Ģeologs: Plūdi nebija nekas unikāls – tas var atkārtoties, turklāt varbūtība laika gaitā pieaugs 5
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar ģeoloģijas doktoru, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docentu Jāni Lapinski.
Kas nupat notika un notiek Jēkabpilī? Skaidrs, ka plūdi. Bet vai tie jums kā speciālistam izskatās kā katastrofa, drāma, traģēdija vai arī kaut kas ikdienišķs vai neparasts?
J. Lapinskis: Neapšaubāmi neparasts notikums, kas nekļūs par ikdienu pārskatāmā nākotnē. Daudzu dažādu – gan dabas, gan cilvēku veicinātu – notikumu sakritība. Lai tas atkārtotos, lietām jānotiek noteiktā secībā.
Tajā pašā laikā plūdi nebija nekas unikāls – tas pats vai kaut kas līdzīgs var atkārtoties, turklāt varbūtība laika gaitā pieaugs, bet par ikgadēju notikumu tomēr nekļūs.
Ko jūs domājāt ar “pārskatāmu nākotni”?
Piecus līdz divdesmit gadus.
Pirmie plūdi, ko personīgi es atceros: Lielupes pļavas pie Kalnciema pagājušā gadsimta 70. gados. Applūda mājas un fermas, tika evakuēti cilvēki un lopi. Pļaviņas jau ir regulārs stāsts, arī Jēkabpils. 2005. gada janvārī jūra nāca iekšā Rīgā. 2011. gada vasarā negaidīti applūda Saldus. Ogre applūst jau biežāk – vietās, kur pēc būtības upes gultnē cilvēki sabūvējuši mājas. Ne ļoti bieži, ne ar baigām sekām, bet plūdi Latvijā notiek. Tā ka šī gada plūdi Jēkabpilī vismaz man nelikās nekas ārkārtējs.
Jā, ja skatāmies uz Latviju kopumā, plūdi nav nekas ārkārtējs, patiesībā – pati izplatītākā interesantā un reizē nepatīkamā dabas parādība, kāda vien mums ir. Notiek bieži un var notikt daudzviet, bet ne visur. Ir vietas, kur plūdi ir ik pēc pāris gadiem, piemēram, upes lejtecēs. Tāda vieta ir Carnikava. Ja tur sakritīs vējš no jūras ar ledus iešanu un sastrēgumiem Gaujā, var būt ļoti nepatīkami.
Ja runājam par Daugavu, tad tās hidroloģisko situāciju krietni izmainījuši trīs lielie hidroelektrostaciju aizsprosti. Pateicoties tiem, Rīgā pavasara palu vairs nevar būt, jo ledus līdz galvaspilsētai netiek. Tas, kas uzsalst līdz Doles salai, neskaitās, tas nekas nav. Rīgā plūdi iespējami, ja ir stiprs jūras vējš vai liels lietus, ar kuru netiek galā kanalizācija.
Ogrē situācija ir diezgan līdzīga Jēkabpilij – abās pilsētās plūdus veicina Daugavas ūdenskrātuves. Ogrē tas pat ir izteiktāk, jo Ogres upe, kas pilsētas teritorijā ieplūst Daugavā, kādu pēdējo kilometru īsti vairs nav upe, bet HES ūdenskrātuve. Un, kad iet ledus, tas apstājas tur, kur beidzas upe, jo ūdenskrātuvē ledus vēl nav uzlūzis, jo tur tas parasti ir biezāks un stāv uz vietas. Tad arī veidojas ledus sastrēgumi un paaugstinās ūdens līmenis upē, īpaši gadījumos, ja hidroelektrostacijā uz Ogres upes nav izdevies nomenedžēt ūdens līmeni. Tāpēc arī Ogrē ir pretplūdu dambju sistēma, kas lielā mērā novērš risku.
Pēc jūsu teiktā cilvēki var padomāt, ka liela daļa plūdu ir hidroelektrostaciju dēļ. Bet plūdi bijuši arī pirms hidroelektrostaciju uzcelšanas ap upēm un ezeriem.
