Kā izaudzēt gardāko plūmi. “Vīksnu1” saimnieka pieredze plūmju dārza veidošanā 0
Zantes pagasta zemnieku saimniecības “Vīksnas 1” saimnieks Kārlis Ērglis ir viens no zinošākajiem plūmju un arī stādu audzētājiem Latvijā. Intervijā viņš atklāj savu plūmju audzēšanas pieredzi, stāsta par jaunajām šķirnēm, tirgus tendencēm, kā arī par saimniecības nākotnes iecerēm.
– Latvijā plūmju platības ir nelielas, plūmju audzētāju nav daudz, tomēr pieprasījums pēc plūmēm ir liels. Kā kļuvāt par plūmju audzētāju?
– Esmu beidzis Bulduru sovhoztehnikumu dārzkopja specialitātē. Kādu laiku šajā mācību iestādē arī strādāju, vadīju audzēkņiem praksi. Augļkopība man bija tuvāka nekā dārzeņu audzēšana. Padomju laikos rožu un stādu audzēšana bija ļoti ienesīga. Ķirsis tolaik bija eksotika, nekur nevarēja nopirkt. Pats atceros, kā Bulduros stādus pārdeva. Dienu pirms stādu plača oficiālās atvēršanas parastajiem pircējiem stādus pārdeva ministriju darbiniekiem un partijniekiem, kas visu iztīrīja jau pirms oficiālās pārdošanas dienas. Atlika vien trešā šķira, brāķis un ogu krūmi. Turklāt pēc tiem vēl naktī rindā stāvēja. Man pazīstami ķiršu audzētāji mazdārziņā audzēja stādus – izaudzēja 500–600 stādu. Viens stāds maksāja 10–15 rubļu, tā bija milzu nauda. Žiguli varēja nopirkt.
Kad valsts atjaunoja neatkarību, sāku meklēt zemi un 1989. gada vasarā nonācu Zantē. Sākumā gribējām darboties kā stādaudzētāji. Tolaik parādījās pirmie Breša zemnieki.
Kad visus stādus nevarēja pārdot, 2001. gadā sākām stādīt plūmju dārzu un vēlāk, 2004. gadā, arī ābeļdārzu. Pirms dažiem gadiem stādījām arī daudzas jaunas šķirnes, kurām pētām piemērotību Latvijas dabas apstākļiem kopā ar zinātniekiem. Plūmju dārzs ir 1,63 ha, ābeļdārzs 1,9 ha liels. Labāk mazāk, lai var apkopt un tad skatīties, vai var dārzu paplašināt. Iestādīt un izaudzēt koku jau nav māksla. Pārdot ražu ir problemātiski.
“Vīknas 1” ir četri darbības virzieni – stādu, plūmju un ābolu audzēšana, nedaudz graudkopība. Vislielāko daļu naudas ienākumu dod augļkopība un stādu audzēšana. Plūmes dod vairāk ienākumu nekā āboli, jo to cena ir lielāka un konkurence mazāka. Plūme ir riskantāks produkts. Ābolu var saglabāt. Plūme ir jāpārdod nākamajā dienā pēc novākšanas, ja ir augsta gaisa temperatūra. Mēs vācam nogatavojušās, lai būtu garšīgas.
– Cik pavisam Vīksnās 1 ir plūmju šķirņu?
– Šajā vasarā ražoja vairāk nekā 20 plūmju šķirnes, lauka dienā Vīksnās degustācijā bija 17 plūmju šķirnes. Galvenokārt ir šķirnes, kas domātas ražai, un attiecīgi pēc ziedēšanas laikiem ir iestādīti daži koki kā apputeksnētāji. Piemēram, ‘Lāsei’ apputeksnētājs ir ‘Altana Renklode’ un ‘Vašingtona’, kas ir vēlu ziedošās šķirnes.
– Kā izvēlaties šķirņu sortimentu?
