Kas jauns šovasar uzzināts par ‘Dzelteno Olplūmi’ ? 0
Lai gan ‘Dzeltenā Olplūme’ ir daudz vecāka par Latvijas valsti, acīmredzot tieši šogad tā gribēja ar bagātīgu ražošanu atzīmēt valsts simtgadi un varbūt arī pateikties, ka sākam to atjaunot. Vismaz tā to izjūtu.
Patsakņu audzes
‘Dzeltenā Olplūme’ šogad ražoja ļoti bagātīgi Latgales, dažviet arī Vidzemes piemājas dārzu audzēs, kas saglabājušās no seniem laikiem un dažviet pat koptas. Kādā saimniecībā Vidzemē, Alūksnes pusē, tās labi varēja realizēt ar paziņojumu sociālajos tīklos. Visas audzes bija ar patsakņu kokiem, tātad paplašinājušās ar sakņu atvasēm. Interesanti, ka kaitēkļu bojātus augļus zem kokiem vai puves bojātus augļus kokos neredzēju. Redzētais liecina, ka katru gadu vairāk vai mazāk ražojošu klonu ar visai lieliem 30–50 g smagiem augļiem visvairāk var atrast Latgalē, sevišķi tad, ja audzes kaut nedaudz bija sakoptas. Protams, šogad pārbagāti ražojošiem kokiem augļi, līdzīgi kā ‘Viktorijai’, bija sīkāki vai vidēji lieli – 25–30 g. Ražoja gan tur, kur blakus auga kāda cita plūme, gan tur, kur citu plūmju nebija, tātad pietika ar pašas olplūmes putekšņiem.
Ne katru gadu ražas esot tik bagātīgas, bet augļi toties lielāki. Arī ābeles pēc bagātām ražām taču ir novājinātas un var neražot pat vairākus gadus, ja to vainagi ir stipri novecojuši.
Varbūt, lai panāktu olplūmes stabilu ražošanu pavasaros ar ne tik siltu ziedēšanas laiku, jādomā par kāda fermenta smidzinājumu? Bet varbūt jāiemācās tikai atjaunot noražojošos zarus vai vismaz jāizveido aizsargstādījums valdošo auksto vēju pusē. Saimnieku pamesto māju nekoptajās plūmju audzēs ražas, protams, bija mazākas.
Novērojumi liecināja, ka stabilākas ražas iegūtas vēja aizsargātās vietās trūdvielām bagātā augsnē, atbrīvojot labākos augus no konkurentiem, regulāri izpļaujot gan sakņu atvases, gan bagātīgi augošās nezāles, kā tas tiek darīts Riebiņu novada Kotānu dzimtas sētās. Vainagu atjaunošana gan netiek veikta – ja koks novecoja, to nozāģēja, vietā atstājot spēcīgu sakņu atvasi.
Jau daudzus gadu desmitus labi ražo arī kāda plūme Dzirciemā uz nezināmas izcelsmes potcelma, iespējams, olplūmes sēklaudža.
Uz Kaukāza plūmes sēklaudžiem acotās
Ne tik labi ražoja pēdējā laikā stādītās olplūmes, kas acotas uz Kaukāza plūmju sēklaudžiem. Kā zināms, šie sēklaudži savās īpašībās nav stabili, tātad arī ietekme uz uzacotās šķirnes īpašībām var būt dažāda. Arī augsnes īpašības ne vienmēr bija tādas, kādas šiem sēklaudžiem patiktu. Ja augsne ir ar seklu virskārtu un blīvu apakškārtu, Kaukāza plūmes sēklaudžiem tā nepatīk un uz tās uzacotās olplūmes gan ražo mazāk, gan augļi ir sīkāki.