Protams, hidroelektrostacijas nav vainīgas pie visa. Tie plūdi, kas Daugavā bija pirms to uzcelšanas, bija krietni iespaidīgāki un postošāki, sevišķi Rīgā. Kā jau iepriekš teicu, HES plūdus Rīgā tieši novērsušas. Savukārt Jēkabpils, kā zināms, atrodas augšpus Pļaviņu ūdenskrātuves, un tā ietekme nav ļoti liela, bet ir plūdus veicinošs faktors – veicina ledus krāšanos starp Zeļķiem un Pļaviņām. Tas notika arī pirms ūdenskrātuves izveidošanas, bet tagad ledus krāvumi veidojas vēl labāk. Bet tā nav galvenā problēma.
Bet kas notiek Daugavpilī? Tur Daugava liekas tik nesamērīgi maza, salīdzinot ar lielajiem aizsargdambjiem.
Plūdi Daugavpilī ir bijuši. Varbūt retāk. Pirms simt gadiem tur mājas bijušas līdz jumtam ūdenī.
Jā, 1922. gada aprīlī, kā vēsta tā laika prese, Daugavpilī ūdens spiediens vairākās vietās pārrāvis aizsargdambi, ūdens līmenis pacēlies deviņus metrus virs normas, pārklājis ielas, un pa tām peldējuši ledus gabali, tāpēc cilvēki pirmajos stāvos aizvēruši slēģus, lai ledus nesadragātu logus. Daugavas straume tikmēr nesusi pa upi uz leju no pamatiem noceltus šķūnīšus, pirtis, mājas. Gājuši bojā pieci cilvēki. Milzīgi materiālie zaudējumi.
Daugava ir īpaša ar to, ka ūdens daudzums, kas pa to plūst, gada griezumā var atšķirties daudzus desmitus reižu. Un Daugavpils ir vieta, kur Daugavas ūdens līmenis, kā liecina novērojumi, paaugstinājies visvairāk. Tā ka aizsargdambji tur nav uzbūvēti tikai skata pēc.
Vai Rīgu Salaspils ūdenskrātuve neapdraud? Atceros, ka savulaik, kad Latvija gatavojās stāties NATO, parādījās visādas spekulācijas, cik tas bīstami mūsu kaimiņa Krievijas dēļ. Tostarp ūdenskrātuves dēļ. Krievi militāra konflikta gadījumā viegli tikšot ar mums galā: sabombardēšot Rīgas HES aizsprostu un no Rīgas palikšot pāri tikai slapja vieta. Hidrologi gan nomierināja: plūdi tad gan būšot, bet relatīvi lēni un ātri pārejoši, bez liela postoša spēka, jo ūdenim nav kur ieskrieties, vispirms applūdīs līdzenumi pie Ķekavas un Doles.
Jā, lai ūdens iegūtu spēku, reljefam ir liela nozīme. Augstuma starpība ļauj ūdenim iegūt potenciālo enerģiju, bet par lēnu applūšanu es to nesauktu. Ja pazustu Rīgas HES aizsprosts un viss ūdenskrātuves ūdens dotos pa Daugavas gultni uz leju, postījumi tomēr būtu. Mājas noturētos. Lielākā daļa Rīgas zemo vietu applūstu, kaut kas tiktu sagrauts, automašīnas peldētu, jo ūdenskrātuves kritums ir 17 metri. Tas nav nekāds joks.
Vai tad šo iespējamību nevar modelēt?
Jā, tas ir ticis darīts ar mēroga modeļiem, taču hidroloģijā – arī runājot par straumēm un viļņiem – plūdi slikti “mērogojas”, precīzi un pārliecinoši modelēt ūdens uzvedību nevar.
Protams, Rīgā un tās apkaimē ūdens nenāktu virsū rēkdams kā siena, tomēr būtu diezgan strauja applūšana. Varu minēt, ka Rīgas centrā plūdu maksimums būtu laikā līdz kādai stundai, bet es negribētu uzņemties atbildību par šo savu prognozi. Grūti paredzēt, pa kādām tieši vietām ūdens pārvietotos. Varbūt bez mēroga modeļiem vajag ņemt talkā datorus, tad varbūt rezultāts būtu ticamāks.
Pasaulē jau bijuši gadījumi, ka kaut kas tamlīdzīgs noticis?
Lielākoties tas noticis vietās, kur ir liela augstuma atšķirība, un tur jau ir pavisam cita enerģija. Starp citu, Otrajā pasaules karā Ukrainā padomju puse uzspridzināja Dņepras HES aizsprostu, lai apgrūtinātu vāciešu pārvietošanos, bet noslīcināja vairāk savējos un civilos.