– Pavairojam un stādām tās šķirnes, kas pašiem patīk. Tās, par kurām zinām, ka ir labas. Darbs ir viens un tas pats. Vai ir jēga ko necilu pavairot? Sortiments ir nepieciešams plašs, jo pircēju gaumes ir dažādas. Šajā gadā topā bija pašapputeksnējošās, nevis pašauglīgās šķirnes. Mēģināja to pašapputi locīt visādos variantos. Pircēji saprata, ka vajag tādu šķirni, lai tā ražo viena pati. Pašauglīgo plūmju šķirņu ir salīdzinoši maz. Sarunu ar pircēju sāc ar jautājumu – vai jums dārzā jau aug kāda plūmju šķirne? Jā, augot Kaukāza plūme. Saku, kādas šķirnes tādā gadījumā der. Pircējs teic, ka viņš vēlas citu šķirni. Piedāvātā neesot dzeltena vai sarkana. Tad vajag divas dažādas mājas plūmes, kas sader pēc ziedēšanas laikiem. Nevēloties, neesot vietas kur stādīt. Kad pasaki taisnību, kā tas ir, tad pircējam savas vēlmes nākas mainīt.
– Pastāstiet par plūmju audzēšanas tehnoloģiju.
– Vispirms vietas izvēle. Tad stādi ar labu sakņu sistēmu. Rudenī dārzam ir jākaisa fosfora un kālija minerālmēsli saskaņā ar augsnes agroķīmiskās izpētes analīzēm. To var darīt mehanizēti. Ja ir iestādīts jauns kociņš, tuvāk vainagam minerālmēsli ir jāuzkaisa ar rokām. Pavasarī notiek zāles pļaušana rindstarpās, apdobēs miglojam arī ar herbicīdu. Šajā gadā tam bija ļoti liela nozīme, tāpēc ka zāle paņem ļoti daudz mitruma un barības vielu. Apdobes miglo gandrīz vainaga platumā. Vidu starp stādu rindām tāpat atstāj pļaujamu. Man zinātnieki iesaka plūmēm rindstarpās turēt melno papuvi. Kaukāza šķirnes plūmes potcelmam patīk irdenāka un gaisīgāka augsne. Zāliena saknes, manuprāt, arī struktūru veido. Sliekas tur zem velēnas dzīvo. Vēl ir jāveic pamatīgāki pētījumi un salīdzinājumi, lai viennozīmīgi pateiktu, vai vajag vai nevajag vairāk gaisa saknēm.
Plūmes diezgan daudz slimo ar parasto puvi. Pret to var cīnīties ar fungicīdu. Diploīdās plūmju šķirnes ‘Komēta’ un ‘Naidjona’ parasti no puves necieš, taču šķirnes, kas ir ieņēmīgas, piemēram, ‘Julius’, cieš no puves tāpat. Pēc rekomendācijas fungicīds jālieto ziedēšanas sākumā un pēc 5–10 dienām. Cita plūme jau tad beidz ziedēt.
– Kādi kaitēkļi apdraud plūmes?
– Pirmais kaitēklis jau tūlīt pēc noziedēšanas ir zāģlapsene. Tā uzreiz var apskādēt augļaizmetņus. Ja plūmes ir labi apputeksnējušās, zāģlapsene ir derīgais kaitēklis, kas ierobežo pārmērīgi lielo ražu. Liels daudzums plūmīšu tad nobirst. Plūmītei ir melns mazs caurumiņš, un augļaizmetnis nobirst. Ja plūme slikti apputeksnējas, tūlīt pēc noziedēšanas vajag miglojumu pret zāģlapseni. Vispostošākais ir plūmju augļu tinējs. Par ko visi šogad priecājās – ar plūmēm pilns dārzs, bet visas ar gaļu (smej)!
Mums bija feromonu ķeramās lamatas. Ar tām augļu tinēju nevar izķert, var tikai pievilināt kaitēkļus. Šīs lamatas ir trīsstūra plastmasas mājiņa ar līmpapīru iekšienē. Plūmju tinēja tēviņš pārošanās laikā pēc smaržas dodas uz mātītes feromonu smaržu un pielīp pie līmpapīra. Tā mēs konstatējam faktu, ka tauriņiem notiek pārošanās. Kaitēkļiem visa attīstība notiek ciešā saistībā ar gaisa temperatūru. Ja ir normāla vasaras temperatūra, mātīte pēc nedēļas dēj oliņas, vēl pēc nedēļas šķiļas kāpurs un tad ir jāmiglo. Plūmju augļu tinēja apkarošanai ir atļauts tikai viens preparāts – Karate Zeon. Citi insekticīdi plūmēm ir paredzēti dažādiem citiem kauliņkoku kaitēkļiem, piemēram, laputīm.