Dārzkopības institūta dārzā, arī Igaunijā Polli izmēģinājumu iestādes dārzā iegūtie novērojumi liecina, ka uz Kaukāza plūmes sēklaudžiem acotās olplūmes ražība un augļu lielums tiešām bijis atkarīgs no augsnes auglības un tās apakškārtas īpašībām. Kā zināms, Kaukāza plūmes sēklaudži vēlas dziļi irdinātu augsni bez blīvas apakškārtas. Laikam tāpēc institūtā arī ‘Lāsei’, kas izaudzēta, krustojot ‘Dzelteno Olplūmi’ ar ‘Eksperimentālfeldtetu’, bagātākā raža un lielākie augļi bija augsnē, kur trūdvielām bagātais slānis bija biezāks. Rindas turpinājumā, kur augsne bija sablīvējusies un ar nelielu trūdvielu daudzumu, gan koku, gan ražas un augļu lielums bija stipri mazāks.
Kā liecina pētījumi un novērojumi pagājušajā gadsimtā, augļu koku sēklaudžu potcelmu saknes arī Kaukāza plūmju sēklaudžu rindstarpās izplatās ievērojami tālāk par vainaga apjomu, tāpēc rindstarpas vasaras pirmajā pusē ieteica turēt melnajā papuvē, bet vasaras beigās atļaut augt nezālēm vai iesēt zaļmēslojuma augus, ko ražas vākšanas laikā pieveļ vai ar tehniku vienkārši piebrauc. Tā kā plūmes ir mitrumprasīgas, šāda tehnoloģija būtu sevišķi derīga šāgada sausajā vasarā. Šādu rindstarpu kopšanu izmanto SIA Pūres dārzi, un viņiem plūmes ražo vienmēr.
Zālājs rindstarpās ir labs, gan ābeles, gan plūmes audzējot uz veģetatīvi vairotiem potcelmiem ar kompaktu sakņu sistēmu vai arī iekārtojot apūdeņošanu.
Daudzos dārzos ar pēdējos gadu desmitos iegādātiem stādiem arī šogad ražu gaidīja veltīgi, jo acīmredzot potzari acošanai ņemti no olplūmes neražīgiem kloniem, kam acošanai derīgu dzinumu ir vairāk. Aprobētu ciltskoku, kas izdalīti pēc šķirnei raksturīgo un vērtīgāko pazīmju kompleksa, nav.
Ar ko vērtīga ‘Dzeltenā Olplūme’?
Pirmkārt, jau ar to, ka gadu simtu laikā, audzēta ļoti plašā areālā, ļoti dažādos gan klimatiskos, gan augsnes un reljefa apstākļos, tā pierādījusi savu ziemcietību un izdzīvošanas spēju pat gadiem nekoptās audzēs. Tik daudz šīs šķirnes augļu no kokiem ar dažādu ražas un arī augļu lielumu, ar dažādu to gatavības pakāpi, kā tas bija šogad, nebija nācies redzēt un vērtēt.
Augļi savam nosaukumam atbilstošu krāsu parasti iegūst tikai lietošanas gatavībā, tad tie arī birst. Zem kokiem sabirušus redzēju tikai dzeltenus augļus. Tā kā augļi ir ar visai biezu miziņu un blīvu mīkstumu, tie ir transportizturīgi. Tos varētu vākt divos trijos paņēmienos, varbūt vienkārši nopurinot uz citās zemēs lietotiem uztvērējvairogiem vai vienkārši uz zemes uzklāta jebkura materiāla paklājiem.
Tāpat kā citām kultūrām un šķirnēm pārbagātas ražas gados ne tikai augļu lielums, bet arī garšas īpašības pazeminās, plūmēm sliktāk atdalās arī kauliņi. Tātad arī ‘Dzeltenajai Olplūmei’ tāpat kā ābelēm nepieciešama augļaizmetņu retināšana, kas paaugstinās ne tikai augļu kvalitāti, bet arī koku ziemcietību. Kā rāda vēsture, arī olplūme dažreiz var izsalt, tomēr atšķirībā, piemēram, no ‘Viktorijas’, patsakņu koki no sakņu atvasēm atjaunosies.