Pašreiz notiekošajā Krievijas–Ukrainas karā jau arī ik pa laikam pavīd informācija par krievu plāniem spridzināt aizsprostus.
Ir šauts ar raķetēm pa aizsprostiem, bet tie bijuši nelieli un sekas nav bijušas katastrofālas. Laikam galvenais mērķis bijis traucēt elektrības ražošanu.
Atgriežoties pie dabas izraisītiem plūdiem, vai jūs saskatāt arī klimata sasilšanas iespaidu?
Jautājums par klimata krīzi, globālo sasilšanu nav viennozīmīgs. Kad novembrī iestājās sals, viena daļa cilvēku jautāja: kur tad jums ir tā klimata sasilšana? Kad janvārī ir plūdi, tad atkal otra puse atbild. Tas ir primitīvi un nekorekti.
Klimata krīze ir klātesoša, bet tā ir ārkārtīgi sarežģīta, masīva un milzīga sistēma, kas mainās, un arī cilvēks tam pielicis savu roku. Savu redzējumu nevar balstīt uz atsevišķiem notikumiem.
Klimats ietekmē plūdus, un nākotnē tā ietekme pastiprināsies, plūdu varbūtība ar katru gadu mazliet palielināsies. Tas nenozīmē, ka pēc simt gadiem katru otro nedēļu būs pali Daugavā, bet nozīmē to, ka plūdu iespējamība Jēkabpilī būs par, pieņemsim, procentiem 50 lielāka nekā tagad. Tā ir spēle ar varbūtībām, ka tās kļūst lielākas, bet konkrētus lielus plūdus paredzēt ir praktiski neiespējami.
Skatoties vēsturē, vietā, kur tagad atrodas Latvija, bijis arī krietni karstāks laiks, jūra staigājusi šurpu turpu, radušās un zudušas upes, bijuši vairāki ledus laikmeti, kilometru biezs ledus. Vai tad tagad nu tik ļoti jāuztraucas par vienu vai divu grādu sasilšanu, kas it kā notiek cilvēku darbības ietekmē? Dabai ir savi likumi un norises, ko cilvēks ietekmēt nevar. Fatāli raugoties, varbūt pēc pārdesmit gadu tūkstošiem te atkal būs biezāks ledus nekā Grenlandē vai lielāks karstums nekā Āfrikā. Klimats mainījās, kad cilvēku vēl nebija vispār.
Te nu jums piekrist negribētu. Tādam fatālismam nav vietas. Temperatūras paaugstināšanās par diviem vai dažiem grādiem ir tikai maza daļa. Tas ir kā aklam cilvēkam pataustīt ziloņa snuķi – ko tad viņš var pateikt par visu ziloni? Līdzīgi mēs nezinām, kā divi grādi ietekmēs visu klimatu. Tas automātiski nenozīmē, ka visur uz planētas būs plus divi grādi. Būs vietas, kur būs plus desmit, un vietas, kur nekas nemainīsies, un būs vietas, kur būs aukstāks, par ko patiesībā vairāk vajadzētu uztraukties mums, Eiropā.
Mūs laimīgā kārtā silda Ziemeļatlantijas straume – siltā straume Atlantijas okeāna ziemeļu daļā –, kas atnes siltumu no tropiem. Tāpēc ziemā Eiropā temperatūra ir paciešama. Bet paradoksālā kārtā klimata sasilšana var pavājināt šo straumi, un tad Eiropā, īpaši Ziemeļeiropā, ziemā var kļūt krietni aukstāks. Tā gan ir varbūtība, un tādu ir daudz.
Vieni konkrēti plūdi neko nepierāda, bet tas, ka fonā kaut kas mainās, ir neapšaubāmi. Protams, miljonu gadu griezumā mums ne par ko nav jāuztraucas – Zemei kā planētai, bioekosistēmai nedraud nekas. Frāze, ka jāglābj Zeme, kas iet bojā, ir populistiska muldēšana un mani kaitina. Cita lieta, ka mēs, cilvēki, gan varētu vairs nebūt uz Zemes pēc pāris tūkstošiem gadu, ja klimats krietni aizies pa pieskari. Pēc tam jau atkal klimats normalizēsies, ģeoloģiskie procesi turpināsies. Pirms apmēram 50 miljoniem gadu uz Zemes bijis par apmēram 15 grādiem siltāks nekā tagad. Domāju, mūsu senčiem tolaik bija stipri nekomfortablāk nekā tagad.