– Kāpēc šajā gadā bija tik daudz plūmju? Kas to ietekmēja?
– Ļoti labi dabas apstākļi, nemainīgi silts bija ziedēšanas laikā. Ja vērtējam dabas apstākļus, jāteic, ka es savā mūžā neatceros šādu gadu. Vecāki cilvēki arī tik siltu pavasari, karstu un saulainu vasaru neatceras. Augi, iespējams, nedaudz cieta no sausuma. Plūmju lielums bija mazāks tāpēc, ka raža bija pārbagāta. Mēģinājām uz ātru roku izveidot laistīšanas sistēmu, kur pie katra stumbra šļūtenei ir izurbts mazs caurumiņš. Ļoti ātri, primitīvi un ļoti lēti – ūdens mucas tilpums mums ir nepilni divi m3. Iespējams, būtu lielāks efekts, ja laistītu no abām pusēm un visām koku rindām vienlaikus. Ik dienu laistījām nepilnus 4 m3 ūdens.
Raža šajā gadā bija pārmērīga, bet augļi varēja būt lielāki. Tonnas jau bija, tomēr nebija izmēra. Vidējais augļa svars bija 20–25 grami. Lai izskatītos pēc deserta plūmes, ir jābūt 40 gramiem. Bija arī 30 un 35 gramus smagas plūmes, bet bija arī 15 gramu smagas, un tad vidējais rādītājs ir 20 gramu.
– Vai jaunajām plūmēm ir jāizgriež zari?
– Kokam ir jāveido mehāniski izturīgs vainags un jāizgriež zari ar šauriem atzarošanās leņķiem. Pretējā gadījumā lielas ražas laikā koks salūzīs. Kad es mācījos un arī vēlāk ieteica plūmēm veidot krūmveida vainagu. Proti, vainagu, kam nav viena izteikta stumbra.
Agrāk ieteica ‘Skoroplodnaja’ šķirni bargajās ziemās apbērt ar sniega kalnu. ‘Skoroplodnaja’ nebaidās sala, bet baidās no atkušņiem. Ja norok sniegā koka centrālo daļu, tad ir nemainīgāka temperatūra un koku neietekmē atkušņi. ‘Skoroplodnajai’ ātri beidzas dziļā miera periods, kad tā ir spējīga izturēt lielu salu. Ja ir bieži atkušņi, tad miera periods agrāk beidzas. Ja februāra beigās vai martā uz īsu brīdi ir lielāks sals, koki aiziet bojā.
‘Komēta’ šajā ziņā ir izturīgāka nekā ‘Skoroplodnaja’. Ir cilvēki, kam dārzos ‘Skoroplodnaja’ kopš seniem laikiem aug un ražo. Tautā ir izveidojies viedoklis – tā ļoti agri sāk ražot, bet, sasniedzot 10–12 gadu vecumu, aizies bojā. Ja tā notiek, tad tā ir sakritība, nejaušība. Šai šķirnei ir piemērots kontinentāls klimats, sala tā nebaidās, bet atkušņi tai nepatīk.
– Starptautiskajā ES zināšanu pārneses un informācijas projektā esat iesaistījies izmēģināt jaunās plūmju šķirnes. Pastāstiet par tām!
– Ilze Grāvīte, Dārzkopības institūta zinātniece, ieteica mēģināt Dobeles institūtā selekcionētās jaunās šķirnes – ‘Sonora’, ‘Ance’, ‘Adele’ un ‘Lotte’.
‘Adele’ ražo dzeltenas plūmes ar oranžīgu nokrāsu. Šajā gadā tā bija agra, parasti tā ir rudens šķirne, nogatavojas uz septembra vidu. Man ‘Adeli’ neieteica, jo ziemcietība neesot visai laba. Pagaidām nekādu sūdzību man nav.
‘Lotte’ šajā gadā deva vislabāko ražu. ‘Lottes’ stumbram pavasarī nepatika saulīte. Tai ir izteikti postoši saules apdegumi. Četri koki guva saules apdegumu. Ja stādus stāda lielākā platībā, tad vismaz zina, ar ko rēķināties. Tāpēc notiek pārbaudīšana un novērošana. Dažkārt ‘Komētai’ no saules apdegumiem miza atveras. Ar kaļķošanu, iespējams, varētu to ierobežot. Vai ar aizsargu uzlikšanu stumbriem.