Padomju laikā lielos plūmju stādījumos visu ražu novāca vienā reizē, augļus pēc kvalitātes un gatavības pakāpes šķirojot glabātavās pirms realizācijas. Bagātas ražas gados augļi gatavības pakāpi nesasniedz vienlaikus, tātad arī olplūmei. Tādā gadījumā raža jānovāc būtu pat četrās piecās reizēs. Lietošanas gatavībā novāktie augļi dažām šķirnēm jau dienu vēlāk patērētāju rokās nonāk mīksti, lietojami uzreiz, ne mājās nesami. Avokado, kivi un mango augļi lietošanas gatavībā veikalā ir ievērojami dārgāki. Lai audzētāji neciestu zaudējumus lielo vākšanas izdevumu dēļ, tā būtu jādara arī plūmēm.
Šķiet, olplūmēm augļi nebūs jātausta, lietošanas gatavībā tie nobirs, un samērā biezās miziņas dēļ mīkstums konsistenci saglabās, līdz nokļūs patērētāja rokās.
Arī vēl negatavie nobirušie vai novāktie augļi glabāšanas laikā nogatavojas un iegūst pat dzelteno krāsu, saglabājot mīkstuma konsistenci. Ir arī kloni, kas zaļgano nokrāsu saglabā pat lietošanas gatavībā.
Kas būtu jādara ‘Dzeltenās Olplūmes’ godā celšanas labā?
Pēdējā gada laikā iegūts daudz novērojumu par ražas vai neražas cēloņiem, arī pārliecība par šīs šķirnes atjaunošanas nepieciešamību un iespējamību.
Jau uzsākta pagājušajā gadā atrasto labāko klonu bāzes stādījumu izveide vairākās vietās Kurzemē un Vidzemē, lai salīdzinātu to īpašības, gan acojot vai potējot uz Kaukāza plūmes sēklaudžiem, gan audzējot kā patsakņus.
Šī vasara liecināja, ka Latgales pusē var atrast ievērojami labākus klonus. Varbūt kāda no saimniecībām arī Latgalē un Zemgalē varētu tādus izveidot, tā atjaunojot olplūmes slavu.
Visas vietas, kur ir labas ‘Dzeltenās Olplūmes’, šovasar apsekot vai apzvanīt nespēju, bet ļoti būtu vajadzīgi dati, novērojumi par to audzēm – kāda augsne, kā audzes tiek koptas, kāds mitruma režīms, vai koki ražo katru gadu, vai blakus ir vēl kāda šķirne, kas ar olplūmi zied vienlaikus, cik lieli ir augļi, kā tos izmanto? Arī par iespējām šoruden iegūt kādas sakņu atvases.
Kopējiem spēkiem panāksim, lai ‘Dzeltenā Olplūme’, bet varbūt arī ‘Sarkanā Olplūme’ neļautu samazināties plūmju dārzu platībām un tās augļi atkal pārpildītu ne tikai vietējo tirgu.
Plūmju sezona 2018
Viens no virzieniem, kādā veicu mūsu priekšteču, pagājušā gadsimta augļkopju, domu un atziņu izpēti par šķirnēm, pavairošanu un audzēšanu, bija plūmes. To paātrināja statistikas dati, kas liecināja, ka plūmju stādījumu platības un tādējādi arī augļu kopievākums nevis palielinās, bet strauji samazinās. Tā kā savējo plūmju, izņemot ‘Kometa’, nebija, tukšumu veikalu plauktos strauji aizpildīja importa zilās cvečes no dažādām dienvidu valstīm.
Visu septembri SIA Pūres dārzi piegādāja arī kādu no mājas plūmju šķirnēm. Tā kā plūmes šogad ražoja sevišķi bagātīgi, arī augļu kvalitāte nebija pietiekami laba. Kā liecināja gandrīz visu audzētāju pieredze, ļoti lielus zaudējumus radīja zāģlapsenes un plūmju tinēju bojājumi, kuru dēļ visa raža nonāca zem kokiem kopā ar šo kaitēkļu kāpuriem. Tur, kur uzlija lietus, arī augļu puve attīstījās strauji. Tādējādi gaidītās lielās ražas vietā dažam nav bijis pat ko pagaršot.
