām satiekas ar trim cilvēkiem no tā laika. Sievieti, kuras vārds ir Elīza, un viņas brāli Induli, kā arī Viktoru, ar kura ģimeni tika dalīta pajumte pirmos divus gadus izsūtījuma sākumā.
Ir saglabājusies bildīte, kur mana mamma, Elīza un Indulis kā bērni redzami Tjukaļinskā uz ceļa.
Šai fotogrāfijai ir arī savs stāsts. Mana mamma un Elīza to nopelnīja par darbu – vietējais grāmatvedis viņām kā jau kārtīgām latviešu meitenēm bija uzticējis pieskatīt savus bērnus. Par to centīgās izpalīdzes un Elīzas brāli pēcāk nofotografēja.
Un kādēļ krājumam šāds nosaukums?
“Šķietami klusu” – tā ir manas dzejas pamatnoskaņa. Pati būtiskākā, ko ar šo krājumu visiem vēlos pateikt.
Kad atceramies latviešu tautai nozīmīgus datumus – vai tās būtu melnās, masveida izsūtīšanas dienas – 1949. gada 25. marts vai 1941. gada 14. jūnijs – vai svinamie, ar valsts dibināšanu un atjaunošanu saistītie 1918. gada 18. novembris un 1990. gada 4. maijs, – man ir sajūta, ka valstsnācija uz šiem notikumiem skatās vienām acīm un attieksmi.
Un tādēļ allaž mulstu, saskaroties ar viedokli, ka “vienota vēsturiskā atmiņa” vai “vēstures apziņa” esot mīts.
Pavisam nesen vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs izteicies, ka mākslīgi veidot vienotu vēsturisko atmiņu var tikai totalitārās sabiedrībās, kur pastāvot viena un visiem obligāta ideoloģiskā “patiesība”…
Nepiekrītu, ka vienota vēsturiskā apziņa būtu mākslīgi veidota. Ja šādas vēsturiskās atmiņas nebūs, tad nebūs arī tautas. Ja neatgādināsim Lāčplēša dienu, jaunieši par to var nezināt.
Nepiekrītu, ka vēsturiskā atmiņa var pastāvēt tikai totalitārisma režīmā, jo tā ir katras tautas pamatā, stāstot par to, kā esam veidojušies kā nācija un valsts. Ja to nevajag zināt, kāpēc vēsture vispār būtu jāmācās?
Tādā gadījumā dzīvosim tikai tagadnei, jo, ja nezināsim savu vēsturi, nebūs iespējas domāt arī par nākotni. Tā veidosies patērētāju sabiedrība, par kādu diemžēl šodien lielā mērā jau esam kļuvuši.
Baltā galdauta svētkus man ne vienmēr sanāk svinēt, taču man ļoti būtiski ir katru gadu 11. novembrī Lāčplēša dienā aiziet uz 11. novembra krastmalu un nolikt svecīti pie Rīgas pils mūra.
Jo arī mans vectēvs Jānis Ratnieks bija strēlnieks. Mums ir ar ko lepoties. Tāds fenomens kā strēlnieki, brīvības cīnītāji nav bijis katrai tautai.
Ne katra tauta var lepoties ar spēju mobilizēties, savulaik sadodoties rokās “Baltijas ceļā” un tagad daudz labāk nekā citas tautas un valstis tiekot galā ar koronavīrusa izplatības apturēšanu.
Mēs par daudz ko varam būt lepni, un mums ir ko neaizmirst – kā tautai kopumā, tā katrā ģimenē. Kā man, manas mammas un krustmātes stāsts.
… Mana vecmamma Anna Ratniece pirmās Latvijas brīvvalsts laikā vēl pirms savām kāzām dziedāja Teodora Reitera korī. Viņai bija skaists soprāns, arī manam vectēvam Jānim Ratniekam bija brīnišķīga balss, abiem absolūtā muzikālā dzirde.
Kaut vecmamma nāca no Rūjienas, viņai ļoti patika Krustpils krāšņais tautastērps. Un tāds viņai arī tika uzšūts kā viens no kora uzstāšanās tērpiem. Tautastērpa saktu vairs nav, jo tās, tāpat kā uz Sibīriju līdzpaņemtās sudraba karotes, tika apmainītas pret kartupeļiem.
Bet villaine, izceļojusi kā Kurzemes katlu, tā Sibīriju, ir saglabājusies. Mani tā greznoja un, protams, sildīja bērnu ratiņos, kad vecmamma mani maziņu veda pastaigāties.
Pieaugusi es ar to dziedāju “Budēļos” un vēl joprojām sildos Jāņu naktī. Šo villaini biju apvilkusi nesen, kad piedalījos šī gada 4. maija virtuālajā tautastērpu gājienā.
Šogad šai villainei būs simt gadu. Ir tikai divi mazi ielāpiņi, kurus gandrīz nevar manīt.
“Ozola atspulgā” (fragmenti)
1942. gada rudens
mātes kliedziens
pirms pirmajām dzīvības raudām / dobjš / granātas trieciens / pret laukakmeni [..]
***
akas atspulgā ozols
ozola atspulgā asiņo kāvi [..]
***
1944. gada rudens
pa taku teciņus meitene skrien
mauj govis acīs tām asaras
pa taku teciņus meitene skrien
apkārt spindz balsu skrotis [..]
***
1949. gada pavasaris
aust upes palos palsa gaisma
ozola atspulgā asiņo brūces [..]
***
1991. gada rudens
takas līkločos kumpos
soļi skan rimti
ozola sirmumā
ierakstīts stāsts
par mājām
par upi
par dzimtu