Atgriezīsimies mūsdienās. Kādā sarakstē tviterī jūs citstarp arī sakāt, ka pretplūdu dambji var tieši radīt plūdu riskus (skat. zīmējumu). Kā tad tā?
Tāds paradokss pastāv, un tas ir sen zināms. Jebkura pretplūdu pasākumu hidrotehniskā īstenošana vairumā gadījumu ir nevis problēmas atrisināšana, bet problēmas pārvietošana vai nu uz citu vietu telpā, vai uz priekšu laikā – uzdāvināšana bērniem, mazbērniem. Tātad atrisina vienu problēmu, bet vietā rada citu.
Hidrotehnikas inženieru vidē tā ir bezmaz ābeces patiesība, tam pat izdomāts nosaukums “dambju paradokss”. Tas nenozīmē, ka, uzbūvējot dambi, mēs izraisām plūdus, bet gan to, ka plūdi kļūst citādi. Ūdens vairs neiet tur, kur gāja līdz tam, bet citur. Ūdens daudzums jau nemainās no dambja vai kaut kā cita uzbūvēšanas. Ūdenim kaut kur jāpaliek, īpaši, ja vēl ir ledus. Iedambēta upe veicina ledus sastrēgšanu, tas nevar izkāpt ārā palienē.
Sarunas sākumā jūs minējāt Lielupi, kas applūdina pļavas – tas šai upei ir raksturīgi, jo tā plūst pa zemieni ar sekliem krastiem. Ledus aiziet palienēs un sastrēgumi neveidojas, vismaz lieli. Dambjus projektējot, riskus ņem vērā.
Tātad, glābjot Jēkabpili, applūdina citas vietas?
Vienkāršojot tā varētu teikt. Parasti situācija pasliktinās uz augšu no pretplūdu ietaises.
Kādas tad vēl ir pretplūdu ietaises bez dambjiem? Kanāli, slūžas kā Lubānā?
Lubāns ir pārveidots par mākslīgu ūdenskrātuvi ar pilnīgi kontrolētu hidroloģisku režīmu. Slūžas pie Aiviekstes upes iztekas, tās padziļināšana, dambju un polderu sistēma ap ezeru, kanāli. Iespaidīga sistēma, lai novērstu plūdus.
Varbūt arī Jēkabpilī un citās plūdu apdraudētās vietās jāsarok kanāli un jāsataisa slūžas. Gan jau jēkabpilieši varētu dažas ielas atvēlēt kanāliem un mums būtu pašiem sava Venēcija…
Jēkabpilī tas būtu stipri sarežģīti, jo Daugava tur ir diezgan dziļa. Fantastisks un miljardiem dārgs variants būtu izveidot apvedkanālu ap Jēkabpili, varbūt daļu ūdens varētu novadīt uz Lielupes sateces baseinu.
Kanāli pa ielām cauri pilsētai neko neatrisinātu, jo pavasara palu ūdens daudzums ir milzīgs. Kaut gan Gaujas lejtecē un Carnikavā kaut kas līdzīgs eksistē. Tas ir Gaujas–Daugavas kanāls (to 19. un 20. gs. mijā izveidoja kokmateriālu pludināšanai no Vidzemes uz Rīgu. – A. D.) Teorētiski, ja Gaujā izveidojas ledus sastrēgums lejpus kanāla atvēruma, tad daļu Gaujas ūdens varētu palaist pa šo kanālu uz Baltezeru, kur tad tas applūdinātu “priecīgos” Baltezera apkaimes iedzīvotājus, samazinot Carnikavas applūšanu.
Bet pasaulē šādi kanāli apkārt pilsētām liekā ūdens novadīšanai nav nekas neparasts. Pat atvēlētas īpašas teritorijas, kuras applūdina, lai citas vietas neciestu. Kādreiz pie Carnikavas Dzirnezers dabiski veica Gaujas plūdu amortizāciju. Tagad gan tur ir izveidota pretplūdu ietaise – slūžas uz Dzirnupes.