‘Lottei’ raža bija vidēji četri kilogrami plūmju no koka. Tā bija vislielākā salīdzinājumā ar citām šķirnēm. Pārējām šķirnēm vācu vidēji 1,3 kg plūmju no koka.
Pērn plūmju ziedēšanas laikā – 9., 10. maijā – bija 15 cm dziļš sniegs. Jābrīnās, ka vispār bija plūmes. Savā ziņā, iespējams, sniegs no sala pasargāja ziedus. Zari bija pieķepuši ar sniegu. Tāpat kopraža no vecā dārza bija 5–6 tonnas plūmju.
‘Ance’ ir perspektīva šķirne. Plūmei trūkst stingruma. Ēdot no koka mutē, tā ir ideāla. Garšīga, sulīga un ļoti salda plūme. Šogad saistībā ar silto laiku pārāk lipīgi salda un ūdeņaina. Tādi dabas apstākļi kā šajā vasarā ievieš korekcijas šķirņu garšā un konsistencē. Lai par šķirni kaut ko varētu spriest, ir vajadzīgi vismaz pieci gadi un viena barga ziema. Tas visu noliek savās vietās. Es šīs šķirnes izmēģinu vien otro gadu.
Ceturtā šķirne ir ‘Sonora’. Pašapputes šķirne. Tai bija vismazākā raža. Arī kociņi ir lēnaudzīgāki, mazāki. Ļoti švaki ziedēja.
Lai demonstrējuma projekts varētu notikt, projekta ietvaros paredzēts piestādīt vēl vairākas šķirnes, tostarp kontrolšķirnes, arī ‘Viktoriju’. Neesmu par to sajūsmā. Ja vēsāka vasara, agrāks rudens, pārbagāta raža, tā mēdz neienākties. Ir bijuši gadi ar spēcīgu salnu – mīnus 3, 4 grādi –, un plūmes kokā sasalst. Ziemeļvidzemē domā, ka mums Kurzemē ziemas vispār nav, mēs esot pie jūras. Šāds viedoklis mēdz izskanēt jau aiz Rīgas.
– Kurām šķirnēm vajadzētu pievērst uzmanību vecajā, 2001. gadā stādītajā plūmju dārzā?
– Plūmes pēc izcelsmes iedala diploīdās plūmēs (hibrīdplūmes) un mājas plūmēs. Mājas plūmes zied nedaudz vēlāk. Agrīni ziedošajām plūmēm dabas apstākļi parasti ir labi. Pirmās siltās dienas nekad neturpinās ilgi. Ievu ziedēšanas laikā ir salnas vai nāk ciklons ar lietu un vēsu laiku. Tad nekas neapputeksnējas. Šis gads bija īpašs, visas plūmju šķirnes noziedēja 9–10 dienās. Plūmēm pārmērīgi lielas ražas gadā aizkavējas gatavošanās un nav šķirnei raksturīgās garšas. Siltais un saulainais laiks šajā gadā izglāba – garša bija laba.
Šķirne ‘Ave’ ir salīdzinoši agrīna un ražīga. Plūmes parasti ir liela izmēra, izskatīgas. Sarkanbrūnas ar zilganīgu apsarmi. Cilvēkiem patīk.
Šogad ‘Kuibiševas Renklodei’ plūmju raža ir pārbagāta, jo nav normēta. Krāsa ir dzeltena. Garša neizteikta. Sezonas laikā bija citas daudz garšīgākas plūmes.
‘Minjona’ ir pašauglīga šķirne. Ražo katru gadu.
‘Komēta’ ir dīvaina šķirne ar to, ka ziedi zied bagātīgi, pušķos, raža arī veidojas pušķos. ‘Komētai’ viengadīgais jaunais pieaugums sāk veidoties pēc ražas novākšanas. Raža ir tik bagātīga, ka augam nav spēka, nepietiek mitruma un barības vielu, lai veidotu pieaugumu. Tas novērots daudzus gadus pēc kārtas. Raža beidzas augusta sākumā, vēlākais – augusta vidū. Tas ir viskarstākais vasaras laiks. Ražu vācam četros piecos piegājienos. Šajā gadā dīvaini – bija karsts laiks, plūmes nokrāsojās ātri, domājām vest uz Salaspils Botāniskā dārza rīkoto tirdziņu. Tomēr ārējais izskats bija maldinošs, plūmes gatavojās negribīgi.