Kāpēc šogad plūmes varēja bagātīgi ražot?
Šogad plūmes ziedēja bagātīgi, agri, īsu laiku un gandrīz visas šķirnes vienlaikus, tāpēc arī raža veidojās bagāta, jo dažādu šķirņu putekšņi katrai šķirnei bija pieejami lielā izvēlē. Nebija vairs jāizmanto tikai to šķirņu putekšņi, kas citus gadus ziedēja vienlaikus un tāpēc tika ieteiktas kā apputeksnētājas. Nebija arī jāuztraucas, ka kukaiņu bija maz.
No fizioloģijas viedokļa saprotamāku notikušo padara vācu fiziologu pētījumi par to, kā notiek plūmju ziedu apaugļošanās. Pēc nokļūšanas uz drīksnas puteksnis sāk dīgt un veido dīgļstobru, lai nokļūtu pie sēklaizmetņa auglenīcā. Ja ziedēšanas un pēcziedēšanas laiks ir silts, dīgļstobra augšana notiek strauji un puteksnis nokļūst pie sēklaizmetņa laikus, kamēr tas vēl ir dzīvotspējīgs. Ja turpretī šajā laikā ir vēss un drēgns, kas puteksnim nepatīk, tas vēl var uz drīksnas kādu laiku pārdomāt – augt vai ne. Pēc tam dīgļstobrs aug lēni, tā nokļūstot pie jau novecojuša sēklaizmetņa, kas vairs nespēj apaugļoties. Tā, iespējams, var izskaidrot, kāpēc ir šķirnes, kas dažviet siltā aizvēja vietā ir pašauglīgas, citā turpretī neražo.
Dīgļstobru nokļūšanu līdz auglenīcai varot paātrināt citu konkurējošo šķirņu putekšņu nokļūšana uz drīksnas – tie darbojoties kā fermenti stimulatori.
Katastrofa var būt barga ziema
Pārbagātā plūmju raža uztrauc, nevis iepriecina. Pēc tādām ražām novājinātie koki nespēj izturēt zemas temperatūras ietekmi ziemā. Izsalt var pat ziemcietīgas šķirnes, sevišķi, ja pēc tik sausas vasaras, kāda bija šī, rudenī uznāk lietavas, kas novārdzināto koku, ne tikai plūmju, bet arī ābeļu, gatavošanos ziemai kavē vēl vairāk. Tā tas bija pēc 1939. gada sausās vasaras, kad visu augļu koku ražas bija ļoti bagātas. Nav gan ziņots, ka plūmju kaitēkļi daļu ražas būtu iznīcinājuši. Sekojošā ziema bija sevišķi barga, un, protams, tās sekas bija tiešām katastrofālas, sevišķi no citām zemēm ievestajām šķirnēm.
Izsalt var arī tie plūmju stādījumi, kurus varbūt pavasarī tā pamatīgāk pabaroja ar minerālmēsliem, sevišķi ar slāpekli. Ne visur lietus daudzums vasaras pirmajā pusē nodrošināja tā uzņemšanu. Ja lietus uznāca par vēlu, plūmes, kas augšanas procesus jau bija izbeigušas, saņemot gaidīto ūdenī izšķīdušo barību, var sākt augt no jauna un nesagatavoties ziemai.
Vienīgais mierinājums, ka Latvijas reljefa, augsnes un klimatisko apstākļu, kā arī šķirņu daudzveidība arī bargā ziemā ļaus lielākajai daļai augļu koku izdzīvot. Noteikti izdzīvos olplūmes patsakņu stādījumi. Bet varbūt sala nebūs un globālās sasilšanas dēļ augļu koki ziedēs jau martā. To, ka plūmes zied aprīļa vidū, jau viengad Pūrē redzēju.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops oktobra numurā