Latvija ir tik mazapdzīvota, tik daudz vietas, bet cilvēku vēlme dzīvot pie ūdens ir liela. Tomēr tos ļaudis, kas dažādiem ceļiem panākuši iespējas pašvaldībās, piemēram, Ogrē, būvēties upes gultnē un pēc tam katru pavasari lamā to pašu pašvaldību, ka tā neko nedarot, lai nebūtu plūdi, laikam nevajag žēlot?
Situācijas ir ļoti dažādas. Attiecībā uz Ogri grūti vainot lielāko daļu applūstošo māju iedzīvotāju, kur mājas tika būvētas, kad vēl nebija Rīgas HES un plūdi tur bija gandrīz vai neiespējami. Dažas būves no plūdu viedokļa gan uzbūvētas muļķīgās vietās. Bet Latvija šajā ziņā nav unikāla. Cilvēki visā pasaulē nespēj iztēloties riskus vai nav pieredzes, izvēloties vietu, kur dzīvot. Tas attiecas ne tikai uz plūdiem.
Kur jūs dzīvojat?
Ogres novadā. Tuvākā upe ir Ogre. Pa logu upi neredzu, tās krastā neesmu.
Ja jums tagad būtu vēlme un iespējas izvēlēties vietu, kur dzīvot?
Ne jau ūdens būtu vienīgais faktors. Ja nebūtu vajadzīga Rīga darba ziņā, tad izvēlētos vietu pie ūdens vismaz metrus astoņdesmit virs jūras līmeņa. Tas nenozīmē, ka tie astoņdesmit metri varētu pazust mūsu dzīves laikā. Ja šim jautājumam pieiet tā mazliet rotaļājoties, mana izvēle varētu būt Dienvidkursas augstienē, ne pārāk tālu no Ventas, bet ne arī pārāk tuvu. Vidzemes augstiene gan ne – tur parasti visvairāk līst.
Kuras būtu nejēdzīgākās vietas pie ūdens?
Pilnīgi noteikti pie jūras lielākajā daļā piekrastes noteikti neplānotu pārāk ilgu palikšanu saviem pēcnācējiem. Pat jau pēc gadiem 50–100 Baltijas jūras piekraste izskatīsies krietni citādi.
Kas attiecas uz upēm, jāpaskatās plūdu apdraudējumu kartēs, kas ir publiski pieejamas, – sākot no vietas, kur plūdu riski ir reizi 200 gados. Par upju palienēm gan vajadzētu aizmirst.
Atgriežamies pie Jēkabpils. Sarunas sākumā jūs teicāt, ka šīgada plūdi bija tāpēc, ka notika lietas noteiktā secībā.
Netipiski auksts decembris, kā rezultātā Daugava aizsala. Pēc tam iestājās stiprs atkusnis, kas nokausēja gandrīz visu sniegu. Daugavā saplūda ūdens, tiesa, mazāk nekā iepriekšējos lielajos palos, bet uzlūza ledus un notika ledus sastrēgums mazliet tuvāk Jēkabpilij nekā parasti. Tad atkal piesala un sāka veidoties vižņi ledus sastrēgumam pa virsu.
Vai Jēkabpils dambis ir labi uzbūvēts, labs un vajadzīgs?
Runājot par pretplūdu būvēm, jāņem vērā divas galvenās lietas. Vienā svaru kausā ir izmaksas, otrā – vēlamais rezultāts. Finansiālās iespējas gandrīz vienmēr ir ierobežotas. Mēs varbūt gribētu, lai pretplūdu dambji būtu ar ūdensnecaurlaidīgu serdi, nevis tikai no dolomītu šķembām un smilšmāla – tādus būvē visā pasaulē, un to funkcija ir nodrošināt, lai ūdens tiem netiek pāri īslaicīgi. Ļoti reti šādu pretplūdu dambju uzdevums ir noturēt ūdeni ilglaicīgi. Tā ir diezgan vienkārša būve, salīdzinot, piemēram, ar Rīgas HES dambi.
Dambis, kas nelaiž cauri ūdeni, ir ļoti dārgs. Vai Jēkabpils dambi varēja uzbūvēt labāku un garāku? Droši vien, jo ūdens plūda pilsētā tur, kur tas bija zemāks vai nebija vispār. Labāk būtu, ja dambis būtu no mazāk irdena materiāla ar lielāku nestspēju.