Tirgus pētījumi agrāk rādīja, ka cilvēkiem patīk dzeltenās plūmes. Iespējams, tas asociējas ar kādreiz slaveno Latvijas ‘Dzelteno Olplūmi’, tas arī bija garants, ka tās ir Latvijas plūmes. Agrāk no Polijas un Ungārijas uz Latviju sūtīja plūmes, taču dzeltenas krāsas plūmju starp ievestajām nebija. Cilvēkiem izveidojās viedoklis, ka zilās ir ievestās poļu un ungāru plūmes. Dzeltenās – ar garantiju Latvijā audzētas. Nezinu, vai šis viedoklis ir mainījies, patlaban no citām valstīm arī ieved dzeltenas krāsas plūmi. Vēl tirgū parādās plūmes ar uzrakstu – Medus plūme, Latvija. Tā ir tā godīgā konkurence. Tādas medus plūmes vispār nav.
Cilvēkam, kas nav ikdienā ar plūmēm saskāries, ir ļoti grūti saprast, kad tās ir nogatavojušās. Galvenokārt vērtē pēc krāsas. Pateikt, vai plūme ir gatava, var pēc kātiņa. Gatavai plūmei nekad kātiņš nav pie plūmes, tas paliek pie koka. Ja paskatās poļu plūmes, 80% kātiņu atrodas pie augļa. Tad tās ilgi glabājas dzesētavās.
Mums Vīksnās vēl dzesētavas nav, vērtējam iespējas to izveidot. Sezonas laikā ir viens brīdis, kad plūmju tirgū izveidojas sastrēgums. Kad ir ievestas ļoti daudz importa plūmju, cenas krītas, uzpircējiem interese zūd. Ļoti grūti tās ir pārdot tāpēc, ka ikdienas pircējs ne vienmēr māk atšķirt vietējās plūmes no ievestajām. Ja viena Spānijas plūme sver 250 gramu un maksā tikpat, cik mūsu 50 gramu plūme, tad ir grūti konkurēt.
Vasaras beigas un rudens sākums ir ļoti aizņemts ar ražas vākšanu un, vissvarīgākais, tās pārdošanu. Ik sestdienu vai svētdienu notiek tirdziņi un gadatirgi. Savus produktus pārdodam arī Vidzemē, tostarp Igaunijas pierobežā.
– Kas pēdējos gados notiek ar plūmju cenām?
– Lielu izmaiņu cenām nav. Pircējiem vienmēr šķiet, ka tās ir pārāk dārgas, audzētājiem – ka pārāk lētas. Viens kilograms ejošu plūmju maksā 60–80 centu (mazās). Lielākas plūmes maksā 1,20–1,50 eiro/kg, ja ir kas izcils, tad 2– 2,20 eiro/kg. Vidēji 1,40 eiro/kg ir mazumtirdzniecības cena. Vairumtirdzniecības cena ir gandrīz uz pusi mazāka.
– Kāds ir pieprasījums pēc plūmju stādiem?
– Ko nu katrs meklē, un kāds ir tirgus. Uz Stādu parādi vai Botānisko dārzu cilvēki vairāk nāk pēc eksotikas. Vajag ēdamos sausseržus, pīlādžus, krūmmellenes. Persiki un aprikozes Latvijā vairs nav nekāda eksotika. Var gan stādi kādu gadu izsalt. Madonas tirgū esmu dzirdējis no pircējiem, ka persiks ļoti labi aug un ražo. Cits vērš uzmanību, ka nekas neaug.
– Vai citās valstīs audzētie stādi tiek tirgoti kā Latvijas stādi?