Dažs teic, ka mazāk vajagot uz dambja bērt, bet vairāk Daugavas gultni padziļināt. Daugava pie Jēkabpils esot sekla.
Latvijas upes nav dziļas, it sevišķi vasarā un tur, kur tek pa dolomīta gultni. Piemēram, vasarā Daugava pie Rumbulas ir metru, pusotru dziļa. Gandrīz ar kājām var pāriet pāri. Plūdu laikā ūdens daudzums krietni pieaug.
Taču, ja, piemēram, izbagarētu Daugavu pie Jēkabpils kādā posmā par kādiem diviem metriem dziļāku, tas nedotu pilnīgi neko. Jo vieta, kur padziļinājums beigtos, būtu ideāla vieta, kur veidoties ledus sastrēgumam. Ja reiz ko tādu sāktu darīt, tad būtu jāiet līdz galam. Daugava būtu jāpārvērš par regulējamu hidrotehnisku būvi visā garumā un pilnībā – kā viena otra upe Rietumeiropā, kas pēc būtības ir kanāls.
Vai Daugava tad trīs lielo HES rajonā nav kļuvusi par mākslīgu hidrotehnisku būvi?
Piekrītu. Vienīgā atšķirība no Reinas vai Elbas ir Daugavas ūdenskrātuves.
Viens otrs jūsu kolēģis speciālists teic, ka hidroelektrostacijas ar savām slūžām dara nepietiekami, lai mazinātu plūdus, – tām galvenais, ka tikai pēc iespējas vairāk elektrības saražot…
Speciālai ļaunprātībai neticu. Turklāt Jēkabpils atrodas krietni virs Pļaviņu ūdenskrātuves līmeņa. Jā, ja izdodas uzķert īsto brīdi, manipulācijas ar ūdenskrātuves līmeni varētu mazināt plūdus, bet tas ir ļoti grūti. Līmeņa samazināšana, kad ledus sastrēgums izveidojies, nedod labumu.
Sarunas gaitā jūs pieminējāt notiekošo ar jūras krasta eroziju. Vai, piemēram, Jūrkalni kaut kad ieskalos jūrā?
Mūsu dzīves laikā Jūrkalnei nekas nedraud, jo tā ir pietiekami tālu no krasta, vismaz lielākā daļa māju. Īpašu satraucošu jaunumu nav. Varbūt pie Liepājas krasts sācis mazliet ātrāk atkāpties – uz ziemeļiem no Liepājas ostas.
Tur jau arī veiksmīgi ar to cīnoties.
Es teiktu, ka cīnās ar mainīgām sekmēm. Tas ir ļoti dārgi – dārgāk nekā pretplūdu pasākumi upju krastos. Jūras viļņu enerģija vētras laikā ir liels spēks, ar kuru cīņa izmaksā ļoti daudz. Civilizētā pasaulē ar jūru parasti neiesaka cīnīties. Labāk aizvākties no jūras ceļa nekā būvēt un uzturēt masīvas sienas.
Nomierinājāt gan liepājniekus. Ja ne Jēkabpilī, tad Liepājā gan mēs varētu sagaidīt savu Venēciju.
Nedomāju, ka tuvāko piecdesmit gadu laikā Liepājā diži kas izmainīsies. Jā, ziemeļu pusē krasts būs atkāpies par metriem simts, varbūt diviem vai trijiem simtiem. Tālākā nākotnē visādi tur var būt. Interesants ir Rīgas līcis ar saviem vēsturiskajiem zvejnieku ciemiem – ar tiem nākotnē prognozes ir neskaidras, bet pagaidām lielu problēmu nav.
Un kā ar Jūrmalu? Tur ir arī spiediens no otras puses – no Lielupes.
Vēsturiski upju grīvas ir bijušas lēkājošas ledus sastrēgumu dēļ. Lielupe līcī ietecējusi dažādās vietās. Lielupe var mēģināt izlauzt ceļu pie Majoriem, ja sakrīt vairāki nelabvēlīgi faktori, – tur līdz jūrai ir ap 300 metru. Bet tur sabūvētas preterozijas būves. Daudz ticamāk, ka būs atkal Jēkabpilī lieli plūdi, nekā Lielupe Majoros pa taisno aizies līdz jūrai.