– Iespējams, Latvijā caur Lietuvu ienāk Polijā audzētie stādi. Tie lielākoties nosalst. Valkas tirgū bija lietuvieši, visticamāk, ar stādiem no Polijas. Stumbrs 2,5 metrus garš. Podiņš kā rožu stādam. Kā saknes tajā jūtas? It kā augs ir salapojis. Normāli šādam kokam būtu jāaug 40 litru toverī. Tad sakņu sistēma būtu pamatīga. Cilvēki šādus stādus vienalga pērk. Mēs gadiem ilgi braucam uz tālajiem tirgiem Apē, Alūksnē un Valkā. No cilvēkiem nāk labas atsauksmes. Mūs atceras, pateicas, ka laba šķirne ieteikta.
– Vai stādu tirgū ir daudz konkurentu?
– Ir ļoti daudz. Tirgus ir pārsātināts. Ikviens ir atradis savu nišu. Kaut kā jau pārdodam. Viegli nesokas tieši pārdošanas dēļ. ES dalībvalstu tirgos mūsu šķirnes nepieprasa. Austrumu tirgū ir fanātiķi ielauzušies, viņu darīšana, kā izdodas nokārtot sanitārās robežinspekcijas formalitātes.
Stādu cena ļoti nedaudz kāpj. Kārtīgs stāds, ja tas atrodas konteinerā, maksā aptuveni 10 eiro. Ķirsis un plūme ir nedaudz dārgāki, tos ir grūtāk pavairot. Ābelēm izaug 80–90% kvalitatīvu stādu, plūmēm un ķiršiem – mazāk nekā 50%. Darba ar šiem stādiem ir daudz vairāk, 1–2 eiro cenas atšķirība darba ieguldījumu neatsver.
– Kā nosaka stādu cenu?
– To nosaka pircējs. Par cik var pārdot, par tik pārdod. Ieguldītais darbs pie švakāka stāda ir tāds pats kā pie laba stāda. Pircējam ir vajadzīgs izskatīgs stāds, ja tas šķiet pa mazu vai zaru ir nepietiekami, vai kaut kāds līkumiņš, tad nepērk. Jā, stāds var būt konkrētā brīdī izskatīgs. Nav tā – iestādi plūmi un var aizmirst. Ja koku neveidosi, tāpat būs džungļi pēc dažiem gadiem.
Mūsu Stādu parāde uz igauņiem pēdējos gadus turas. Brauc jau gan viņi mazāk, iespējams, sapirkuši, ko vajag. Ziemeļvidzemes tirgi viņiem arī tuvāk. Dažkārt pašvaldības īsteno pārrobežu projektus, kad tirgi notiek abās valstīs. Tā ar igauņiem brāļojas pašvaldības un pircēji. Ziemeļvidzemē jūt igauņu pirktspēju.
– Vai pārdevēji citas valsts plūmi uzdod par Latvijas plūmi?
– Pērn uzraugi diezgan stingri skatījās, lai izcelsmes valsts būtu norādīta uz produkta cenu zīmes. Pircēji meklē un prasa Latvijas plūmi. Ir mums savs pircēju loks. Cena ar ievesto plūmi ir aptuveni vienāda, tomēr atšķiras plūmes izmērs. Latvijā audzētā plūme nekad nebūs tāda kā Spānijā audzētā.
Pircējs nav pietiekami izglītots, lai atšķirtu Latvijā vai citā valstī audzētu plūmi. Es tirgoju plūmes mazumpircējiem un vairumpircējiem Rīgas nakts tirgū, kā arī citu pilsētu tirgos.
– Kā vērtējat kooperāciju augļkopībā?
– Tā, tāpat kā ražotāju grupas, vairāk ir ķeksīša pēc. Izveidojās mākslīgi, jo kooperatīva biedriem ir labāki nosacījumi projektu īstenošanā. Produktu pārdošanā, kad sastrēgumi rodas, kooperatīvi palīdzēt nevar. Grūti teikt par glabāšanu. Mēs cenšamies saviem spēkiem iztikt, uz citiem paļauties nevar. Mums pašiem ir jāattīstās – glabātava ar dzesētavu jābūvē, jāskatās, kādu projektu var realizēt. Lai varētu paildzināt realizācijas laiku, plūmes vajadzētu uzglabāt dzesētavā. Ar ES un valsts atbalstu esam iegādājušies nepieciešamo dārza tehniku un aprīkojumu. Saimniecībai naudas aizdevumu nav.
Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
